Autore – Dace Kalniņa
Daudzviet Eiropā un ASV aug neapmierinātība ar politkorektuma ideoloģiju, kas žņaudz Rietumus un, uzdodoties par absolūtu Rietumu vērtību iemiesojumu, kā vilks jēra ādā uzbrūk klasiskajai Rietumu būtībai. Ar vēršanos pret politkorektumu, vienkāršo amerikāņu simpātijas iekaroja un ASV prezidenta vēlēšanās uzvarēja Donalds Tramps. Politkorektuma nesēji – kreisās un ultraliberālās (pretstatā klasiskajam liberālismam) partijas (sociālajā un kultūras jomā to piedāvājums ir praktiski identisks, Latvijas vidē piemēri būtu „Progresīvie” un Attīstībai/Par) – vēlēšanu rezultātā zaudē valdošās politiskās pozīcijas Eiropā. Ir sastopams viedoklis, ka pēdējās desmitgadēs Rietumu pasaulē vērojamās pārmērības un politkorektuma kritiķu apklusināšana rodas, līdz nepazīšanai pārspīlējot klasiskās Rietumu vērtības, piemēram, indivīda brīvību, respektīvi, klasisko ideoloģiju vietā stājušās to deģenerētās formas. Taču varbūt vilkam ietērpties jēra ādā kāds ir palīdzējis?
Bijušais VDK aģents Jurijs Bezmenovs alias Tomass Šūmans (1939-1993), kurš Aukstā kara laikā pārgāja Rietumu pusē, sniedzis izsmeļošus čekas taktikas aprakstus, tās ieceri aprakstot kā pakāpenisku Rietumu ideoloģisko sagrābšanu. 12 gadus pats personīgi veicis šo darbu (1), Bezmenovs detalizēti apraksta (2), kā čeka pārvērta par saviem ietekmes aģentiem feministu, LGBT un dažādu citu „minoritāšu” tiesību aizstāvju kustības ASV un citur Rietumos. Pats simpatizējot klasiskajām Rietumu brīvībām, Bezmenovs atklāja shēmu, kas ar šo noderīgo idiotu rokām paredzēja demontēt tradicionālo Rietumu sabiedrību un tās vērtības. Bezmenova piedāvātajā analīzē (3) ideoloģiskā sagrābšana iedalāma 4 fāzēs.
Pirmā no tām – demoralizācija, kuras īstenošanai Bezmenova ieskatā nepieciešami 15-20 gadi jeb vienas paaudzes pilnas izglītības cikls – ietver tradicionālo morāles normu dzēšanu un marksisma ideoloģijas (ar obligātu antiamerikāniskuma piešprici) iefiltrēšanu izglītības sistēmā. Ja demoralizācijas fāze veikta pilnīgi un sekmīgi, pēc 15-20 gadiem šī izglītotā paaudze pārņem izglītības, politikas, mediju, biznesa u.c. sfēras. Laikā, kad Bezmenovs nāca klajā ar savu analīzi, saskaņā ar viņa teikto, šādu izglītību bija saņēmušas jau trīs paaudzes (sākot ar 2. pasaules kara beigām un „divpolārās pasaules” iestāšanos), kas nozīmē to, ka pašlaik tādas jau ir piecas. Šķiet, ka vismaz pirmās sagrābšanas fāzes realizācija čekai izdevusies sekmīgi. Bezmenova aprakstītā (4) čekas taktika satur arī trīs turpmākās fāzes, kuras gan realitātē, šķiet, nav bijušas novērojamas. Otrā fāze – ekonomikas, ārpolitikas un aizsardzības jomas destabilizācija – ilgtu 2-5 gadus. Trešā fāze – krīze – Bezmenova ieskatā ilgtu dažas nedēļas un tiktu atrisināta, iestājoties ceturtajai – normalizācijas – fāzei, kuru sasniedzot Bezmenovs paredzēja atbrīvošanos no līdzšinējiem noderīgajiem idiotiem un čekas nokļūšanu pie varas tās ienaidnieka teritorijā.
Līdzīgs liktenis un loma kā krievu spiegam Bezmenovam bijis arī latviešu dubultaģentam Imantam Lešinkim alias Pīteram Dornam (1931-1985), kurš kā oficiāls čekists 20 gadus piespēlējis informāciju CIP un vēlāk pieprasījis un arī ieguvis patvērumu ASV. Lešinskis strādāja par čekas izdotā laikraksta „Dzimtenes Balss” redaktoru, bija de facto VDK struktūrvienības – Latvijas Komitejas kultūras sakariem ar latviešiem ārzemēs – Prezidija priekšsēdētājs. Atšķirībā no Jurija Bezmenova viņa galvenais uzdevums bija šķelt trimdas latviešu sabiedrību, nevis Rietumu klasiskās demokrātijas kā tādas. Taču arī Lešinskis starp vairākiem čekas darbības virzieniem sava nekrietnā mērķa sasniegšanai iezīmēja (5) laika ziņā ar Bezmenova aprakstītajām sakritīgu aktivitāti – kontaktu dibināšanu ar ultraliberāliem un kreisiem radikāļiem Rietumu latviešu jaunatnes vidē, ar ko nodarbojās kultūras sakaru komitejas Jaunatnes sekcija.
