[Bijušie?] čekas ziņotāji nav gatavi runāt par sadarbību ar VDK

http://www.lsm.lv/lv/raksts/latvija/zinas/bijushie-chekas-zinjotaji-nav-gatavi-runat-par-sadarbiibu-ar-vdk.a98079/

11. septembris 2014, 19:06 | Latvijā

Autori:

• lsm.lv ziņu redakcija

Radošās inteliģences pārstāvji, bijušie čekas ziņotāji vēl arvien nav gatavi atklāti runāt par savu sadarbības faktu ar represīvo iestādi, raidījuma „100g kultūras” diskusijā ceturtdien atzina literatūrzinātniece Eva Eglāja-Kristsone, kurai nesen iznācis pētījums par Padomju Latvijas un trimdas literātu kontaktiem, ko vadīja un uzraudzīja čeka jeb Valsts drošības komiteja (VDK). 

"Viņi nav gatavi par to runāt. Nav izprotams, kāpēc viņi negrib. Daži ir gatavi runāt tikai anonīmi," teica Eglāja-Kristsone. Savā grāmatā "Dzelzsgriezēji" pētniece stāsta, ka Imants Ziedonis atrunājies, ka pēc braucieniem uz ārzemēm čekai ziņojumos tikai pārstāstījis klačas, savukārt Māris Čaklais atteicies runāt ar pētnieci. Jāni Peteru viņa pat neesot uzrunājusi, jo tikusi brīdināta, ka viņš neko nestāstīs.
Pēdējais LPSR VDK priekšnieks Edmunds Johansons atzina, ka čekai noderēja arī klaču atstāstījumi, jo "savācot kopā materiālus, varēja redzēt tendences, kas notiek trimdas sabiedrībā”.
10.septembrī apritēja tieši 50 gadu, kopš VDK tika izveidota Komiteja kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs, kuras patiesais mērķis bija graut trimdas sabiedrību. Vērtējot Kultūras sakaru komitejas darbību, bijušais čekas priekšnieks atzina: "Mazliet brutāls projekts. Vajadzēja ar glanci to darīt.”
Režisors Pēteris Krilovs norādīja, ka Lietuvā, kur veikta lustrācija jeb bijušo čekas aģentu "izgaismošanās", šobrīd valda garīga brīvība runāt par pagātni.

Vajag izrunāt to, kas bija noslēpts," teica Krilovs.

Savukārt vēsturnieks, čekas dokumentu izpētes komisijas vadītājs Kārlis Kangeris norādīja, ka Latvijā tā iegājies - šo jautājumu necilāt. Tiesā tikušas pārbaudītas 300 lietas, kurās cilvēki prasījuši pierādīt savu (ne)saistību ar čeku, sadarbība tikusi pierādīta tikai 15 gadījumos. Kangeris uzskata, ka būtu nepieciešams izvērtēt šo visu tiesu procesu objektivitāti.
Raidījuma viesi atzina, ka čekas ziņotāji ir jāpublisko, taču to nevajag darīt haotiski.
Literatūrzinātniece Eglāja-Kristsone uzskata, ka „šie vārdi ir jāizrunā, ir jāparāda šie kontakti, un jāredz, kā tas īsti notika”. Arī Krilovs domā, ka ziņotāju vārdi noteikti ir jāpublisko, taču tos nevajag „bērt uz galda haosā”.
Arī Kangeris atbalsta ziņotāju vārdu atklāšanu, taču norādīja - vēl nav izstrādātas pētniecības programmas. Taču pirms publiskošanas ir jāredz kopējā aina. Viņš stāstīja, ka bez kartītēm par ziņotājiem ir arī vairāk nekā 60 tūkstoši ziņojumu par laika posmu pagājušā gadsimta septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados.
Komisijas vadītājs pauda cerību, ka jaunā valdība un Saeima ievēros likumu un paredzēs finansējumu VDK darbības un dokumentu izvērtēšanai.

Tikmēr Johansons bija piesardzīgs atbildē par vārdu publiskošanu, norādot, ka vispirms ir jāizdomā, ko tas dos sabiedrībai - „vienotību, saliedēšanu, savstarpēju piedošanu”, nevis izdarīt to lietiņu un tad skatīsimies, kas būs.”