Kā raksta Lešinskis, šie radikāļi nāca no pārtikušām, nacionāli domājošām latviešu ģimenēm: „Iespaidojušies no kustībām pret karu Vjetnamā, pret Irānas šahu u.tml., viņi bija izlēmuši nevis cīnīties pret Padomju Latviju, bet gan tai palīdzēt. [..] Trimdas vecākās paaudzes „iesūnojušās” idejas atmetamas, savukārt kultūras apmaiņai ar „sociālistisko” Padomju Latviju jākalpo par trimdas jaunās un daļēji arī vidējās paaudzes pievēršanai antikapitālistiskiem, pret pastāvošo sociālo kārtību vērstiem ideāliem.” Turklāt šo virzienu Lešinkis apraksta kā vienu no retajām patiešām sekmīgajām pret trimdas sabiedrību vērstajām čekas operācijām – jaunie latviešu radikāļi kā viegls upuris iekrita kultūras sakaru komitejas Jaunatnes sekcijas gados jauno, bet talantīgo čekistu ķetnās.
Raksturīgākais noderīgā idiota lomas spēlētājs šajā operācijā bija radikālā t.s. Ķelnes grupa, piemēram, viena no tās dalībniekiem – avangarda mākslas kustības „Fluxus” pārstāvja Valda Āboliņa sakarus ar ultraliberālajiem vācu radikāļiem čeka jo īpaši novērtēja. Rezultātā no čekas viedokļa ļoti veiksmīgi noritēja 3. Pasaules latviešu jauniešu kongress 1975. gadā Florefā, Beļģijā (6,7). Par lielu sarūgtinājumu saviem vecākiem un Pasaules Brīvo Latviešu apvienības (PBLA) vadībai jaunieši ieņēma visai konformistisku pozīciju. Kongresa laikā nenotika neviena pretpadomju akcija, turklāt 5 no 14 kongresa delegātiem pauda marksistiski-ļeņinisku pārliecību (G. Pone, A. Urdze, O. Rozītis, M. Būmanis un jau minētais V. Āboliņš). Andrejs Urdze aizgāja pat tik tālu, ka, izmantojot PSRS statistikas datus, atspēkoja PBLA izteiktās bažas par Latvijas rusifikāciju. Kongresā netika pieņemta t.s. Latvijas nacionālās atbrīvošanas frontes programma, taču atbalstu guva divas no čekas viedokļa izdevīgas rezolūcijas. Valdis Āboliņš pastāvēja uz to, ka kultūras sakariem jānotiek, solidarizējoties ar Latvijā valdošo režīmu: Latvijas kultūra uzsākusi jaunu, sociālistisku ceļu, kad pēc 1940. gada Latvijā likvidēts privātīpašums un to turienes izraidīta „kungu šķira”.
VDK aktivitātes šai virzienā gan apsīka astoņdesmito gadu sākumā (6,8), kad divi no „kultūras sakaru veicinātājiem” trimdā atzina, ka čeka viņus mēģinājusi savervēt, un vairāki jaunie „revolucionāri” mira no narkotiku pārdozēšanas. Trešā kongresa pieņemtās propadomiskās rezolūcijas rezultātā dibinātos trimdas un vietējās jaunatnes kultūras sakaru vasaras kursus boikotēja Piektais Vispasaules Latviešu jaunatnes kongress 1981. gadā. Taču, šķiet, ka otrās un trešās trimdas paaudzes nacionālā pārliecība nav ne tuvu tik dziļa kā pirmajai izceļotāju paaudzei. Grūti izmērīt, cik tur vainojami dabiski procesi, cik – čekas un kreiso un liberālo radikāļu pūliņi.
Bijušais CIP aģents Kents Klaizbī (Kent Clizbe) uzskata (9), ka boļševiku centieni „sagrābt” Rietumus aizsākušies jau drīz pēc apvērsuma 1917. gadā, kad Ļeņins sapratis, ka bez nelielas piepalīdzēšanas Vispasaules boļševistiskā revolūcija „neies krastā”. Boļševiku aģentu centienu uzdevums bija sagraut ASV nācijas morālo kodolu. Saskaņā ar K.Klaizbī teikto čeka tās dažādajās modifikācijās veikusi dekādēm ilgu spiegošanas darbu ar mērķi iznīcināt savus pretiniekus (K.Klaizbī koncentrējas uz antiamerikāniskā vēstījuma atmaskošanu). Līdzīgi kā Bezmenovs arī K.Klaizbī norāda, ka čeka koncentrējas uz sava vēstījuma iefiltrēšanu medijos, Holivudā un izglītības sistēmā, turklāt šīs ietekme ir slēpta un, viņaprāt, tā joprojām turpinās.
Daudzi amerikāņu progresīvie dedzīgi īstenoja komunistu plānotās operācijas; citi, kuri nebija aktīvi iesaistīti, komunistu iedēstītos lozungus pieņēma kā savu jauno evaņģēliju. Šie vēstneši nomelnoja amerikāņu patriotismu, apšaubīja ASV ārpolitiku, faktiski radot antiamerikānisku eliti. VDK mērķis bija amerikāņiem likt noticēt, ka valsts ir slikta (un vai „failed state” jeb „neizdevušās valsts” retorika netiek izmantota mūsdienu Krievijas informatīvajos uzbrukumos dažādiem mērķiem gan viņpus, gan šaipus kādreizējā dzelzs priekškara?). Kā medusmaize šiem darboņiem nāca Lielā depresija, kad VDK tieši vai netieši ietekmēti žurnālisti, scenāristi un profesori varēja ražīgi paust savu antiamerikāniskumu.
Grāmatā „Willing accomplices” K.Klaizbī apraksta, kā VDK radīja politkorektuma ideoloģiju un no tās izrietošo vēstījumu par tradicionālo sabiedrību kā rasisma, fašisma, seksisma, ksenofobijas, homofobijas citadeli, kas attiecīgi jānoārda. Viņš arī norāda uz Rietumu brīvās sabiedrības ievainojamību attiecībā pret šādu slēpto ietekmi. Par politkorektuma „tēvu” K.Klaizbī uzskata aģentu Villiju Mincenbergu (Willi Műnzenberg, 1889-1940), ciešu Kominternes un Padomju slepenpolicijas un vēlākās čekas sabiedroto.
Mincenbergs kā ļoti talantīgs propagandists iedzīvinājis praksi, kas zeļ un plaukst arī „pašreizējā gadsimtā” – jebkura politkorektuma dogmu kritiķa automātisku iezīmēšanu par ļaunu, stulbu, tumsonīgu fanātiķi. K.Klaizbī norāda, ka politkorektums iet roku rokā ar antiamerikāniskumu (lokālajās izpausmēs jebkurā Rietumu valstī acīmredzami – ar naidu pret katras konkrētās valsts patriotismu), un analizē konkrētus piemērus. Bez Mincenberga K.Klaizbī min arī citus ietekmes aģentus, piemēram, Valteru Duranti (Walter Duranty), Baltā nama atzinību saņēmušo laikraksta “New York Times” korespondentu Maskavā, kurš sekmīgi piesedza Golodomoru, un Dorotiju Pārkeri (Dorothy Parker), kura kopā ar Mincenbergu dibinājusi Holivudas antinacistisko līgu un citas radniecīgas organizācijas ar šķietami pozitīviem mērķiem, kurām pievienojās daudzi radošās inteliģences pārstāvji (kā izriet no jau minētā Imanta Lešinska memuāriem, radošā inteliģence saprotamu iemeslu dēļ bija VDK ciešas „gādības” lokā arī PSRS okupētajās valstīs).
Apjomīgā pētījuma „Pēc kara” autors Tonijs Džads apraksta (10) Aukstā kara laika Rietumu intelektuāļu kreisās noslieces, kuras kļuva ļoti grūti aizstāvamas pēc tam, kad staļiniskā režīma noziegumi kļuva publiski zināmi. Papildus likumsakarīgai un neatgriezeniskai staļinisma diskreditācijai nāca proletāriskās vēlētāju bāzes skaitlisks sarukums. Līdz ar to kreisajiem nācās pievērsties alternatīvām apspiestajām šķirām kā līdzekļiem radikālu sociālu pārmaiņu īstenošanai. 1960. gados kreisie solidarizējās ar radikālajām melnādaino tiesību aktīvistu kustībām ASV un zemnieku partizāniem no Centrālamerikas līdz Dienvidķīnas jūrai. Revolūcijām Kubā un Ķīnā zināšanu trūkuma apstākļos tika piedēvēti visi sasniegumi, kuru kreisajiem trūka Eiropā. Piemēram, itāliešu marksistu rakstniece Marija Antonieta Mačoki (Maria-Antonietta Macciocchi) apraksta kontrastu starp Eiropas it kā nožēlojamo stāvokli un apskaužamo Mao Ķīnas postrevolucionāro sabiedrību: „Ķīnā nekas neliecina par atsvešināšanos, nervoziem traucējumiem vai fragmentāciju indivīdos, kas sastopama patērētāju sabiedrībā. Ķīniešu pasaule ir kompakta, integrēta un pilnībā viengabalaina.” Apbrīnojama sakritība ar savu valsti nicinošajiem vēstījumiem, kurus izplatīja/izplata amerikāņu noderīgie idioti.