Viņš uzsvēra, ka katram savervētajam ziņotājam ir savs stāsts, turklāt „čekas maisos” ir tikai viena trešdaļa no aģentūras sarakstes. „Divas trešdaļas paliks ēnā,” piebilda Johansons.
Savukārt Krilovs, kurš veidojis dokumentālo filmu par sava tēva nāvi čekas represiju kampaņā, atklāja, ka viņa pētītie materiāli korelē viens ar otru un tas palīdz ieraudzīt patiesību no vairākām pusēm

Latvietībai jākļūst kā dimantam starp “krievu pasaules” ambīcijām un “Islāma valsts” ekstrēmismu

http://www.la.lv/liepins-latvietibai-jaklust-ka-dimantam/

Agris Liepiņš: Latvietībai jākļūst kā dimantam starp “krievu pasaules” ambīcijām un “Islāma valsts” ekstrēmismu.

3. decembris, 2015 

Plašsaziņas līdzekļos šobrīd pirmajā vietā ir ziņas par “Islāma valsts” teroristu pastrādātajiem varas darbiem Parīzē un tam sekojošie notikumi. Tie pamatoti satrauc Vakareiropas iedzīvotājus, Francijas politiķi notikušo pat nosauca par karadarbību. Mūsdienās karš ieguvis hibrīdkara elementus, tiek izmantoti “zaļie cilvēciņi” jeb ēnu armijas, plānoti terora akti un tamlīdzīgi. Grūti noteikt, vai ķīlnieku sagrābšana vērtējama kā karadarbība vai tikai ekstrēmistu grupas ārdīšanās. Tāpat gandrīz neiespējami konstatēt, kad hibrīdkarš sākas un kad tas beidzas, jo pārāk izplūdušas ir darbību robežas.
Jaunajos apstākļos liktenis jau kuro reizi gatavojas latviešus nolikt pazīstamas situācijas priekšā – karu un konfliktu gadījumā atrasties starp diviem dzirnakmeņiem un šādos apstākļos izdzīvot. Otrā pasaules kara laikā latviešu tautu mala divas lielvaras, divas necilvēciskas ideoloģijas – Staļina Padomija un Hitlera Vācija. Šobrīd veidojas situācija, kad atkal tiksim malti starp divām mums svešām ideoloģijām – “krievu pasaules” ambīcijām un “Islāma valsts” uzskatiem. To nesaprast ne Francijai, ne Vācijai, jo viņām būs jācīnās vienīgi ar “Islāma valsts” dogmām.
No vienas puses mūs jau šodien maļ Putina režīma radītā “krievu pasaules” ideoloģija. Tās pamatā ir murgaina ideja par sadalīto krievu tautu un pazemotajiem krieviem, kuri, sabrūkot PSRS, vienā jaukā dienā pamodās svešā valstī. “Krievu pasaules” ideja paredz krievu tautas atkalapvienošanu un noklīdušo zemju atpakaļ atgūšanu. Tāpēc aizvien intensīvāki kļūst Krievijas finansētie pasākumi krievu atbalstam tuvējā pierobežā, dažādas pseidovēsturnieku lekcijas un semināri. Izskan arī draudi aizstāvēt tautiešus ar militāru spēku, ja, Krievijasprāt, viņiem tiks darīts pāri. “Krievu pasaules” atkalapvienošanas vārdā tika okupēta Krima un uzsākta karadarbība Donbasā, ko krievi pārdēvēja par “Jaunkrieviju”. No Krievijas militāra iebrukuma mūs sargā NATO, toties mūsu prāti tiek ietekmēti caur nievājošiem interneta komentāriem, naidīgām Krievijas televīzijas kanālu pārraidēm, Krievijas propagandas aparāta sarakstītām melīgām grāmatām, kuras Latvijā brīvi nopērkamas vai uz katra stūra, un citām kiberkara aktivitātēm. Latvija ir pilna ar krievu pasaulei uzticamiem cilvēkiem. Lai par to pārliecinātos, pietiek pavērot devītā maija svinētājus vai paskaitīt Georgija lentītes automobiļu logos.
No otras puses Eiropai virsū mācas musulmaņi. Raksturojot “Islāma valsti”, profesors Leons Taivans ir ļoti skarbs – “Islāma valsts” ir bīstams pretinieks, viņu mērķis ir pasaules islamizācija. Šo procesu viņi vēlas sākt ar Eiropu, iesūtot tur savus kaujiniekus un sējot paniku. Ienaidnieki jau šodien ir Eiropā – tās ir islāma kopienas, kas slēpj sevī radikālos islāmistus.
Šodienas Latvija vēl tiešā veidā nesaskaras ar “Islāma valsts” radikāļiem, bet, vērojot Eiropā notiekošo, rodas sajūta, ka tas ir vienīgi laika jautājums. Zondēšana ar mērķi noskaidrot mūsu tolerances pakāpi, mūsu gatavību piekāpties vai pretoties, rit itin raiti. Televīzijā parādās sižeti par islāmticīgu latvju zelteni, kura tērpjas musulmaņiem raksturīgajā sievietes apģērbā ar aizsegtu seju un jūtas laimīga, musulmaņu ticībā pārgājis latvju dēls prognozē, ka Latvija pēc trīsdesmit gadiem būšot musulmaņu valsts, Saeimā likumdevēji nespēj vienoties – ļaut Latvijā publiskajā telpā staigāt ar aizsegtu seju vai ne. “Islāma valstij” pat nebūs pārāk jānopūlas, lai iesūtītu mūsu valstī savu radikālo ideju paudējus, mēs paši viņus laipni uzņemsim kā bēgļus un veidosim bāzi islāma sludināšanai Baltijas jūras krastā.
Kā rīkoties, kam gatavoties nākotnē? Vienīgais ceļš ir stiprināt latvietību. Šim mērķim jāatvēl ievērojami līdzekļi un jāveido vesels pasākumu komplekss, iesaistot skolas, plašsaziņas līdzekļus, bērnudārzus un vispirmām kārtām ģimeni. Ja mēs latvietību, savas tautas ieražas un dzīvesziņu pulēsim kā dārgakmeni, ja savā pārliecībā kļūsim cieti kā dimants, tad svešie dzirn­akmeņi mūs nesamals!

Vai krievi Latvijā ir Latvijas krievi?

http://www.la.lv/vai-krievi-latvija-ir-latvijas-krievi/

Agris Liepiņš: Vai krievi Latvijā ir Latvijas krievi?

16. jūnijs, 2015

Nesen Ādažu militārajā bāzē, pārrāpjoties pāri žogam, nelikumīgi iekļuva divi Krievijas pilsoņi. Līdzi viņi nesa karogu Georgija lentītes krāsās un skrejlapas angļu valodā. Tādējādi nelūgtie viesi gribēja protestēt pret NATO paplašināšanos un pastāvīgu alianses bāzu izvietošanu Baltijā. Tāpat Krievijas pilsoņi pieprasīja, lai amerikāņu karotāji aizvāktos no Baltijas valstīm. Valodas referenduma organizētājs Vladimirs Lindermans priecājās – esot ļoti apsveicami, ka krievi uzdrošinās protestēt pret NATO klātbūtni Baltijā.

Reaģējot uz incidentu, iekšlietu ministrs Rihards Kozlovskis bažījās – krievu pilsoņu aktivitātes Ādažos esot provokācija. Aizsardzības ministrs un jaunievēlētais prezidents Raimonds Vējonis savukārt bilda, ka notikušais, iespējams, esot informatīvā kara elements. Gan viens, gan otrs, bet katra provokācija sasniedz savu galamērķi vien tad, ja rodas pietiekami daudz dzirdīgu ausu. Tādu Latvijā nav mazums. Provokācijas vēstījums lieliski saskan ar daudzu Latvijā dzīvojošo krievu noskaņojumu, ar viņu pasaules redzējumu.
Daudz tiek runāts, ka Latvijā mītošie krievi nereti esot lielāki Latvijas patrioti par latviešiem. Acīmredzot šis mīts tiek kultivēts tamdēļ, lai nebūtu jāskatās patiesībai acīs un jāatzīst, ka Latvijā mītošie dzīvo dažādās informatīvajās telpās un viņiem ir pilnīgi pretējs priekšstats par to, kas ir Latvija. Reiz vilcienā dzirdēju runājam grupiņu Daugavpils krievu. Kas tad tagad būšot, ja Latgalē izvietošot NATO karavīrus! Kā pēc visa tā dzīvot tālāk? Jāpārdod māja un jābrauc prom, te vairs nav palikšanas! Dzirdētais lieku reizi ilustrē vispārzināmo faktu, ka padomju okupācijas gados ieradušies krievu migranti Latviju nekad neuztvers kā suverēnu valsti. Viņu apziņā tā bija, ir un būs Krievijas sastāvdaļa! Šie ļaudis nekad nekļūs par Latvijas krieviem, pārmainīt viņu domāšanu vienkārši nav iespējams. Ja iebraucēji šajos divdesmit gados būtu integrējušies mūsu valstī, būtu kļuvuši par Latvijas krieviem, histēriskā reakcija uz NATO karavīru klātbūtni izpaliktu. Latvija ir NATO dalībvalsts, mūsu valsts mērķis bija kļūt par alianses locekli un saņemt drošības garantijas no pasaulē stiprākā militārā bloka puses. Piedalīšanās NATO militārajos manevros ir loģiska, briesmu gadījumā mūsu militārajām struktūrām būs ļoti cieši jāsadarbojas.
Cita lieta, ja sveštautieši dzīvo Krievijas informatīvās telpas ietvaros. Krievijas propagandas mašinērija maļ katru dienu – NATO ir drauds Krievijai, NATO grib nospiest Krieviju uz ceļiem. Saklausījušies Krievijas propagandu, sveštautieši NATO karavīrus uztver kā ienaidnieku numur viens. Krievijai, ne jau Latvijai. Faktu, ka viņi dzīvo citā valstī – NATO dalībvalstī Latvijā, vietējie krievi ir piemirsuši. Precīzāk, nevis piemirsuši, bet tā arī nav apjēguši. Tāpēc alianses karavīru klātbūtne viņos raisa dziļu diskomforta izjūtu, viņi jūtas ne kā Krievijā. Nacionālboļševika Lindermana uzslavas Krievijas pilsoņiem arī ir labi pārdomāta provokācija. Latvijā mītošie krievi, sasparojieties taču beidzot, Krievijas krievi nāks jums palīgā! Miermīlīga brīdinājuma formā, protams, ne jau ar ložberiem.
Augsne šādu un līdzīgu provokāciju veikšanai būs tik ilgi, cik ilgi Latvijas valsts, neko nedarīdama un nevarīgi rokas plātīdama, ļaus netraucēti zelt un plaukt Krievijas informatīvajai telpai mūsu teritorijā. Ne velti daudzi viesi brīnās – Latvijā netraucēti var skatīties Krievijas kanālus, bet viņu zemēs tie aizliegti kā Krievijas propagandas rupori un starpnacionālā naida kurinātāji! Ja patiesi vēlamies, lai Latvijā mītošie krievi kādreiz kļūtu par Latvijas krieviem, steidzami jāmaina vairākas lietas.
Pirmkārt, jāpārtrauc uzturēt divkopienu valstij raksturīgo divu valodu skolu sistēmu un jāpāriet uz izglītību valsts skolās tikai valsts valodā pēc Latvijas izglītības standartiem! Krievijas vēstniecības piedāvātie mācību līdzekļi krievu skolām laipni jānoraida. Informācijai – 1935. gadā skolu inspektors ieradās pārbaudīt skolas Zilupē. Nacionālais sastāvs toreiz daudz neatšķīrās no šodienas – Zilupē nospiedošā vairākumā dzīvoja krievi un poļi. Visi mazākumtautību trešo klašu skolēni tekoši runāja latviešu valodā!
Otrkārt, jāpārtrauc raidīt lielu daļu Krievijas propagandas kanālu un jāno­drošina, lai Krievijas pierobežā varētu netraucēti uztvert Latvijas Televīzijas sagatavotos sižetus.

Bravūrīgi paziņojumi par bēgļu uzņemšanu

http://www.la.lv/lieli-gurki-tuksi-vidi/

Agris Liepiņš: Bravūrīgi paziņojumi par bēgļu uzņemšanu 

20. augusts, 2015

Lieli gurķi, tukši vidi – šis teiciens nāk prātā, klausoties politiķu bravūrīgajos paziņojumos par bēgļu uzņemšanu. No Ventspils skan lepna balss – ja nevaram uzņemt 250 Āfrikas bēgļus, tad esam no švaka pulvera taisīti. Sanāk kaut kāda sociālistiskā sacensība – kaimiņu kolhozā no govs izslauca 200 litrus, mēs varam 250! Letiņi nav nekādi švabraki!
Eksprezidente savukārt baras – ja nevaram integrēt pārsimt bēgļu, Krievija to izmantos savā labā. Eksprezidente tā arī nav sapratusi, ka Krievija iemeslu atradīs vienmēr. Ja krievi neintegrējas, tad tiem Latvijā liegta pilntiesīga sabiedriskā dzīve, viņus jāiet glābt! Ja integrējas, tad jau tiek piespiedu kārtā asimilēti, viņu slāvu saknēm virsū tiek liets latvisks sālsūdens un krievu dvēsele kalst nost. Tāpēc 9. maija svinētājus jādodas glābt! Caura gurķa cenā ir eksprezidentes argumenti.
Vēl tiek kladzināts – bēgļu statuss nav mūžīgs, tas ir pagaidu, uz vienu gadu. Laikam iztekot, varas iestādes palūkošoties, vai bēgļu dzimtenē karš nav beidzies. Ja iestājies miers, tad bēgļus sūtīšot atpakaļ uz dzimteni. Grūti spriest, cik Latvijas varas iestādes ir spējīgas kādu aizsūtīt atpakaļ uz Āfriku (cita starpā, nopērkot bēglim biļeti par Latvijas nodokļu maksātāju naudu), bet ir diezgan skaidrs, ka uz sapņu zemi Lielbritāniju bēgļi nevarēs doties. Lielbritānija Latvijai norādīs – paši piekritāt uzņemt, paši arī auklējieties! Un pats ilgstošākais, pats stabilākais ir pagaidu stāvoklis. Savulaik nepilsoņu statuss arī bija pagaidu, uz pāris gadiem, kamēr cilvēks izvēlēsies, kuras valsts pilsonību pieņemt. Kā varam pārliecināties, Latvijā nepilsoņu statuss no pagaidu kļuvis par mūžīgu.
Lielas šaubas raisa apgalvojums, ka Latvijai brīvprātīgā piespiedu kārtā jāuzņem tikai 250 bēgļi. Eiropā patvēruma meklētāji brauc iekšā aritmētiskā progresijā. Proporcionāli droši vien mainīsies arī politiķu retorika. Vispirms 250, tad 500, vēlāk divi tūkstoši. Ja nevaram uzņemt 250, esam no vāja pulvera taisīti, ja nevaram uzņemt 500, tad esam mīkstčauļi un raidām nepareizus signālus Krievijai, ja neuzņemsim 2000, tad būsim nekam nederīgi eiropieši un tā tālāk.
Tikpat nepārliecinoši skan minējumi par Ukrainu. Ja Ukrainā sāksies pilna apjoma Krievijas uzbrukums, pie Latvijas robežas pulcēšoties neskaitāmi Ukrainas kara bēgļi. Tad būšot mūsu reize lūgt Eiropas Savienības valstis solidāri uzņemt ukraiņus. Ja ukraiņu tautu piemeklēs tāda traģēdija kā pilna apjoma Krievijas militārs uzbrukums un latviešu tautai pienāks skarbas palīdzēt vajadzēšanas dienas, Eiropas politiķi locīsies kā niedres vējā un meklēs dažādus ieganstus, lai viņu valstīs nebūtu jāizmitina ukraiņu bēgļi. Bailēs no Putina ES politiķi vairās saukt lietas īstajos vārdos. Politiķi nosoda un aicina, bet vairās būt tieši savos lēmumos.