Vai no minētā jāsecina, ka čeka veidojusi visas ultraliberālās/ galēji kreisās kustības? Noteikti nē. Vai čeka tās vai daļu no tām ir izmantojusi savu mērķu sasniegšanai? Viennozīmīgi jā, un tas, protams, nenozīmē, ka par to bija/ir informēti vairums šo kustību dalībnieku. Vai process ir noslēdzies un vai FSB neizmanto savas priekšgājējas iestrādes un izveidoto infrastruktūru? Tam gan grūti noticēt, ņemot vērā, ka aisberga redzamā daļa – propagandas naratīvs par sapuvušajiem Rietumiem un morāli kristālskaidro PSRS (Krieviju) – lielos vilcienos palicis nemainīgs.
Pat ja FSB šai virzienā vairs neiegulda pūles, ir redzams, ka VDK paveiktā augļi Rietumos nobriest joprojām: iedzīvinātās politkorektuma tēzes arī 2018. gadā joprojām reāli vājina Rietumu kultūrtelpu: politkorektuma pašcenzūras un cenzūras dēļ politikas veidotāji nespēj adekvāti novērtēt un reaģēt uz augošajiem imigrācijas draudiem, turklāt tie netiek pienācīgi analizēti (vai tiek noliegti) arī ietekmīgākajos plašsaziņas līdzekļos; Rietumu valstu vēstniecības un pat slepenie dienesti (!!) sludina t.s. praidu utt. Čekas loģika: lai varētu skandināt saukli par sapuvušajiem Rietumiem, tajos jāizplata puvuma baktērijas un skaļi jāizziņo katra puvuma pazīme, vienlaikus noklusējot, ka pašu režīms, maigi izsakoties, nekad pēc svaiguma nav smaržojis.
(1) https://www.youtube.com/watch?v=y3qkf3bajd4 Yuri Bezmenov: Deception was my job
(2) https://www.youtube.com/watch?v=5gnpCqsXE8g Yuri Bezmenov: Psychological Warfare Subversion & Control of Western Society
(3) http://www.crossroad.to/Quotes/brainwashing/2007/bezmenov.htm Yuri Bezmenov on demoralization -Interview with Yuri Bezmenov (ex-KGB) by Edward Griffin – 1984
(4) https://www.youtube.com/watch?v=xFqShpJm_zc Yuri Bezmenov: Ideological Subversion has Four Stages
(5) Imants Lešinkis „Kultūras sakari vai etniskā spiegošana: to kādreizējā veidotāja viedoklis”
(6) Imants Lešinskis „Atskaite par Latvijas Kultūras sakaru komitejas darbību ar tautiešiem ārzemēs 1975. gadā”
(7) Juris Kaža „Politiskas pretišķības Florefā”
(8) http://jaunagaita.net/JG140/JG140_VLJK.htm Jaunā Gaita nr. 140, 1982. g. 4. numurs
(9) Kent Clizbe „Willing Accomplices: How KGB Covert Influence Agents created Political Correctness, Obama’s hate-America-first Political Platform, and destroyed America”
(10) Tonijs Džads „Pēc kara. Eiropas vēsture pēc 1945. gada”
(2) https://www.youtube.com/watch?v=5gnpCqsXE8g Yuri Bezmenov: Psychological Warfare Subversion & Control of Western Society
(3) http://www.crossroad.to/Quotes/brainwashing/2007/bezmenov.htm Yuri Bezmenov on demoralization -Interview with Yuri Bezmenov (ex-KGB) by Edward Griffin – 1984
(4) https://www.youtube.com/watch?v=xFqShpJm_zc Yuri Bezmenov: Ideological Subversion has Four Stages
(5) Imants Lešinkis „Kultūras sakari vai etniskā spiegošana: to kādreizējā veidotāja viedoklis”
(6) Imants Lešinskis „Atskaite par Latvijas Kultūras sakaru komitejas darbību ar tautiešiem ārzemēs 1975. gadā”
(7) Juris Kaža „Politiskas pretišķības Florefā”
(8) http://jaunagaita.net/JG140/JG140_VLJK.htm Jaunā Gaita nr. 140, 1982. g. 4. numurs
(9) Kent Clizbe „Willing Accomplices: How KGB Covert Influence Agents created Political Correctness, Obama’s hate-America-first Political Platform, and destroyed America”
(10) Tonijs Džads „Pēc kara. Eiropas vēsture pēc 1945. gada”
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru