http://bizness.delfi.lv/ekonomika_skaitlos/eurostat-latvija-pern-bijusi-tresa-nabadzigaka-es-valsts.d?id=39212177
www.DELFI.lv | 21. jūnijs
Saskaņā ar pirmo ātro iekšzemes kopprodukta (IKP) uz vienu iedzīvotāju pēc pirktspējas paritātes novērtējumu, pagājušajā gadā Latvija ir bijusi trešā nabadzīgākā Eiropas Savienības (ES) valsts, liecina "Eurostat" dati.
Latvijas IKP uz vienu iedzīvotāju pērn bija 52% no ES vidējā rādītāja. Nabadzīgākas par Latviju bija tikai Rumānija ar 45% no vidējā ES rādītāja un Bulgārija ar 43%. Nabadzības sarakstā aiz Latvijas seko Lietuva ar 58% no ES vidējiem rādītājiem (4. vieta) un Polija ar 62% (5. vieta.). Jau vēstīts, ka tā dēvētajos "treknajos gados" Latvija veselus divus gadus bija apsteigusi Poliju pēc šī rādītāja.
Otra Latvijas kaimiņvalsts – Igaunija – ir septītā nabadzīgākā valsts ar 65% no ES vidējiem rādītājiem. Igaunijai pēc šī rādītāja ir izdevies apsteigt Ungāriju.
Bagātākā ES valsts, turklāt ar lielu atrāvienu, ir Luksemburga – tās IKP uz vienu iedzīvotāju ir 283% no ES 27 valstu vidējā rādītāja. Vidējais Luksemburgas iedzīvotājs ir vairāk nekā sešas reizes bagātāks par nabadzīgākajiem ES iedzīvotājiem – bulgāriem. Luksemburgas bagātība gan lielā mērā saistīta ar to, ka tajā strādā daudz Francijas, Vācijas un Beļģijas iedzīvotāju, kas dod savu ieguldījumu šīs valsts IKP, taču netiek uzskaitīti, rēķinot iedzīvotāju labklājību.
ES otra bagātākā valsts ir Nīderlande, kuras IKP uz vienu iedzīvotāju ir vairāk nekā divas reizes zemāks par Luksemburgas rādītājiem – 134% no ES vidējā rādītāja. Trešo vietu dala Dānija, Īrija un Austrija ar 125% no ES vidējiem rādītājiem.
Vēl nesen Īrija bija ES otra bagātākā valsts, taču 2008. un 2009. gada finanšu un nekustamo īpašumu krīze to nobīdijusi zemāk sarakstā. Cieši aiz šo valstu grupas seko Zviedrija ar 123% no vidējiem IKP rādītājiem uz vienu iedzīvotāju.
Savukārt vislielāko labklājības kritumu piedzīvojusi Grieķija, kurā nežēlīgā finanšu krīze samazinājusi IKP uz vienu iedzīvotāju no 94% 2008. un 2009.gadā līdz 89% no ES vidējā rādītāja pērn.
Valstis, kuru iedzīvotāju labklājības līmenis visprecīzāk atbilst ES vidējam līmenim, ir Spānija, Itālija un Kipra. Francija ir 5% virs vidējiem rādītājiem, Vācija, Beļģija, Somija un Lielbritānija – 10 līdz 20% virs ES vidējiem rādītājiem.
Centrālās un Austrumeiropas valstis pieder pie nabadzīgākajām ES valstīm. Sekmīgākās šīs valstu grupas valstis ir Slovēnija (87% no vidējiem rādītājiem) un Čehija (80%).
IKP uz vienu iedzīvotāju pēc pirktspējas paritātes ASV bija 146% (2009. gadā, jaunāku datu nav), salīdzinot ar ES vidējiem rādītājiem, bet ES neietilpstošajā Šveicē – 145%.
trešdiena, 2011. gada 22. jūnijs
Latvija kompensācijas no Krievijas var saņemt tikai tālā nākotnē
http://www.delfi.lv/news/national/politics/krievijas-vesturnieks-latvija-kompensacijas-no-krievijas-var-sanemt-tikai-tala-nakotne.d?id=39149299
LETA | 17. jūnijs 2011
Krievija varētu izmaksāt kompensācijas Latvijai par Padomju Savienības okupācijas laikā veiktajām represijām tikai tālā nākotnē, piektdien konferencē "Padomju Savienības nodarītie zaudējumi Baltijā" sacīja Krievijas vēsturnieks Boriss Sokolovs.
Viņš norādīja, ka pašlaik Krievijā valda autoritārisms, bet ir cerības, ka, Krievijai kļūstot demokrātiskai, tā varētu brīvprātīgi nolemt sāk izmaksāt kompensācijas. Piemēram, Vācija nolēma samaksāt 2500 eiro (1757 latus) katram ebrejam, kas izdzīvoja Ļeņingradas (tagad - Sanktpēterburgas) blokādes laikā Otrā pasaules kara laikā. Šādu summu varētu izmaksāt arī Latvijas iedzīvotājiem, kuri cietuši no padomju represijām, norādīja Sokolovs.
Konferences debašu un jautājumu daļā tika pausta neizpratne par šādu pieeju kompensāciju aprēķināšanā, kurā netiek ņemta vērā Latvijas atšķirīgā situācija, jo mūsu valsts 50 gadus bija okupēta.
Arī ekonomists Uldis Osis konferencē atzina, ka piekrīt Sokolova pieejai, ka konkrētiem indivīdiem ir vislielākās iespējas saņemt kompensācijas par viņiem nodarītājiem zaudējumiem. Viņš gan piebilda, ka darbs pie valsts zaudējumu apzināšanas ir lietderīgs, jo tā rezultātus var izmantot starptautisko attiecību jomā.
Sokolovs skaidroja, ka teorētiski ir iespējams aprēķināt atšķirību starp valsts pašreizējo ekonomisko attīstību un to ekonomikas lielumu, kāds būtu sasniegts, ja okupācija nebūtu notikusi. Taču ir jāņem vērā, ka padomju laikā tika izmaksāti dažādi sociālie pabalsti un pensijas un veikti dažādi citi ieguldījumi, tamdēļ varētu arī runāt par to, ka Latvija ir parādā PSRS jeb tās tiesiskajai mantiniecei Krievijai.
Savukārt Latvijas pētnieki konferencē norādīja, ka cilvēkgadu zaudējumu vērtības aprēķināšana ir sarežģīta, jo atšķirīgi koeficienti ir jāpiemēro gan darbspējas vecumam, gan pārējiem dzīves gadiem.
Kā ziņots, šodien un rīt notiks starptautiska konference "Padomju Savienības nodarītie zaudējumi Baltijā", informēja Eiropas Parlamenta deputāte Inese Vaidere.
Konference tiek organizēta, lai veicinātu objektīvu, zinātniskajā apritē akceptētu izpratni par PSRS okupācijas nodarījumiem un iespējamiem to seku pārvarēšanas ceļiem.
Konferenci organizē Vaidere un Latvijas Okupācijas izpētes biedrība ar Eiropas Komisijas pārstāvniecības Latvijā un Eiropas Parlamenta informācijas biroja atbalstu.
LETA | 17. jūnijs 2011
Krievija varētu izmaksāt kompensācijas Latvijai par Padomju Savienības okupācijas laikā veiktajām represijām tikai tālā nākotnē, piektdien konferencē "Padomju Savienības nodarītie zaudējumi Baltijā" sacīja Krievijas vēsturnieks Boriss Sokolovs.
Viņš norādīja, ka pašlaik Krievijā valda autoritārisms, bet ir cerības, ka, Krievijai kļūstot demokrātiskai, tā varētu brīvprātīgi nolemt sāk izmaksāt kompensācijas. Piemēram, Vācija nolēma samaksāt 2500 eiro (1757 latus) katram ebrejam, kas izdzīvoja Ļeņingradas (tagad - Sanktpēterburgas) blokādes laikā Otrā pasaules kara laikā. Šādu summu varētu izmaksāt arī Latvijas iedzīvotājiem, kuri cietuši no padomju represijām, norādīja Sokolovs.
Konferences debašu un jautājumu daļā tika pausta neizpratne par šādu pieeju kompensāciju aprēķināšanā, kurā netiek ņemta vērā Latvijas atšķirīgā situācija, jo mūsu valsts 50 gadus bija okupēta.
Arī ekonomists Uldis Osis konferencē atzina, ka piekrīt Sokolova pieejai, ka konkrētiem indivīdiem ir vislielākās iespējas saņemt kompensācijas par viņiem nodarītājiem zaudējumiem. Viņš gan piebilda, ka darbs pie valsts zaudējumu apzināšanas ir lietderīgs, jo tā rezultātus var izmantot starptautisko attiecību jomā.
Sokolovs skaidroja, ka teorētiski ir iespējams aprēķināt atšķirību starp valsts pašreizējo ekonomisko attīstību un to ekonomikas lielumu, kāds būtu sasniegts, ja okupācija nebūtu notikusi. Taču ir jāņem vērā, ka padomju laikā tika izmaksāti dažādi sociālie pabalsti un pensijas un veikti dažādi citi ieguldījumi, tamdēļ varētu arī runāt par to, ka Latvija ir parādā PSRS jeb tās tiesiskajai mantiniecei Krievijai.
Savukārt Latvijas pētnieki konferencē norādīja, ka cilvēkgadu zaudējumu vērtības aprēķināšana ir sarežģīta, jo atšķirīgi koeficienti ir jāpiemēro gan darbspējas vecumam, gan pārējiem dzīves gadiem.
Kā ziņots, šodien un rīt notiks starptautiska konference "Padomju Savienības nodarītie zaudējumi Baltijā", informēja Eiropas Parlamenta deputāte Inese Vaidere.
Konference tiek organizēta, lai veicinātu objektīvu, zinātniskajā apritē akceptētu izpratni par PSRS okupācijas nodarījumiem un iespējamiem to seku pārvarēšanas ceļiem.
Konferenci organizē Vaidere un Latvijas Okupācijas izpētes biedrība ar Eiropas Komisijas pārstāvniecības Latvijā un Eiropas Parlamenta informācijas biroja atbalstu.
ceturtdiena, 2011. gada 16. jūnijs
Litene: latviešu virsnieku iznīcināšana
NOZIEGUMIEM PRET CILVĒCI NAV NOILGUMA
Jau apritējuši 70 gadi kopš deportācijām, bet tautu dzīvajā atmiņā nemazinās sāpes par komunistiskā režīma noziegumiem. Tos piemin latvieši, igauņi, lietuvieši, baltkrievi, ukraiņi, ebreji, poļi, moldāvi, čigāni, vācieši un vairāku citu tautu piederīgie, kas cieta no sarkanajiem varmākām. Kremlis visādi cenšas ar meliem un demagoģiju izvairīties no atbildības, bet tas neizdodas, jo dzīvi ir liecinieki, dokumenti, fotogrāfijas, filmas, kas atklāj patiesību. LTV rādīja dokumentālo filmu „Laiks vīriem’’, kas atklāja sarkanās armijas noziegumus Litenē, kur neģēlīgā veidā tika nogalināti latviešu virsnieki un karavīri 1941.g. 14. jūnijā. Filmu komentē Okupācijas muzeja darbinieks Edvīns Andrejs Feldmanis, kura tēvs virsleitnants Fridrihs Feldmanis pretojās krievu čekistiem, izrāva padusē paslēptu brauniņu un nošāva majoru Doroščenko, saucot „brūkam virsū!” bet citi latviešu virsnieki nepretojās. Drosmīgo virsleitnantu krievi uz vietas nospārdīja līdz nāvei. Latvijas pasts nupat izdevis marku ar varonīgā latvieša portretu, bet Okupācijas muzejs izplata atklātni ar šī virsnieka portretu un īsu biogrāfiju.
Kremlis nespēj nosodīt savu noziedzīgo pagātni, izplata melus un cenšas tos uzspiest visai pasaulei, apsūdzot citus vēstures „pārrakstīšanā’’. Meli, krāpšanās, demagoģiski izdomājumi ir Kremļa politiķu ideoloģijas pamatā. 14.jūnijā Rīgā pie Brīvības pieminekļa notika piemiņas brīdis, godinot komunistisko upuru piemiņu. Tajā piedalījās dažādu valstu diplomāti, tikai ne Krievijas vēstnieks Vešņakovs, kurš mīl pļāpāt par sadarbību un attiecību uzlabošanu. 14. jūnijā uz Sibīriju izsūtīja 742 krievus un1771 ebreju. Krievu vēstnieks uzskata, ka šo cilvēku piemiņa nav Kremļa uzmanības vērta. Tā ir spilgta liecība tam, cik liekulīga un staļinismam uzticīga ir šodienas Krievijas politika. Šo politiku atbalsta SC deputāti, kas ignorēja šo pasākumu, apliecinot, cik viņi ir naidīgi Latvijai. Ir arī tādi krievi, kas prasa Maskavai, lai tā norobežojas no staļiniskajiem noziegumiem, jo cilvēki daudzās Eiropas valstīs pie visa ļaunā vaino krievu tautu nevis staļinismu. Lai arī kādus melus izplatītu sarkanā propaganda, skaidrs ir viens, ka noziegumiem pret cilvēci nav noilguma. Tie vajās Krieviju ilgi ilgi, varbūt pat bezgalīgi.
ATIS SKALBERGS
Jau apritējuši 70 gadi kopš deportācijām, bet tautu dzīvajā atmiņā nemazinās sāpes par komunistiskā režīma noziegumiem. Tos piemin latvieši, igauņi, lietuvieši, baltkrievi, ukraiņi, ebreji, poļi, moldāvi, čigāni, vācieši un vairāku citu tautu piederīgie, kas cieta no sarkanajiem varmākām. Kremlis visādi cenšas ar meliem un demagoģiju izvairīties no atbildības, bet tas neizdodas, jo dzīvi ir liecinieki, dokumenti, fotogrāfijas, filmas, kas atklāj patiesību. LTV rādīja dokumentālo filmu „Laiks vīriem’’, kas atklāja sarkanās armijas noziegumus Litenē, kur neģēlīgā veidā tika nogalināti latviešu virsnieki un karavīri 1941.g. 14. jūnijā. Filmu komentē Okupācijas muzeja darbinieks Edvīns Andrejs Feldmanis, kura tēvs virsleitnants Fridrihs Feldmanis pretojās krievu čekistiem, izrāva padusē paslēptu brauniņu un nošāva majoru Doroščenko, saucot „brūkam virsū!” bet citi latviešu virsnieki nepretojās. Drosmīgo virsleitnantu krievi uz vietas nospārdīja līdz nāvei. Latvijas pasts nupat izdevis marku ar varonīgā latvieša portretu, bet Okupācijas muzejs izplata atklātni ar šī virsnieka portretu un īsu biogrāfiju.
Kremlis nespēj nosodīt savu noziedzīgo pagātni, izplata melus un cenšas tos uzspiest visai pasaulei, apsūdzot citus vēstures „pārrakstīšanā’’. Meli, krāpšanās, demagoģiski izdomājumi ir Kremļa politiķu ideoloģijas pamatā. 14.jūnijā Rīgā pie Brīvības pieminekļa notika piemiņas brīdis, godinot komunistisko upuru piemiņu. Tajā piedalījās dažādu valstu diplomāti, tikai ne Krievijas vēstnieks Vešņakovs, kurš mīl pļāpāt par sadarbību un attiecību uzlabošanu. 14. jūnijā uz Sibīriju izsūtīja 742 krievus un1771 ebreju. Krievu vēstnieks uzskata, ka šo cilvēku piemiņa nav Kremļa uzmanības vērta. Tā ir spilgta liecība tam, cik liekulīga un staļinismam uzticīga ir šodienas Krievijas politika. Šo politiku atbalsta SC deputāti, kas ignorēja šo pasākumu, apliecinot, cik viņi ir naidīgi Latvijai. Ir arī tādi krievi, kas prasa Maskavai, lai tā norobežojas no staļiniskajiem noziegumiem, jo cilvēki daudzās Eiropas valstīs pie visa ļaunā vaino krievu tautu nevis staļinismu. Lai arī kādus melus izplatītu sarkanā propaganda, skaidrs ir viens, ka noziegumiem pret cilvēci nav noilguma. Tie vajās Krieviju ilgi ilgi, varbūt pat bezgalīgi.
ATIS SKALBERGS
trešdiena, 2011. gada 15. jūnijs
Rita Našeniece: 'Krievu skolu' pasūtījums
http://www.delfi.lv/news/comment/comment/rita-naseniece-krievu-skolu-pasutijums.d?id=39007917
Jautājums, kam vajadzīgas krievu skolas Latvijā šķiet viegli atbildams. Tās ir vajadzīgas aptuveni 20 procentiem etniskajiem krieviem. Ne gluži nepieciešamas, bet izmantojamas arī nekrieviem, kuri izvēlas savus bērnus sūtīt krievu skolās. Krievu skolas Latvijā ir vajadzīgas tāpat kā kvalitatīva valsts apmaksāta izglītības sistēma krieviski krieviem, piemēram, Kiprā. Bet ne vairāk. Un ne mazāk Tomēr tur tās nav.
Tās nav arī Maltā, Anglijā, ASV. Tā strauji reducējas Lietuvā un Igaunijā. Es nerunāju par privātskolām. Turkiem valsts apmaksāta izglītības sistēma turku valodā varētu būt piemēram, Berlīnē vai Štutgartē, kur ir liela iebraucēju kopiena. Bet tās tur nav. Krievijā nevienam nav ienācis prātā radīt paralēlu izglītības sistēmu ķīniešu valodā. Dīvaini, ka normāla pasaules prakse Latvijā ir pakļauta nežēlīgam politiskam un mēdiju mobingam.
Krievijas pelnošo iedzīvotāju vēlme pamest valsti šobrīd ir ļoti izteikta. Ideālais vidējā un pusvidējā biznesa modelis ir bizness Krievijā, ģimenes galvai uzturoties tur, bet ģimeni aizsūtīt uz dzīvot draudzīgākos apstākļos. Genādijs Seļezņovs Maskavas apgabala bankas (Мособлбанк) priekšsēdētājs, bijušais Valsts Domes politiķis saka: "Naudu tagad pieņemts pelnīt Krievijā, bet dzīvot - ārpus tās" (www.compromat.ru, atsauce sakarā ar Maskavas eksmēra Lužkova vēlmi iegūt uzturēšanās atļauju Latvijā).
Ja rocība ir ļoti laba, nevis oligarhiska, kārdinošu iespeju nav daudz. Joprojām uzturēšanās atļauju ārpus Eiropas Savienības pilsoņiem piedāvā Kipra, kur viss notiek angliski, izglītības sistēmas krievu valodā nav un iebraukšanu Šengenas zonā nepiešķir. Krieviem vēl nesen labāka izskatījās Malta, kaut gan arī tur bija tikai privātie krievu bērnu dārzi un ne visai izcilas kvalitātes privātskola. Taču Malta, kas atrodas Šengenas zonā, 2010. gada 24. decembrī paziņoja, ka pastāvīgās uzturēšanās atļaujas sertifikāti ne -Eiropas Savienības pilsoņiem netiks izsniegti. Spānija un Čehija, savā laikā ja ne de jure, tad de facto samazināja uzturēšanās atļauju piešķiršanu Krievijas pilsoņiem līdz absolūtajam minimumam. Vidējā biznesa ešelona uzturēšanās atļauju meklētājam no Krievijas izvēle kļuva problemātiska. Toties viennozīmīgi kā karstāko piedāvājumu piedāvā Latviju.
www.City24.lv ziņo, ka ārzemnieku pieaugošā interese par dzīvokļu iegādi Rīgas centrā saistīta gan ar iespēju pēc īpašuma iegādes pretendēt uz termiņuzturēšanās atļaujas saņemšanu, gan arī ar ieguldījuma pieaugumu nākotnē.
"Būtībā ir daudzas citas iespējas dabūt uzturēšanās atļauju Eiropā, Kanādā, Amerikā" intervijā http://imhoclub.lv/ saka starptautiskas nekustamo īpašumu kompānijas Century 21 Baltwest padomes priekšsēdētājs Valerijs Engels "cita lieta, ka Latvijas piedāvājums ir daudz lētāks." Latvijas unikālais piedāvājums viņaprāt ir tas, ka uzturēšanās atļauju var dabūt pērkot īpašumu, kuru pārdos, kad īpašuma cenas celsies". Savā intervijā Engels uzsver Šlesera personisko lobiju imigrācijas likuma grozījumos, uzsverot, ka Šleseram tas ir vajadzīgs, lai paceltu "nekustamā īpašuma tirgu".
Engels vaļsirdīgi atzīst, ka valsts, no šiem iebraucējiem praktiski neko neiegūst. Iegūst nekustamā īpašuma industrija. Viņš neslēpj, ka pircējiem ir vajadzīgas skolas krievu valodā - "Daudzi vēlas netikai saņemt uzturēšanās atļauju, bet arī izvest uz šejieni ģimeni, tātad ir vajadzīga pirmsskolas un skolas izglītība". Tāpēc likumdevējiem esot jānodrošina vajadzīgie apstākļi. "Latvijas konkurētspējas priekšrocība ir apstāklī, ka šeit ir krievvalodīga vide.... Kad cilvēki vēlas krievvalodīgu vidi, šī ir viņu izvēle". Engels skaidri norāda, ka likums par skolu nacionālā valodā, kas ierindotu Latviju parastajā Eiropas valstu shēmā, nekustamā īpašuma biznesam nav piemērots -"Ja tiek radīti likumi, kuru mērķis ir orientēts uz Krievijas naudas pieplūdi, no krievvalodīgas vides, citi likumi nedrīkst nonakt pretrunā ar to".
Šobrīd Latvijas uzturēšanās atļauju un nekustamo īpašumu pircēju rekrutēšana notiek desmitos interneta resursu. Pievilcīgā piedāvājumā Latvija tiek reklamēta sekojoši:
(a) Eiropā viskomfortablākā zeme valodas ziņā, kurā visi sākot no "Saeimas deputāta un beidzot ar apkopēju runā krieviski.
(b) Ir krievu skolas, bērnudārzi, sporta vai mūzikas skolās daudzviet nodarbības ir krievu valodā; "joprojām Latvijas skolu absolventi saņem pietiekama līmeņa izglītību, lai stātos Maskavas augstskolās" (www.meeting.lv);
(c) lētās (salīdzinot ar Maskavu) nekustamā īpašuma cenas (standarta dzīvoklis Rīgā ir 2-5 reizes lētāks kā Maskavā); ir īpašumu grupas, kas nav pieejamas Krievijā - proti vecās vācu muižas, kas sākušas interesēt imigrantus;
(d) labāka dzīves kvalitāte, svaigi un dabiski produkti veikalos, tīra daba, jūra;
Un jauns piedāvājums (par kuru labprāt redzētu juristu komentārus presē):
(e) iespēja pēc 10 gadiem sniegties pilsonības iegūšanai.
Rietumu Banka tiek minēta, kā kredītiestāde Krievijas pircējiem, kam naudas nepietiek. Šī banka ir saistīta ar Medvedeva atlaistā Maskavas mēra, oligarha un pērn Krievijas mēdijos plaši peltā "galvaspilsētas uzlabotāja" Jurija Lužkova vārdu, kurš šobrīd gatavs tiesāties, lai nokļūtu Latvijā. Tie, kas Maskavai nav derīgi vai ir sasmērējušies galvaspilsētā, noder Rīgā. Sākot ar Vešņakovu un beidzot ar Lindermanu. Tagad viņiem piepulcēties tiecas arī Maskavas oligarhs, kuru Krievijā apsūdz koruptīvas sistēmas un nekustamo īpašumu industrijas izveidē savas sievas Jeļenas Baturinas vadībā. Krievijas mēdiji uzsver Lužkova un Rīgas Domes priekšsēdētāja Nila Ušakova labās attiecības. Rīgā Lužkovs darbojās caur savas vadības cilvēka Mališkova dēlu, kas kādu brīdi bija Ušakova padomnieks un sava patrona labā plaši "iepircies" Latvijā.
Apmešanos Rīgā Lužkovs savulaik Maskavas mēdijos reklamēja personīgi. "Tas ir tuvu, šeit runā krieviski un tas ir skaisti". Rīga Lužkovu vilinot jauno projektu iespēju dēļ. Kādi ir šie projekti - atļauts minēt.
Nils Uškova sniegdams interviju Maskvas RBC TV (www.rbctv.rbc.ru) savukārt uzsvēra savu personīgo ieguldījumu imigrācijas likuma labošanā: "Savā laikā tā bija mana iniciatīva, es ar to ierados pie premjerministra. Tās ir pārmaiņas imigrācijas likumdošanā sakarā ar nekustamā īpašuma pirkšanu un subordinētā kapitāla ieguldīšanu pret uzturēšanās atļaujām, iespēju iebraukt Eiropā un pārvietoties Šengenas zonas ietvaros."
Šajā kontekstā interesants ir Rail Moscow projekts, kurš de facto padara Rīgu par Maskavas ģimeniskās guļamzonu. Blakus divu stundu lidojumam uz "krievvalodīgo" Rīgu, kur veiksmīgi valsts apmaksātos krievvalodīgos dārziņus un skolas apmeklē "investora" ģimene, vilciens dos papildus mobilitātes iespējas.
Rīgas Domes, proti, Nila Ušakova iesaiste imigrācijas veicināšanā no Krievijas nav viennozīmīga. Kaut gan "Komersant" apgalvo - "Viņus (Ušakovu un Lužkovu) saista komerciāla rakstura lietas", būtu vientiesīgi izslēgt politisko aspektu šajās politekonomiskajās spēlēs ar uzturēšanās atļaujām. Ir pārāk daudz sakarību saistībā ar imigrantu aktīvu rekrutēšanu Krievijā, kuru ar saviem politiskajiem paziņojumiem Maskavā ir veicinājis Ušakovs un SC politiskajām aktivitātēm.
Ceru, ka kolēģi žurnālisti uzmetīs acis ar "imigrantu biznesu" saistīto juridisko pakalpojumu, finansu un nekustamo īpašumu industrijai, kā arī Rietumu Bankas saistībai ar Saskaņas Centra un Šlesera partijas darbību Rīgas Domē.
Atstāju atklātu jautājumu par šo biznesa aaktivitāšu poliskajiem mērķiem. Gan zem impēriskajiem PSRS simboliem demonstrējošie, gan novārdzinātie latviešu politiķi, skolu vienā valodā sauc par radikālu priekšlikumu, netieši atbalstot Eiropā pavisam jaunu kolonizācijas servisu ar īpaši labvēlīgiem un politiski ļoti riskantiem nosacījumiem. Masīva migrācija no Krievijas ir notikusi gan Maltā, gan Kiprā, gan Melnkalnē. Naudīgie ir devušies uz Angliju un Francijas dienvidiem. Nekur, nekad viņiem nav piedāvāta izglītības sistēma krieviski no bērnudārza līdz vidusskolas beigšanai. Neviens nav traucējis viņiem pirkt īpašumus, bet masvieda migrācija un kolonizācija netika pieļauta, lai cik ļoti nekustamo īpašumu tirgoņu naudas alkas būtu lielas. Šis nav raksts par to, lai nepārdodam īpašumus Latvijā. Šis ir raksts, par to kā nebūt vientiesīgiem.
Jautājums, kam vajadzīgas krievu skolas Latvijā šķiet viegli atbildams. Tās ir vajadzīgas aptuveni 20 procentiem etniskajiem krieviem. Ne gluži nepieciešamas, bet izmantojamas arī nekrieviem, kuri izvēlas savus bērnus sūtīt krievu skolās. Krievu skolas Latvijā ir vajadzīgas tāpat kā kvalitatīva valsts apmaksāta izglītības sistēma krieviski krieviem, piemēram, Kiprā. Bet ne vairāk. Un ne mazāk Tomēr tur tās nav.
Tās nav arī Maltā, Anglijā, ASV. Tā strauji reducējas Lietuvā un Igaunijā. Es nerunāju par privātskolām. Turkiem valsts apmaksāta izglītības sistēma turku valodā varētu būt piemēram, Berlīnē vai Štutgartē, kur ir liela iebraucēju kopiena. Bet tās tur nav. Krievijā nevienam nav ienācis prātā radīt paralēlu izglītības sistēmu ķīniešu valodā. Dīvaini, ka normāla pasaules prakse Latvijā ir pakļauta nežēlīgam politiskam un mēdiju mobingam.
Krievijas pelnošo iedzīvotāju vēlme pamest valsti šobrīd ir ļoti izteikta. Ideālais vidējā un pusvidējā biznesa modelis ir bizness Krievijā, ģimenes galvai uzturoties tur, bet ģimeni aizsūtīt uz dzīvot draudzīgākos apstākļos. Genādijs Seļezņovs Maskavas apgabala bankas (Мособлбанк) priekšsēdētājs, bijušais Valsts Domes politiķis saka: "Naudu tagad pieņemts pelnīt Krievijā, bet dzīvot - ārpus tās" (www.compromat.ru, atsauce sakarā ar Maskavas eksmēra Lužkova vēlmi iegūt uzturēšanās atļauju Latvijā).
Ja rocība ir ļoti laba, nevis oligarhiska, kārdinošu iespeju nav daudz. Joprojām uzturēšanās atļauju ārpus Eiropas Savienības pilsoņiem piedāvā Kipra, kur viss notiek angliski, izglītības sistēmas krievu valodā nav un iebraukšanu Šengenas zonā nepiešķir. Krieviem vēl nesen labāka izskatījās Malta, kaut gan arī tur bija tikai privātie krievu bērnu dārzi un ne visai izcilas kvalitātes privātskola. Taču Malta, kas atrodas Šengenas zonā, 2010. gada 24. decembrī paziņoja, ka pastāvīgās uzturēšanās atļaujas sertifikāti ne -Eiropas Savienības pilsoņiem netiks izsniegti. Spānija un Čehija, savā laikā ja ne de jure, tad de facto samazināja uzturēšanās atļauju piešķiršanu Krievijas pilsoņiem līdz absolūtajam minimumam. Vidējā biznesa ešelona uzturēšanās atļauju meklētājam no Krievijas izvēle kļuva problemātiska. Toties viennozīmīgi kā karstāko piedāvājumu piedāvā Latviju.
www.City24.lv ziņo, ka ārzemnieku pieaugošā interese par dzīvokļu iegādi Rīgas centrā saistīta gan ar iespēju pēc īpašuma iegādes pretendēt uz termiņuzturēšanās atļaujas saņemšanu, gan arī ar ieguldījuma pieaugumu nākotnē.
"Būtībā ir daudzas citas iespējas dabūt uzturēšanās atļauju Eiropā, Kanādā, Amerikā" intervijā http://imhoclub.lv/ saka starptautiskas nekustamo īpašumu kompānijas Century 21 Baltwest padomes priekšsēdētājs Valerijs Engels "cita lieta, ka Latvijas piedāvājums ir daudz lētāks." Latvijas unikālais piedāvājums viņaprāt ir tas, ka uzturēšanās atļauju var dabūt pērkot īpašumu, kuru pārdos, kad īpašuma cenas celsies". Savā intervijā Engels uzsver Šlesera personisko lobiju imigrācijas likuma grozījumos, uzsverot, ka Šleseram tas ir vajadzīgs, lai paceltu "nekustamā īpašuma tirgu".
Engels vaļsirdīgi atzīst, ka valsts, no šiem iebraucējiem praktiski neko neiegūst. Iegūst nekustamā īpašuma industrija. Viņš neslēpj, ka pircējiem ir vajadzīgas skolas krievu valodā - "Daudzi vēlas netikai saņemt uzturēšanās atļauju, bet arī izvest uz šejieni ģimeni, tātad ir vajadzīga pirmsskolas un skolas izglītība". Tāpēc likumdevējiem esot jānodrošina vajadzīgie apstākļi. "Latvijas konkurētspējas priekšrocība ir apstāklī, ka šeit ir krievvalodīga vide.... Kad cilvēki vēlas krievvalodīgu vidi, šī ir viņu izvēle". Engels skaidri norāda, ka likums par skolu nacionālā valodā, kas ierindotu Latviju parastajā Eiropas valstu shēmā, nekustamā īpašuma biznesam nav piemērots -"Ja tiek radīti likumi, kuru mērķis ir orientēts uz Krievijas naudas pieplūdi, no krievvalodīgas vides, citi likumi nedrīkst nonakt pretrunā ar to".
Šobrīd Latvijas uzturēšanās atļauju un nekustamo īpašumu pircēju rekrutēšana notiek desmitos interneta resursu. Pievilcīgā piedāvājumā Latvija tiek reklamēta sekojoši:
(a) Eiropā viskomfortablākā zeme valodas ziņā, kurā visi sākot no "Saeimas deputāta un beidzot ar apkopēju runā krieviski.
(b) Ir krievu skolas, bērnudārzi, sporta vai mūzikas skolās daudzviet nodarbības ir krievu valodā; "joprojām Latvijas skolu absolventi saņem pietiekama līmeņa izglītību, lai stātos Maskavas augstskolās" (www.meeting.lv);
(c) lētās (salīdzinot ar Maskavu) nekustamā īpašuma cenas (standarta dzīvoklis Rīgā ir 2-5 reizes lētāks kā Maskavā); ir īpašumu grupas, kas nav pieejamas Krievijā - proti vecās vācu muižas, kas sākušas interesēt imigrantus;
(d) labāka dzīves kvalitāte, svaigi un dabiski produkti veikalos, tīra daba, jūra;
Un jauns piedāvājums (par kuru labprāt redzētu juristu komentārus presē):
(e) iespēja pēc 10 gadiem sniegties pilsonības iegūšanai.
Rietumu Banka tiek minēta, kā kredītiestāde Krievijas pircējiem, kam naudas nepietiek. Šī banka ir saistīta ar Medvedeva atlaistā Maskavas mēra, oligarha un pērn Krievijas mēdijos plaši peltā "galvaspilsētas uzlabotāja" Jurija Lužkova vārdu, kurš šobrīd gatavs tiesāties, lai nokļūtu Latvijā. Tie, kas Maskavai nav derīgi vai ir sasmērējušies galvaspilsētā, noder Rīgā. Sākot ar Vešņakovu un beidzot ar Lindermanu. Tagad viņiem piepulcēties tiecas arī Maskavas oligarhs, kuru Krievijā apsūdz koruptīvas sistēmas un nekustamo īpašumu industrijas izveidē savas sievas Jeļenas Baturinas vadībā. Krievijas mēdiji uzsver Lužkova un Rīgas Domes priekšsēdētāja Nila Ušakova labās attiecības. Rīgā Lužkovs darbojās caur savas vadības cilvēka Mališkova dēlu, kas kādu brīdi bija Ušakova padomnieks un sava patrona labā plaši "iepircies" Latvijā.
Apmešanos Rīgā Lužkovs savulaik Maskavas mēdijos reklamēja personīgi. "Tas ir tuvu, šeit runā krieviski un tas ir skaisti". Rīga Lužkovu vilinot jauno projektu iespēju dēļ. Kādi ir šie projekti - atļauts minēt.
Nils Uškova sniegdams interviju Maskvas RBC TV (www.rbctv.rbc.ru) savukārt uzsvēra savu personīgo ieguldījumu imigrācijas likuma labošanā: "Savā laikā tā bija mana iniciatīva, es ar to ierados pie premjerministra. Tās ir pārmaiņas imigrācijas likumdošanā sakarā ar nekustamā īpašuma pirkšanu un subordinētā kapitāla ieguldīšanu pret uzturēšanās atļaujām, iespēju iebraukt Eiropā un pārvietoties Šengenas zonas ietvaros."
Šajā kontekstā interesants ir Rail Moscow projekts, kurš de facto padara Rīgu par Maskavas ģimeniskās guļamzonu. Blakus divu stundu lidojumam uz "krievvalodīgo" Rīgu, kur veiksmīgi valsts apmaksātos krievvalodīgos dārziņus un skolas apmeklē "investora" ģimene, vilciens dos papildus mobilitātes iespējas.
Rīgas Domes, proti, Nila Ušakova iesaiste imigrācijas veicināšanā no Krievijas nav viennozīmīga. Kaut gan "Komersant" apgalvo - "Viņus (Ušakovu un Lužkovu) saista komerciāla rakstura lietas", būtu vientiesīgi izslēgt politisko aspektu šajās politekonomiskajās spēlēs ar uzturēšanās atļaujām. Ir pārāk daudz sakarību saistībā ar imigrantu aktīvu rekrutēšanu Krievijā, kuru ar saviem politiskajiem paziņojumiem Maskavā ir veicinājis Ušakovs un SC politiskajām aktivitātēm.
Ceru, ka kolēģi žurnālisti uzmetīs acis ar "imigrantu biznesu" saistīto juridisko pakalpojumu, finansu un nekustamo īpašumu industrijai, kā arī Rietumu Bankas saistībai ar Saskaņas Centra un Šlesera partijas darbību Rīgas Domē.
Atstāju atklātu jautājumu par šo biznesa aaktivitāšu poliskajiem mērķiem. Gan zem impēriskajiem PSRS simboliem demonstrējošie, gan novārdzinātie latviešu politiķi, skolu vienā valodā sauc par radikālu priekšlikumu, netieši atbalstot Eiropā pavisam jaunu kolonizācijas servisu ar īpaši labvēlīgiem un politiski ļoti riskantiem nosacījumiem. Masīva migrācija no Krievijas ir notikusi gan Maltā, gan Kiprā, gan Melnkalnē. Naudīgie ir devušies uz Angliju un Francijas dienvidiem. Nekur, nekad viņiem nav piedāvāta izglītības sistēma krieviski no bērnudārza līdz vidusskolas beigšanai. Neviens nav traucējis viņiem pirkt īpašumus, bet masvieda migrācija un kolonizācija netika pieļauta, lai cik ļoti nekustamo īpašumu tirgoņu naudas alkas būtu lielas. Šis nav raksts par to, lai nepārdodam īpašumus Latvijā. Šis ir raksts, par to kā nebūt vientiesīgiem.
svētdiena, 2011. gada 12. jūnijs
Krievija pasūta krievu skolas Latvijā (Rita Našeniece)
http://www.delfi.lv/news/comment/comment/rita-naseniece-krievu-skolu-pasutijums.d?id=39007917
Rita Našeniece: 'Krievu skolu' pasūtījums Rita Našeniece | 09. jūnijs 2011
Jautājums, kam vajadzīgas krievu skolas Latvijā šķiet viegli atbildams. Tās ir vajadzīgas aptuveni 20 procentiem etniskajiem krieviem. Ne gluži nepieciešamas, bet izmantojamas arī nekrieviem, kuri izvēlas savus bērnus sūtīt krievu skolās. Krievu skolas Latvijā ir vajadzīgas tāpat kā kvalitatīva valsts apmaksāta izglītības sistēma krieviski krieviem, piemēram, Kiprā. Bet ne vairāk. Un ne mazāk Tomēr tur tās nav.
Tās nav arī Maltā, Anglijā, ASV. Tā strauji reducējas Lietuvā un Igaunijā. Es nerunāju par privātskolām. Turkiem valsts apmaksāta izglītības sistēma turku valodā varētu būt piemēram, Berlīnē vai Štutgartē, kur ir liela iebraucēju kopiena. Bet tās tur nav. Krievijā nevienam nav ienācis prātā radīt paralēlu izglītības sistēmu ķīniešu valodā. Dīvaini, ka normāla pasaules prakse Latvijā ir pakļauta nežēlīgam politiskam un mēdiju mobingam.
Krievijas pelnošo iedzīvotāju vēlme pamest valsti šobrīd ir ļoti izteikta. Ideālais vidējā un pusvidējā biznesa modelis ir bizness Krievijā, ģimenes galvai uzturoties tur, bet ģimeni aizsūtīt uz dzīvot draudzīgākos apstākļos. Genādijs Seļezņovs Maskavas apgabala bankas (Мособлбанк) priekšsēdētājs, bijušais Valsts Domes politiķis saka: "Naudu tagad pieņemts pelnīt Krievijā, bet dzīvot - ārpus tās" (www.compromat.ru, atsauce sakarā ar Maskavas eksmēra Lužkova vēlmi iegūt uzturēšanās atļauju Latvijā).
Ja rocība ir ļoti laba, nevis oligarhiska, kārdinošu iespeju nav daudz. Joprojām uzturēšanās atļauju ārpus Eiropas Savienības pilsoņiem piedāvā Kipra, kur viss notiek angliski, izglītības sistēmas krievu valodā nav un iebraukšanu Šengenas zonā nepiešķir. Krieviem vēl nesen labāka izskatījās Malta, kaut gan arī tur bija tikai privātie krievu bērnu dārzi un ne visai izcilas kvalitātes privātskola. Taču Malta, kas atrodas Šengenas zonā, 2010. gada 24. decembrī paziņoja, ka pastāvīgās uzturēšanās atļaujas sertifikāti ne -Eiropas Savienības pilsoņiem netiks izsniegti. Spānija un Čehija, savā laikā ja ne de jure, tad de facto samazināja uzturēšanās atļauju piešķiršanu Krievijas pilsoņiem līdz absolūtajam minimumam. Vidējā biznesa ešelona uzturēšanās atļauju meklētājam no Krievijas izvēle kļuva problemātiska. Toties viennozīmīgi kā karstāko piedāvājumu piedāvā Latviju.
www.City24.lv ziņo, ka ārzemnieku pieaugošā interese par dzīvokļu iegādi Rīgas centrā saistīta gan ar iespēju pēc īpašuma iegādes pretendēt uz termiņuzturēšanās atļaujas saņemšanu, gan arī ar ieguldījuma pieaugumu nākotnē.
"Būtībā ir daudzas citas iespējas dabūt uzturēšanās atļauju Eiropā, Kanādā, Amerikā" intervijā http://imhoclub.lv/ saka starptautiskas nekustamo īpašumu kompānijas Century 21 Baltwest padomes priekšsēdētājs Valerijs Engels "cita lieta, ka Latvijas piedāvājums ir daudz lētāks." Latvijas unikālais piedāvājums viņaprāt ir tas, ka uzturēšanās atļauju var dabūt pērkot īpašumu, kuru pārdos, kad īpašuma cenas celsies". Savā intervijā Engels uzsver Šlesera personisko lobiju imigrācijas likuma grozījumos, uzsverot, ka Šleseram tas ir vajadzīgs, lai paceltu "nekustamā īpašuma tirgu".
Engels vaļsirdīgi atzīst, ka valsts, no šiem iebraucējiem praktiski neko neiegūst. Iegūst nekustamā īpašuma industrija. Viņš neslēpj, ka pircējiem ir vajadzīgas skolas krievu valodā - "Daudzi vēlas netikai saņemt uzturēšanās atļauju, bet arī izvest uz šejieni ģimeni, tātad ir vajadzīga pirmsskolas un skolas izglītība". Tāpēc likumdevējiem esot jānodrošina vajadzīgie apstākļi. "Latvijas konkurētspējas priekšrocība ir apstāklī, ka šeit ir krievvalodīga vide.... Kad cilvēki vēlas krievvalodīgu vidi, šī ir viņu izvēle". Engels skaidri norāda, ka likums par skolu nacionālā valodā, kas ierindotu Latviju parastajā Eiropas valstu shēmā, nekustamā īpašuma biznesam nav piemērots -"Ja tiek radīti likumi, kuru mērķis ir orientēts uz Krievijas naudas pieplūdi, no krievvalodīgas vides, citi likumi nedrīkst nonakt pretrunā ar to".
Šobrīd Latvijas uzturēšanās atļauju un nekustamo īpašumu pircēju rekrutēšana notiek desmitos interneta resursu. Pievilcīgā piedāvājumā Latvija tiek reklamēta sekojoši:
(a) Eiropā viskomfortablākā zeme valodas ziņā, kurā visi sākot no "Saeimas deputāta un beidzot ar apkopēju runā krieviski.
(b) Ir krievu skolas, bērnudārzi, sporta vai mūzikas skolās daudzviet nodarbības ir krievu valodā; "joprojām Latvijas skolu absolventi saņem pietiekama līmeņa izglītību, lai stātos Maskavas augstskolās" (www.meeting.lv);
(c) lētās (salīdzinot ar Maskavu) nekustamā īpašuma cenas (standarta dzīvoklis Rīgā ir 2-5 reizes lētāks kā Maskavā); ir īpašumu grupas, kas nav pieejamas Krievijā - proti vecās vācu muižas, kas sākušas interesēt imigrantus;
(d) labāka dzīves kvalitāte, svaigi un dabiski produkti veikalos, tīra daba, jūra;
Un jauns piedāvājums (par kuru labprāt redzētu juristu komentārus presē):
(e) iespēja pēc 10 gadiem sniegties pilsonības iegūšanai.
Rietumu Banka tiek minēta, kā kredītiestāde Krievijas pircējiem, kam naudas nepietiek. Šī banka ir saistīta ar Medvedeva atlaistā Maskavas mēra, oligarha un pērn Krievijas mēdijos plaši peltā "galvaspilsētas uzlabotāja" Jurija Lužkova vārdu, kurš šobrīd gatavs tiesāties, lai nokļūtu Latvijā. Tie, kas Maskavai nav derīgi vai ir sasmērējušies galvaspilsētā, noder Rīgā. Sākot ar Vešņakovu un beidzot ar Lindermanu. Tagad viņiem piepulcēties tiecas arī Maskavas oligarhs, kuru Krievijā apsūdz koruptīvas sistēmas un nekustamo īpašumu industrijas izveidē savas sievas Jeļenas Baturinas vadībā. Krievijas mēdiji uzsver Lužkova un Rīgas Domes priekšsēdētāja Nila Ušakova labās attiecības. Rīgā Lužkovs darbojās caur savas vadības cilvēka Mališkova dēlu, kas kādu brīdi bija Ušakova padomnieks un sava patrona labā plaši "iepircies" Latvijā.
Apmešanos Rīgā Lužkovs savulaik Maskavas mēdijos reklamēja personīgi. "Tas ir tuvu, šeit runā krieviski un tas ir skaisti". Rīga Lužkovu vilinot jauno projektu iespēju dēļ. Kādi ir šie projekti - atļauts minēt.
Nils Uškova sniegdams interviju Maskvas RBC TV (www.rbctv.rbc.ru) savukārt uzsvēra savu personīgo ieguldījumu imigrācijas likuma labošanā: "Savā laikā tā bija mana iniciatīva, es ar to ierados pie premjerministra. Tās ir pārmaiņas imigrācijas likumdošanā sakarā ar nekustamā īpašuma pirkšanu un subordinētā kapitāla ieguldīšanu pret uzturēšanās atļaujām, iespēju iebraukt Eiropā un pārvietoties Šengenas zonas ietvaros."
Šajā kontekstā interesants ir Rail Moscow projekts, kurš de facto padara Rīgu par Maskavas ģimeniskās guļamzonu. Blakus divu stundu lidojumam uz "krievvalodīgo" Rīgu, kur veiksmīgi valsts apmaksātos krievvalodīgos dārziņus un skolas apmeklē "investora" ģimene, vilciens dos papildus mobilitātes iespējas.
Rīgas Domes, proti, Nila Ušakova iesaiste imigrācijas veicināšanā no Krievijas nav viennozīmīga. Kaut gan "Komersant" apgalvo - "Viņus (Ušakovu un Lužkovu) saista komerciāla rakstura lietas", būtu vientiesīgi izslēgt politisko aspektu šajās politekonomiskajās spēlēs ar uzturēšanās atļaujām. Ir pārāk daudz sakarību saistībā ar imigrantu aktīvu rekrutēšanu Krievijā, kuru ar saviem politiskajiem paziņojumiem Maskavā ir veicinājis Ušakovs un SC politiskajām aktivitātēm.
Ceru, ka kolēģi žurnālisti uzmetīs acis ar "imigrantu biznesu" saistīto juridisko pakalpojumu, finansu un nekustamo īpašumu industrijai, kā arī Rietumu Bankas saistībai ar Saskaņas Centra un Šlesera partijas darbību Rīgas Domē.
Atstāju atklātu jautājumu par šo biznesa aaktivitāšu poliskajiem mērķiem. Gan zem impēriskajiem PSRS simboliem demonstrējošie, gan novārdzinātie latviešu politiķi, skolu vienā valodā sauc par radikālu priekšlikumu, netieši atbalstot Eiropā pavisam jaunu kolonizācijas servisu ar īpaši labvēlīgiem un politiski ļoti riskantiem nosacījumiem. Masīva migrācija no Krievijas ir notikusi gan Maltā, gan Kiprā, gan Melnkalnē. Naudīgie ir devušies uz Angliju un Francijas dienvidiem. Nekur, nekad viņiem nav piedāvāta izglītības sistēma krieviski no bērnudārza līdz vidusskolas beigšanai. Neviens nav traucējis viņiem pirkt īpašumus, bet masvieda migrācija un kolonizācija netika pieļauta, lai cik ļoti nekustamo īpašumu tirgoņu naudas alkas būtu lielas. Šis nav raksts par to, lai nepārdodam īpašumus Latvijā. Šis ir raksts, par to kā nebūt vientiesīgiem.
Rita Našeniece: 'Krievu skolu' pasūtījums Rita Našeniece | 09. jūnijs 2011
Jautājums, kam vajadzīgas krievu skolas Latvijā šķiet viegli atbildams. Tās ir vajadzīgas aptuveni 20 procentiem etniskajiem krieviem. Ne gluži nepieciešamas, bet izmantojamas arī nekrieviem, kuri izvēlas savus bērnus sūtīt krievu skolās. Krievu skolas Latvijā ir vajadzīgas tāpat kā kvalitatīva valsts apmaksāta izglītības sistēma krieviski krieviem, piemēram, Kiprā. Bet ne vairāk. Un ne mazāk Tomēr tur tās nav.
Tās nav arī Maltā, Anglijā, ASV. Tā strauji reducējas Lietuvā un Igaunijā. Es nerunāju par privātskolām. Turkiem valsts apmaksāta izglītības sistēma turku valodā varētu būt piemēram, Berlīnē vai Štutgartē, kur ir liela iebraucēju kopiena. Bet tās tur nav. Krievijā nevienam nav ienācis prātā radīt paralēlu izglītības sistēmu ķīniešu valodā. Dīvaini, ka normāla pasaules prakse Latvijā ir pakļauta nežēlīgam politiskam un mēdiju mobingam.
Krievijas pelnošo iedzīvotāju vēlme pamest valsti šobrīd ir ļoti izteikta. Ideālais vidējā un pusvidējā biznesa modelis ir bizness Krievijā, ģimenes galvai uzturoties tur, bet ģimeni aizsūtīt uz dzīvot draudzīgākos apstākļos. Genādijs Seļezņovs Maskavas apgabala bankas (Мособлбанк) priekšsēdētājs, bijušais Valsts Domes politiķis saka: "Naudu tagad pieņemts pelnīt Krievijā, bet dzīvot - ārpus tās" (www.compromat.ru, atsauce sakarā ar Maskavas eksmēra Lužkova vēlmi iegūt uzturēšanās atļauju Latvijā).
Ja rocība ir ļoti laba, nevis oligarhiska, kārdinošu iespeju nav daudz. Joprojām uzturēšanās atļauju ārpus Eiropas Savienības pilsoņiem piedāvā Kipra, kur viss notiek angliski, izglītības sistēmas krievu valodā nav un iebraukšanu Šengenas zonā nepiešķir. Krieviem vēl nesen labāka izskatījās Malta, kaut gan arī tur bija tikai privātie krievu bērnu dārzi un ne visai izcilas kvalitātes privātskola. Taču Malta, kas atrodas Šengenas zonā, 2010. gada 24. decembrī paziņoja, ka pastāvīgās uzturēšanās atļaujas sertifikāti ne -Eiropas Savienības pilsoņiem netiks izsniegti. Spānija un Čehija, savā laikā ja ne de jure, tad de facto samazināja uzturēšanās atļauju piešķiršanu Krievijas pilsoņiem līdz absolūtajam minimumam. Vidējā biznesa ešelona uzturēšanās atļauju meklētājam no Krievijas izvēle kļuva problemātiska. Toties viennozīmīgi kā karstāko piedāvājumu piedāvā Latviju.
www.City24.lv ziņo, ka ārzemnieku pieaugošā interese par dzīvokļu iegādi Rīgas centrā saistīta gan ar iespēju pēc īpašuma iegādes pretendēt uz termiņuzturēšanās atļaujas saņemšanu, gan arī ar ieguldījuma pieaugumu nākotnē.
"Būtībā ir daudzas citas iespējas dabūt uzturēšanās atļauju Eiropā, Kanādā, Amerikā" intervijā http://imhoclub.lv/ saka starptautiskas nekustamo īpašumu kompānijas Century 21 Baltwest padomes priekšsēdētājs Valerijs Engels "cita lieta, ka Latvijas piedāvājums ir daudz lētāks." Latvijas unikālais piedāvājums viņaprāt ir tas, ka uzturēšanās atļauju var dabūt pērkot īpašumu, kuru pārdos, kad īpašuma cenas celsies". Savā intervijā Engels uzsver Šlesera personisko lobiju imigrācijas likuma grozījumos, uzsverot, ka Šleseram tas ir vajadzīgs, lai paceltu "nekustamā īpašuma tirgu".
Engels vaļsirdīgi atzīst, ka valsts, no šiem iebraucējiem praktiski neko neiegūst. Iegūst nekustamā īpašuma industrija. Viņš neslēpj, ka pircējiem ir vajadzīgas skolas krievu valodā - "Daudzi vēlas netikai saņemt uzturēšanās atļauju, bet arī izvest uz šejieni ģimeni, tātad ir vajadzīga pirmsskolas un skolas izglītība". Tāpēc likumdevējiem esot jānodrošina vajadzīgie apstākļi. "Latvijas konkurētspējas priekšrocība ir apstāklī, ka šeit ir krievvalodīga vide.... Kad cilvēki vēlas krievvalodīgu vidi, šī ir viņu izvēle". Engels skaidri norāda, ka likums par skolu nacionālā valodā, kas ierindotu Latviju parastajā Eiropas valstu shēmā, nekustamā īpašuma biznesam nav piemērots -"Ja tiek radīti likumi, kuru mērķis ir orientēts uz Krievijas naudas pieplūdi, no krievvalodīgas vides, citi likumi nedrīkst nonakt pretrunā ar to".
Šobrīd Latvijas uzturēšanās atļauju un nekustamo īpašumu pircēju rekrutēšana notiek desmitos interneta resursu. Pievilcīgā piedāvājumā Latvija tiek reklamēta sekojoši:
(a) Eiropā viskomfortablākā zeme valodas ziņā, kurā visi sākot no "Saeimas deputāta un beidzot ar apkopēju runā krieviski.
(b) Ir krievu skolas, bērnudārzi, sporta vai mūzikas skolās daudzviet nodarbības ir krievu valodā; "joprojām Latvijas skolu absolventi saņem pietiekama līmeņa izglītību, lai stātos Maskavas augstskolās" (www.meeting.lv);
(c) lētās (salīdzinot ar Maskavu) nekustamā īpašuma cenas (standarta dzīvoklis Rīgā ir 2-5 reizes lētāks kā Maskavā); ir īpašumu grupas, kas nav pieejamas Krievijā - proti vecās vācu muižas, kas sākušas interesēt imigrantus;
(d) labāka dzīves kvalitāte, svaigi un dabiski produkti veikalos, tīra daba, jūra;
Un jauns piedāvājums (par kuru labprāt redzētu juristu komentārus presē):
(e) iespēja pēc 10 gadiem sniegties pilsonības iegūšanai.
Rietumu Banka tiek minēta, kā kredītiestāde Krievijas pircējiem, kam naudas nepietiek. Šī banka ir saistīta ar Medvedeva atlaistā Maskavas mēra, oligarha un pērn Krievijas mēdijos plaši peltā "galvaspilsētas uzlabotāja" Jurija Lužkova vārdu, kurš šobrīd gatavs tiesāties, lai nokļūtu Latvijā. Tie, kas Maskavai nav derīgi vai ir sasmērējušies galvaspilsētā, noder Rīgā. Sākot ar Vešņakovu un beidzot ar Lindermanu. Tagad viņiem piepulcēties tiecas arī Maskavas oligarhs, kuru Krievijā apsūdz koruptīvas sistēmas un nekustamo īpašumu industrijas izveidē savas sievas Jeļenas Baturinas vadībā. Krievijas mēdiji uzsver Lužkova un Rīgas Domes priekšsēdētāja Nila Ušakova labās attiecības. Rīgā Lužkovs darbojās caur savas vadības cilvēka Mališkova dēlu, kas kādu brīdi bija Ušakova padomnieks un sava patrona labā plaši "iepircies" Latvijā.
Apmešanos Rīgā Lužkovs savulaik Maskavas mēdijos reklamēja personīgi. "Tas ir tuvu, šeit runā krieviski un tas ir skaisti". Rīga Lužkovu vilinot jauno projektu iespēju dēļ. Kādi ir šie projekti - atļauts minēt.
Nils Uškova sniegdams interviju Maskvas RBC TV (www.rbctv.rbc.ru) savukārt uzsvēra savu personīgo ieguldījumu imigrācijas likuma labošanā: "Savā laikā tā bija mana iniciatīva, es ar to ierados pie premjerministra. Tās ir pārmaiņas imigrācijas likumdošanā sakarā ar nekustamā īpašuma pirkšanu un subordinētā kapitāla ieguldīšanu pret uzturēšanās atļaujām, iespēju iebraukt Eiropā un pārvietoties Šengenas zonas ietvaros."
Šajā kontekstā interesants ir Rail Moscow projekts, kurš de facto padara Rīgu par Maskavas ģimeniskās guļamzonu. Blakus divu stundu lidojumam uz "krievvalodīgo" Rīgu, kur veiksmīgi valsts apmaksātos krievvalodīgos dārziņus un skolas apmeklē "investora" ģimene, vilciens dos papildus mobilitātes iespējas.
Rīgas Domes, proti, Nila Ušakova iesaiste imigrācijas veicināšanā no Krievijas nav viennozīmīga. Kaut gan "Komersant" apgalvo - "Viņus (Ušakovu un Lužkovu) saista komerciāla rakstura lietas", būtu vientiesīgi izslēgt politisko aspektu šajās politekonomiskajās spēlēs ar uzturēšanās atļaujām. Ir pārāk daudz sakarību saistībā ar imigrantu aktīvu rekrutēšanu Krievijā, kuru ar saviem politiskajiem paziņojumiem Maskavā ir veicinājis Ušakovs un SC politiskajām aktivitātēm.
Ceru, ka kolēģi žurnālisti uzmetīs acis ar "imigrantu biznesu" saistīto juridisko pakalpojumu, finansu un nekustamo īpašumu industrijai, kā arī Rietumu Bankas saistībai ar Saskaņas Centra un Šlesera partijas darbību Rīgas Domē.
Atstāju atklātu jautājumu par šo biznesa aaktivitāšu poliskajiem mērķiem. Gan zem impēriskajiem PSRS simboliem demonstrējošie, gan novārdzinātie latviešu politiķi, skolu vienā valodā sauc par radikālu priekšlikumu, netieši atbalstot Eiropā pavisam jaunu kolonizācijas servisu ar īpaši labvēlīgiem un politiski ļoti riskantiem nosacījumiem. Masīva migrācija no Krievijas ir notikusi gan Maltā, gan Kiprā, gan Melnkalnē. Naudīgie ir devušies uz Angliju un Francijas dienvidiem. Nekur, nekad viņiem nav piedāvāta izglītības sistēma krieviski no bērnudārza līdz vidusskolas beigšanai. Neviens nav traucējis viņiem pirkt īpašumus, bet masvieda migrācija un kolonizācija netika pieļauta, lai cik ļoti nekustamo īpašumu tirgoņu naudas alkas būtu lielas. Šis nav raksts par to, lai nepārdodam īpašumus Latvijā. Šis ir raksts, par to kā nebūt vientiesīgiem.
ceturtdiena, 2011. gada 9. jūnijs
Kampars par Latvijas enerģētikas vājprātu (nejūtas līdzatbildīgs un neko nedara tapat kā iepriekšējās valdības)
http://la.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=317980:lvalsts-intereses-neprdosimr&catid=95:intervijas&Itemid=113
«Valsts intereses nepārdosim» 09.06.2011 Iveta Tomsone
Par enerģētikas jautājumiem un valsts uzņēmumu privatizāciju "Latvijas Avīzes" redakcijā ekonomikas ministru ARTI KAMPARU iztaujāja žurnālisti Viesturs Serdāns un Iveta Tomsone.
V. Serdāns: – Viens no svarīgākajiem darba kārtības jautājumiem ir sašķidrinātā gāzes termināļa (SGT) būvniecība. Cik lielā mērā šā jautājuma izlemšanu traucē politiskie un ekonomiskie zemūdens akmeņi?
A. Kampars: – Sašķidrinātās gāzes terminālis ir viena no stratēģiski nozīmīgākajām lietām, kas ir manā un, protams, arī valsts darba kārtībā. Esmu pārliecināts, ka Latvijas enerģētiskā drošība ilgtermiņā ir Latvijas valsts suverenitātes pamatā. Kāpēc? Nevienam nav noslēpums, ka pasaulē bieži vien lielgabalus un tankus aizvieto spēja nodrošināt energoresursus vienai vai otrai lielvarai. Kopš neatkarības atgūšanas Latvijas energoresursu nodrošinājums ir atkarīgs no viena monopola, kas ir pilnīgā Kremļa pārziņā, – uzņēmuma "Gazprom". Tas ietekmē ne tikai katra iedzīvotāja maksāto cenu par gāzi un elektroenerģiju, bet arī iespējas ar šiem resursiem manipulēt Latvijas politisko dzīvi. Tāpēc cīņa par alternatīvu gāzes piegādes avotu, ko nodrošinātu sašķidrinātās gāzes terminālis, ir ļoti asa. Cīņa ir ļoti saspringta gan Baltijas valstu vidū, gan Latvijas iekšpolitikā.
I. Tomsone: – Kāds, jūsuprāt, ir galvenais iemesls, kādēļ Baltijas valstīm paredzētajā termiņā – līdz jūnija sākumam – nav izdevies vienoties par termināļa būvniecības vietu? Vai galvenais iemesls, kādēļ kaimiņi pagaidām nevēlas dot zaļo gaismu terminālim Rīgā, ir tas, ka gan gāzes vads, gan pārējā infrastruktūra pieder "Latvijas gāzei", kuras īpašnieks ir "Gazprom"?
– Inčukalna gāzes krātuve nepieder "Latvijas gāzei", ar to ir noslēgts nomas līgums par gāzes krātuves izmantošanu. Inčukalna gāzes krātuve pieder Latvijas valstij. Man nākas atzīt, ka tiešām viens no kaimiņu galvenajiem argumentiem ir tas, ka gāzes piegādātāju ietekme uz politiku Latvijā ir bijusi ļoti liela. Tāds pats viedoklis ir arī Eiropas Komisijai, kas skaidri ir pateikusi, ka ES līdzfinansējums termināļa būvniecībai netiks dots kompānijām un personām, kas saistītas ar Krievijas gāzes piegādātāju.
– Kā tieši jūs grasāties savu solījumu pildīt, ņemot vērā, ka cauruļvadi pieder "Latvijas gāzei", tāpat arī iekārtas Inčukalnā? Jau ir izskanējis, ka uzņēmums prasīs 600 miljonus latu lielu kompensāciju.
– Kompensācijas prasīšana ir atklāta šantāža nevis pret valsts budžetu, bet pret katru valsts iedzīvotāju, kurš maksā rēķinus par gāzi un siltumu – tarifā ir iekļauta maksa par infrastruktūras izmantošanu. Visi privatizācijas līgumi ļauj Latvijas valstij brīvi rīkoties ar Inčukalna krātuvi. Es nedomāju, ka Latvija drīkst atdot savus aktīvus ilgtermiņā vienai Krievijas kompānijai. Kad 2017. gadā beigsies nomas līgums, uzskatu par neiespējamu to pagarināt tikai un vienīgi "Latvijas gāzes" monopolam. Mums jādod iespēja Inčukalnu izmantot trešajām pusēm. Vai tas ir juridiski iespējams? Es saku – jā.
Otrs jautājums, kas nav tikai Latvijas vai Baltijas valstu, bet visas Eiropas problēma, ir fakts, ka cauruļvadi patiešām pieder "Latvijas gāzei". Šobrīd Krievija augstā līmenī cīnās par to, lai tā sauktā trešā ES enerģētikas likumdošanas pakete netiktu ieviesta. Šī pakete nosaka pienākumu gāzes cauruļvadu īpašniekiem ES dot iespēju tos izmantot trešajām pusēm. Šobrīd ES Baltijas valstīm ir devusi laiku līdz 2014. gadam sakārtot gāzes piegādes tirgu.
Es zinu, ka šī ir tēma, ko katra atsevišķa ES dalībvalsts nevar uzvarēt vai zaudēt. Latvijai ir jārāda skaidra pozīcija ES enerģētikas ministru padomes sēdēs un ir jāturpina tikties ar ES enerģētikas komisāru Ginteru Otingeru. Esmu pārliecināts, ka, ieņemot stingru pozīciju, sarunas beigsies mums veiksmīgi.
Pieeju cauruļvadiem trešajām personām var nodrošināt par samaksu. Protams, šo maksu regulēs Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija un uzraudzīs Konkurences padome. Gāzes piegādātāji maksu par infrastruktūru liks piegādes tarifos tāpat, kā tas notiek elektrības piegādēs.
V. Serdāns: – Kādēļ Baltijas valstis nevienojas par trešo pušu iesaistīšanu gāzes piegādēs?
– Aptuveni 500 miljonu eiro ieguldījums šādā SGT projektā ir stratēģiski nozīmīgs pasākums. No mūsu puses argumenti ir skaidri pamatoti. Mēs jau četrus gadus atbalstām Visaginas atomelektrostaciju (AES) Lietuvā, kas ir stratēģiski nozīmīgs projekts visām trim Baltijas valstīm. Mēs esam atbalstījuši Somijas un Igaunijas enerģijas starpsavienojumu "Estlink 1", tostarp daļēji finansējot to. Nevar būt tā, ka kaimiņi visu vēlas tikai sev. Ja mēs esam draugi un partneri ar vienotām interesēm, mums katram ir jābūt iespējai šādus projektus virzīt atbilstoši ekonomikas loģikai.
Šobrīd "Latvenergo" veic detalizētu priekšizpēti, kurā tiek vērtētas visas iespējamās SGT būvniecības vietas. Jāņem vērā, ka viena kilometra gāzes vada būvniecība, neskaitot zemes nopirkšanu, maksā aptuveni vienu miljonu dolāru. No Liepājas līdz maģistrālajam gāzes vadam ir 250 km, bet no Ventspils – aptuveni 200 km. No Rīgas līdz Inčukalnam ir, maksimums, 50 km.
Vēl tiek vērtēta Skulte, kas attāluma ziņā ir vistuvāk Inčukalnam, taču Skultes osta ir pārāk sekla, lai apkalpotu attiecīgus kuģus. Tad būtu jābūvē terminālis jūrā, kas maksā dārgāk nekā terminālis uz sauszemes. Reālie konkurenti ir Rīga un Ventspils. Es kategoriski noraidu jebkādas spekulācijas, ka Ekonomikas ministrija lobē vienu konkrētu vietu.
– Šobrīd Latvijai gāze tiek piegādāta pa gāzes vadu no Krievijas. Inčukalna gāzes krātuvē ir Eiropā unikāls zemes slānis, jo tajā var iesūknēt milzīgu apjomu dabasgāzes. Otrs ceļš, kā Latvija var tikt apgādāta ar dabasgāzi, ir sašķidrinātā veidā atvest to ar kuģiem līdz ostām. Vai šis gāzes piegādes veids var iztikt bez Inčukalna gāzes krātuves?
– Gāzi, kuru atved ar kuģiem, nepieciešams regazificēt, tas ir – pārvērst gāzveida vielā. Tehnoloģiski nav iespējams izbūvēt tik lielus rezervuārus tam gāzes apjomam, ko valsts patērē ziemā. Vasarā gāzes patēriņš ir aptuveni četras reizes mazāks nekā ziemā, tāpēc vasarā gāzes cena pasaulē ir zemāka, ziemā – augstāka. Ja Latvijai būtu iespējams pasaulē nopirkt sašķidrināto gāzi, mēs vasarā varam pirkt gāzi, piemēram, Katarā, kur tā konkrētajā brīdī ir būtiski lētāka, un uzglabāt to Inčukalnā līdz ziemai. Tad Latvijā gāzes cenas būtu zemākas un katrs iedzīvotājs to justu, mazāk maksājot par patērēto gāzi un siltumu.
– Ja gāzes piegādēm labākā osta ir Ventspils, vai to būtu iespējams uzglabāt Dobeles potenciālajā gāzes krātuvē?
– Inčukalns potenciāli spēj uzglabāt daudz lielāku gāzes apjomu, nekā visas trīs Baltijas valstis kopā spēj patērēt. Nav jēgas Dobelē ieguldīt divus miljardus dolāru, kas būtu nepieciešami tās sagatavošanai darbam.
Pie SGT Latvijā beidzot ir sākti reāli darbi, beidzot pie projekta ir ķērusies valsts kompānija "Latvenergo", beidzot ir iespēja iegūt ES līdzfinansējumu, ir arī skaidri pausts Lietuvas prezidentes atbalsts reģionālā SGT būvniecībai. Pēdējais pusgads ir bijis ļoti aktīvs to cilvēku vidū, kuri līdz šim ar gāzes piegādēm ir pelnījuši lielu naudu.
I. Tomsone: – Lietuva sākusi darbus pie SGT izveides Klaipēdas ostā un esot noslēgusi līgumu ar ASV kompāniju par gāzes piegādēm. Vai tas neapdraud kaimiņvalsts iepriekš izteikto atbalstu terminālim Rīgā?
– Mūsu lietuviešu kolēģi publiskajā telpā veikli māk lietot informāciju, kas ne vienmēr ir pilnīgi precīza. Lietuva ar amerikāņiem ir noslēgusi līgumu nevis par sašķidrinātās gāzes piegādi, bet par kopīgu sadarbību slānekļa gāzes izpētē.
Lietuva argumentē, ka kaimiņvalstī dabasgāzes patēriņš ir ļoti liels, jo tur ir kompānija "Achema", kas patērē daudz dabasgāzes minerālmēslu ražošanā. Tādēļ tiek minēts, ka Klaipēdā pie jūras tikšot uzbūvēts neliels terminālis un rezervuāri, kur uzglabāšot gāzes rezerves aptuveni divām nedēļām. Šos krājumus regulāri ar kuģu piegādēm papildināšot. Tomēr, ja raugāmies no izmaksu viedokļa, tā nav laba ideja, ņemot vērā sezonālo cenu svārstību. Polija savā terminālī saskaras ar līdzīgu problēmu un jau ir uzrunājuši mūs, liekot priekšā kopīgi attīstīt Dobeles krātuvi. Protams, mēs to pagaidām nevaram paveikt, jo nav gāzes vada savienojuma starp Poliju un Latviju. Šāda savienojuma izveide ir samērā dārga, bet pieļauju, ka nākotnē tāds tiks izveidots. Šīs dienas prioritāte ir SGT terminālis, nākamais solis – starpsavienojums, lai Dobelē varētu uzglabāt gāzi gan Polijas, gan, iespējams, arī Vācijas vajadzībām.
V. Serdāns: – Ja mums ir unikālais dabas objekts – Inčukalna gāzes krātuve –, kā nākas, ka par gāzi maksājam vairāk nekā Igaunijā, Lietuvā un citur Eiropā?
– Jo gāzes piegādes formulu diktē viens piegādātājs. Visi mani mēģinājumi runāt par formulas maiņu nav vainagojušies sekmēm. Pērn "Gazprom" izrādīja labvēlību, samazinot dabasgāzes cenu par 15%, taču mums arī šobrīd ir noteikta viena no augstākajām dabasgāzes cenām Eiropā, jo formulu, pēc kā to aprēķina, nosaka "Gazprom".
– Šobrīd valsts izlikusi pārdošanai bankas. Kādi uzņēmumi pārdošanai vēl ir valdības darba kārtībā, un kur plānots likt naudu?
– Ļoti nozīmīgs process, kas, manuprāt, atstāj skaidru nospiedumu uz manu politisko darbību, ir virzība uz priekšu jau sen nolemtajā valsts kapitāldaļu pārdošanas procesā uzņēmumos "Lattelecom" un "LMT". Manā vadībā ir bijušas vairākas darba grupas, kurās ir izvērtēta valsts daļu pārdošana gan no konkurences, gan finanšu viedokļa. Kā zināms, šis ir Latvijas lielākais un spēcīgākais finanšu resurss, kas varētu tikt iegūts. Tādēļ es sajūtu ļoti lielu aizkulišu interesi par šā procesa virzību.
Latvija savulaik ir noslēgusi līgumu ar Skandināvijas "Telia Sonera" par pirmpirkuma tiesībām. Taču tas nenozīmē, ka mēs šai kompānijā valsts daļas pārdosim par jebkuru cenu. Mans mērķis, pārdodot valsts daļas telekomunikāciju uzņēmumos, ir iegūt naudu jaunu darba vietu radīšanai, ražošanas attīstībai. Lai to nodrošinātu, ir ārkārtīgi svarīgi "LMT" un "Lattelecom" valsts daļu pārdošanu nodrošināt ar maksimāli lielāko finanšu ieguvumu valstij konkrētajā tirgus situācijā.
– Cik liels šis ieguvums varētu būt?
– Ekspertu vērtējums ir dažāds, es negribētu spekulēt ar skaitļiem.
I. Tomsone: – Vai šie uzņēmumi ir jāpārdod, ņemot vērā telekomunikāciju uzņēmumu strauji augošo vērtību un pelņu visā pasaulē? Tas notika pat krīzes laikā. Vai valsts neiegūtu vairāk, paturot tos īpašumā un iekasējot dividendes?
– Šis ir viens no galvenajiem jautājumiem, par ko ir diskusija. Es tomēr uzskatu, ka valsts kapitāldaļu pārdošana ir vajadzīga. Mēs pēdējos divus gadus dividendēs no "Lattelecom" izņēmām 12 līdz 15 miljonus latu. Mēs izņēmām visu pelņu, lai gan to darīt nevajadzēja, jo uzņēmumam nepalika līdzekļi attīstībai. Mums ir jāizsver, kas ilgtermiņā ir labāk – visas tautsaimniecības, jaunu rūpnīcu līdzfinansēšana ar valsts līdzekļiem vai dividenžu iegūšana. Manuprāt, ražošanas attīstība, jaunas darba vietas ir labāks risinājums.
– Par kādu objektu pārdošanu vēl varētu būt runa?
– Ekonomikas ministrija ir iesniegusi valdībā esošo valsts un pašvaldību uzņēmumu novērtējumu. Uzņēmumi iedalīti trīs grupās. Pirmā – stratēģiski nozīmīgie, kur akcionāru maiņa nenotiks. Tie ir "Latvijas valsts meži", "Latvenergo", "Latvijas dzelzceļa" infrastruktūra un pārējie, kas likumā ierakstīti kā neprivatizējamie. Nākamā grupa ir uzņēmumi ar lielu sociālo nozīmi, piemēram, slimnīcas. Mēs zinām, ka slimnīcas nekad nebūs pelnoši uzņēmumi, tās ir dotējamas no valsts budžeta. Trešais – saraksts ar uzņēmumiem, kas ir pilnīgi vai tikai daļēji valsts un pašvaldību īpašumā, kuru privatizācija ir jāvērtē. Piemēram, Rīgas pašvaldībai piederošais uzņēmums "Rīgas lombards", kas nodarbojas ar komercdarbību, arī "Latvijas loto" un citi. Nedomāju, ka valstij un pašvaldībām ir jānodarbojas ar šāda veida komercdarbību. Tad ir uzņēmumi, kuros valstij un pašvaldībām pieder neliela daļa akciju, piemēram "Latvijas kuģniecība". No šīm daļām Latvijas valsts nekad nav guvusi dividendes.
Mēs piedāvāsim to uzņēmumu, kas tirgū strādā konkurences apstākļos, daļu pārdošanu atklātā un saprotamā konkursā. Par tiem uzņēmumiem, kam ir stratēģiska un sociāla funkcija, vajag strikti pateikt – tos nepārdosim. Par to valdībā plānots lemt jau tuvākajā laikā.
«Valsts intereses nepārdosim» 09.06.2011 Iveta Tomsone
Par enerģētikas jautājumiem un valsts uzņēmumu privatizāciju "Latvijas Avīzes" redakcijā ekonomikas ministru ARTI KAMPARU iztaujāja žurnālisti Viesturs Serdāns un Iveta Tomsone.
V. Serdāns: – Viens no svarīgākajiem darba kārtības jautājumiem ir sašķidrinātā gāzes termināļa (SGT) būvniecība. Cik lielā mērā šā jautājuma izlemšanu traucē politiskie un ekonomiskie zemūdens akmeņi?
A. Kampars: – Sašķidrinātās gāzes terminālis ir viena no stratēģiski nozīmīgākajām lietām, kas ir manā un, protams, arī valsts darba kārtībā. Esmu pārliecināts, ka Latvijas enerģētiskā drošība ilgtermiņā ir Latvijas valsts suverenitātes pamatā. Kāpēc? Nevienam nav noslēpums, ka pasaulē bieži vien lielgabalus un tankus aizvieto spēja nodrošināt energoresursus vienai vai otrai lielvarai. Kopš neatkarības atgūšanas Latvijas energoresursu nodrošinājums ir atkarīgs no viena monopola, kas ir pilnīgā Kremļa pārziņā, – uzņēmuma "Gazprom". Tas ietekmē ne tikai katra iedzīvotāja maksāto cenu par gāzi un elektroenerģiju, bet arī iespējas ar šiem resursiem manipulēt Latvijas politisko dzīvi. Tāpēc cīņa par alternatīvu gāzes piegādes avotu, ko nodrošinātu sašķidrinātās gāzes terminālis, ir ļoti asa. Cīņa ir ļoti saspringta gan Baltijas valstu vidū, gan Latvijas iekšpolitikā.
I. Tomsone: – Kāds, jūsuprāt, ir galvenais iemesls, kādēļ Baltijas valstīm paredzētajā termiņā – līdz jūnija sākumam – nav izdevies vienoties par termināļa būvniecības vietu? Vai galvenais iemesls, kādēļ kaimiņi pagaidām nevēlas dot zaļo gaismu terminālim Rīgā, ir tas, ka gan gāzes vads, gan pārējā infrastruktūra pieder "Latvijas gāzei", kuras īpašnieks ir "Gazprom"?
– Inčukalna gāzes krātuve nepieder "Latvijas gāzei", ar to ir noslēgts nomas līgums par gāzes krātuves izmantošanu. Inčukalna gāzes krātuve pieder Latvijas valstij. Man nākas atzīt, ka tiešām viens no kaimiņu galvenajiem argumentiem ir tas, ka gāzes piegādātāju ietekme uz politiku Latvijā ir bijusi ļoti liela. Tāds pats viedoklis ir arī Eiropas Komisijai, kas skaidri ir pateikusi, ka ES līdzfinansējums termināļa būvniecībai netiks dots kompānijām un personām, kas saistītas ar Krievijas gāzes piegādātāju.
– Kā tieši jūs grasāties savu solījumu pildīt, ņemot vērā, ka cauruļvadi pieder "Latvijas gāzei", tāpat arī iekārtas Inčukalnā? Jau ir izskanējis, ka uzņēmums prasīs 600 miljonus latu lielu kompensāciju.
– Kompensācijas prasīšana ir atklāta šantāža nevis pret valsts budžetu, bet pret katru valsts iedzīvotāju, kurš maksā rēķinus par gāzi un siltumu – tarifā ir iekļauta maksa par infrastruktūras izmantošanu. Visi privatizācijas līgumi ļauj Latvijas valstij brīvi rīkoties ar Inčukalna krātuvi. Es nedomāju, ka Latvija drīkst atdot savus aktīvus ilgtermiņā vienai Krievijas kompānijai. Kad 2017. gadā beigsies nomas līgums, uzskatu par neiespējamu to pagarināt tikai un vienīgi "Latvijas gāzes" monopolam. Mums jādod iespēja Inčukalnu izmantot trešajām pusēm. Vai tas ir juridiski iespējams? Es saku – jā.
Otrs jautājums, kas nav tikai Latvijas vai Baltijas valstu, bet visas Eiropas problēma, ir fakts, ka cauruļvadi patiešām pieder "Latvijas gāzei". Šobrīd Krievija augstā līmenī cīnās par to, lai tā sauktā trešā ES enerģētikas likumdošanas pakete netiktu ieviesta. Šī pakete nosaka pienākumu gāzes cauruļvadu īpašniekiem ES dot iespēju tos izmantot trešajām pusēm. Šobrīd ES Baltijas valstīm ir devusi laiku līdz 2014. gadam sakārtot gāzes piegādes tirgu.
Es zinu, ka šī ir tēma, ko katra atsevišķa ES dalībvalsts nevar uzvarēt vai zaudēt. Latvijai ir jārāda skaidra pozīcija ES enerģētikas ministru padomes sēdēs un ir jāturpina tikties ar ES enerģētikas komisāru Ginteru Otingeru. Esmu pārliecināts, ka, ieņemot stingru pozīciju, sarunas beigsies mums veiksmīgi.
Pieeju cauruļvadiem trešajām personām var nodrošināt par samaksu. Protams, šo maksu regulēs Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija un uzraudzīs Konkurences padome. Gāzes piegādātāji maksu par infrastruktūru liks piegādes tarifos tāpat, kā tas notiek elektrības piegādēs.
V. Serdāns: – Kādēļ Baltijas valstis nevienojas par trešo pušu iesaistīšanu gāzes piegādēs?
– Aptuveni 500 miljonu eiro ieguldījums šādā SGT projektā ir stratēģiski nozīmīgs pasākums. No mūsu puses argumenti ir skaidri pamatoti. Mēs jau četrus gadus atbalstām Visaginas atomelektrostaciju (AES) Lietuvā, kas ir stratēģiski nozīmīgs projekts visām trim Baltijas valstīm. Mēs esam atbalstījuši Somijas un Igaunijas enerģijas starpsavienojumu "Estlink 1", tostarp daļēji finansējot to. Nevar būt tā, ka kaimiņi visu vēlas tikai sev. Ja mēs esam draugi un partneri ar vienotām interesēm, mums katram ir jābūt iespējai šādus projektus virzīt atbilstoši ekonomikas loģikai.
Šobrīd "Latvenergo" veic detalizētu priekšizpēti, kurā tiek vērtētas visas iespējamās SGT būvniecības vietas. Jāņem vērā, ka viena kilometra gāzes vada būvniecība, neskaitot zemes nopirkšanu, maksā aptuveni vienu miljonu dolāru. No Liepājas līdz maģistrālajam gāzes vadam ir 250 km, bet no Ventspils – aptuveni 200 km. No Rīgas līdz Inčukalnam ir, maksimums, 50 km.
Vēl tiek vērtēta Skulte, kas attāluma ziņā ir vistuvāk Inčukalnam, taču Skultes osta ir pārāk sekla, lai apkalpotu attiecīgus kuģus. Tad būtu jābūvē terminālis jūrā, kas maksā dārgāk nekā terminālis uz sauszemes. Reālie konkurenti ir Rīga un Ventspils. Es kategoriski noraidu jebkādas spekulācijas, ka Ekonomikas ministrija lobē vienu konkrētu vietu.
– Šobrīd Latvijai gāze tiek piegādāta pa gāzes vadu no Krievijas. Inčukalna gāzes krātuvē ir Eiropā unikāls zemes slānis, jo tajā var iesūknēt milzīgu apjomu dabasgāzes. Otrs ceļš, kā Latvija var tikt apgādāta ar dabasgāzi, ir sašķidrinātā veidā atvest to ar kuģiem līdz ostām. Vai šis gāzes piegādes veids var iztikt bez Inčukalna gāzes krātuves?
– Gāzi, kuru atved ar kuģiem, nepieciešams regazificēt, tas ir – pārvērst gāzveida vielā. Tehnoloģiski nav iespējams izbūvēt tik lielus rezervuārus tam gāzes apjomam, ko valsts patērē ziemā. Vasarā gāzes patēriņš ir aptuveni četras reizes mazāks nekā ziemā, tāpēc vasarā gāzes cena pasaulē ir zemāka, ziemā – augstāka. Ja Latvijai būtu iespējams pasaulē nopirkt sašķidrināto gāzi, mēs vasarā varam pirkt gāzi, piemēram, Katarā, kur tā konkrētajā brīdī ir būtiski lētāka, un uzglabāt to Inčukalnā līdz ziemai. Tad Latvijā gāzes cenas būtu zemākas un katrs iedzīvotājs to justu, mazāk maksājot par patērēto gāzi un siltumu.
– Ja gāzes piegādēm labākā osta ir Ventspils, vai to būtu iespējams uzglabāt Dobeles potenciālajā gāzes krātuvē?
– Inčukalns potenciāli spēj uzglabāt daudz lielāku gāzes apjomu, nekā visas trīs Baltijas valstis kopā spēj patērēt. Nav jēgas Dobelē ieguldīt divus miljardus dolāru, kas būtu nepieciešami tās sagatavošanai darbam.
Pie SGT Latvijā beidzot ir sākti reāli darbi, beidzot pie projekta ir ķērusies valsts kompānija "Latvenergo", beidzot ir iespēja iegūt ES līdzfinansējumu, ir arī skaidri pausts Lietuvas prezidentes atbalsts reģionālā SGT būvniecībai. Pēdējais pusgads ir bijis ļoti aktīvs to cilvēku vidū, kuri līdz šim ar gāzes piegādēm ir pelnījuši lielu naudu.
I. Tomsone: – Lietuva sākusi darbus pie SGT izveides Klaipēdas ostā un esot noslēgusi līgumu ar ASV kompāniju par gāzes piegādēm. Vai tas neapdraud kaimiņvalsts iepriekš izteikto atbalstu terminālim Rīgā?
– Mūsu lietuviešu kolēģi publiskajā telpā veikli māk lietot informāciju, kas ne vienmēr ir pilnīgi precīza. Lietuva ar amerikāņiem ir noslēgusi līgumu nevis par sašķidrinātās gāzes piegādi, bet par kopīgu sadarbību slānekļa gāzes izpētē.
Lietuva argumentē, ka kaimiņvalstī dabasgāzes patēriņš ir ļoti liels, jo tur ir kompānija "Achema", kas patērē daudz dabasgāzes minerālmēslu ražošanā. Tādēļ tiek minēts, ka Klaipēdā pie jūras tikšot uzbūvēts neliels terminālis un rezervuāri, kur uzglabāšot gāzes rezerves aptuveni divām nedēļām. Šos krājumus regulāri ar kuģu piegādēm papildināšot. Tomēr, ja raugāmies no izmaksu viedokļa, tā nav laba ideja, ņemot vērā sezonālo cenu svārstību. Polija savā terminālī saskaras ar līdzīgu problēmu un jau ir uzrunājuši mūs, liekot priekšā kopīgi attīstīt Dobeles krātuvi. Protams, mēs to pagaidām nevaram paveikt, jo nav gāzes vada savienojuma starp Poliju un Latviju. Šāda savienojuma izveide ir samērā dārga, bet pieļauju, ka nākotnē tāds tiks izveidots. Šīs dienas prioritāte ir SGT terminālis, nākamais solis – starpsavienojums, lai Dobelē varētu uzglabāt gāzi gan Polijas, gan, iespējams, arī Vācijas vajadzībām.
V. Serdāns: – Ja mums ir unikālais dabas objekts – Inčukalna gāzes krātuve –, kā nākas, ka par gāzi maksājam vairāk nekā Igaunijā, Lietuvā un citur Eiropā?
– Jo gāzes piegādes formulu diktē viens piegādātājs. Visi mani mēģinājumi runāt par formulas maiņu nav vainagojušies sekmēm. Pērn "Gazprom" izrādīja labvēlību, samazinot dabasgāzes cenu par 15%, taču mums arī šobrīd ir noteikta viena no augstākajām dabasgāzes cenām Eiropā, jo formulu, pēc kā to aprēķina, nosaka "Gazprom".
– Šobrīd valsts izlikusi pārdošanai bankas. Kādi uzņēmumi pārdošanai vēl ir valdības darba kārtībā, un kur plānots likt naudu?
– Ļoti nozīmīgs process, kas, manuprāt, atstāj skaidru nospiedumu uz manu politisko darbību, ir virzība uz priekšu jau sen nolemtajā valsts kapitāldaļu pārdošanas procesā uzņēmumos "Lattelecom" un "LMT". Manā vadībā ir bijušas vairākas darba grupas, kurās ir izvērtēta valsts daļu pārdošana gan no konkurences, gan finanšu viedokļa. Kā zināms, šis ir Latvijas lielākais un spēcīgākais finanšu resurss, kas varētu tikt iegūts. Tādēļ es sajūtu ļoti lielu aizkulišu interesi par šā procesa virzību.
Latvija savulaik ir noslēgusi līgumu ar Skandināvijas "Telia Sonera" par pirmpirkuma tiesībām. Taču tas nenozīmē, ka mēs šai kompānijā valsts daļas pārdosim par jebkuru cenu. Mans mērķis, pārdodot valsts daļas telekomunikāciju uzņēmumos, ir iegūt naudu jaunu darba vietu radīšanai, ražošanas attīstībai. Lai to nodrošinātu, ir ārkārtīgi svarīgi "LMT" un "Lattelecom" valsts daļu pārdošanu nodrošināt ar maksimāli lielāko finanšu ieguvumu valstij konkrētajā tirgus situācijā.
– Cik liels šis ieguvums varētu būt?
– Ekspertu vērtējums ir dažāds, es negribētu spekulēt ar skaitļiem.
I. Tomsone: – Vai šie uzņēmumi ir jāpārdod, ņemot vērā telekomunikāciju uzņēmumu strauji augošo vērtību un pelņu visā pasaulē? Tas notika pat krīzes laikā. Vai valsts neiegūtu vairāk, paturot tos īpašumā un iekasējot dividendes?
– Šis ir viens no galvenajiem jautājumiem, par ko ir diskusija. Es tomēr uzskatu, ka valsts kapitāldaļu pārdošana ir vajadzīga. Mēs pēdējos divus gadus dividendēs no "Lattelecom" izņēmām 12 līdz 15 miljonus latu. Mēs izņēmām visu pelņu, lai gan to darīt nevajadzēja, jo uzņēmumam nepalika līdzekļi attīstībai. Mums ir jāizsver, kas ilgtermiņā ir labāk – visas tautsaimniecības, jaunu rūpnīcu līdzfinansēšana ar valsts līdzekļiem vai dividenžu iegūšana. Manuprāt, ražošanas attīstība, jaunas darba vietas ir labāks risinājums.
– Par kādu objektu pārdošanu vēl varētu būt runa?
– Ekonomikas ministrija ir iesniegusi valdībā esošo valsts un pašvaldību uzņēmumu novērtējumu. Uzņēmumi iedalīti trīs grupās. Pirmā – stratēģiski nozīmīgie, kur akcionāru maiņa nenotiks. Tie ir "Latvijas valsts meži", "Latvenergo", "Latvijas dzelzceļa" infrastruktūra un pārējie, kas likumā ierakstīti kā neprivatizējamie. Nākamā grupa ir uzņēmumi ar lielu sociālo nozīmi, piemēram, slimnīcas. Mēs zinām, ka slimnīcas nekad nebūs pelnoši uzņēmumi, tās ir dotējamas no valsts budžeta. Trešais – saraksts ar uzņēmumiem, kas ir pilnīgi vai tikai daļēji valsts un pašvaldību īpašumā, kuru privatizācija ir jāvērtē. Piemēram, Rīgas pašvaldībai piederošais uzņēmums "Rīgas lombards", kas nodarbojas ar komercdarbību, arī "Latvijas loto" un citi. Nedomāju, ka valstij un pašvaldībām ir jānodarbojas ar šāda veida komercdarbību. Tad ir uzņēmumi, kuros valstij un pašvaldībām pieder neliela daļa akciju, piemēram "Latvijas kuģniecība". No šīm daļām Latvijas valsts nekad nav guvusi dividendes.
Mēs piedāvāsim to uzņēmumu, kas tirgū strādā konkurences apstākļos, daļu pārdošanu atklātā un saprotamā konkursā. Par tiem uzņēmumiem, kam ir stratēģiska un sociāla funkcija, vajag strikti pateikt – tos nepārdosim. Par to valdībā plānots lemt jau tuvākajā laikā.
V.Poriņa: ja būs latviešu valoda, būs arī Latvija
http://la.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=317834:vporia-ja-bs-latvieu-valoda-bs-ar-latvija&catid=72:politika&Itemid=95
Mieru un saskaņu sabiedrībā izdosies veicināt, stiprinot sabiedrības kopīgo pamatu – valsts valodu, un vislabāk tas iespējams, pārejot uz izglītību valsts valodā, saka valodniece VINETA PORIŅA. Viņa aicina visus latviešus un cittautiešus parakstīties par pāreju uz mācībām valsts valodā valsts finansētajās skolās, un to vēl var pagūt līdz 9. jūnijam.
- Krievu šovinisti parakstus par to, lai krievu valodai tiktu piešķirts valsts valodas statuss, sāka vākt pēc tam, kad ar savu ieceri par latviskām skolām nāca klajā biedrība “Dzimtā valoda” un “Visu Latvijai!” /”TB”/LNNK. Kā to vērtēt?
- Šī secība arī norāda, ka Latvijas pamattauta tā īsti nevar ieņemt sev atbilstošo vietu Latvijā. Uzreiz seko pretgājiens! Un ne jau no mazākumtautībām, bet tieši no “krievu valodā runājošajiem”. Lai gan bilingvālo izglītību cildina gan noteikti politiķi, gan valodnieki, reālā situācija liecina, ka tā cerēto mērķi nav sasniegusi. Bilingvālā izglītība savulaik bija iecerēta kā pretimnākšanas solis mazākumtautībām, un varēja gaidīt labākus rezultātus. Bet rezultāti nav labi.
- Bilingvālo izglītību taču pasniedz kā Latvijas veiksmes stāstu...
- Bet tas tāds nav! Latviešu valodas aģentūra ir veikusi pētījumu “Latviešu valodas prasme un lietojums augstākās izglītības iestādēs: mazākumtutību izglītības satura reformas rezultāti”. Rezultāti mani pārsteidza; tie neliecina, ka jaunieši skolās būtu iemācījušies brīvi izteikties valsts valodā. Tikai 25 procentiem no valsts augstskolu studentiem, kuri skolās mācījušies bilingvāli, nav grūtību ar latviešu valodu, 75 procentiem ir lielākas vai mazākas grūtības. Bet, studējot augstskolā, kur mācības notiek latviski, jau pēc pirmā gada pakāpeniski uzlabojas arī latviešu valodas prasmes. Citā valstī, ieraugot šādus pētījuma datus, tiktu celta trauksme, sapulcināti izglītības speciālisti, valodas politiķi, Izglītības ministrijas ierēdņi un visi kopā spriestu, ko darīt. Nevis - tieši pretēji! - vēl cildinātu bilingvālo izglītību Latvijā, kā tas ir konkrētajā pētījumā.
- Bet ir arī labi piemēri: lietuviešu, ukraiņu, citas mazākumtautību skolas. No otras puses, skolām dota liela brīvība, kā cik un kurus priekšmetus mācīt valsts valodā.
- Skolām jau bija pietiekami ilgs laiks, lai izvēlētos pirmo bilingvālās izglītības modeli jeb apakšprogrammu, kur praktiski visi priekšmeti, atskaitot dzimto valodu, literatūru un svešvalodu, tiek apgūti valsts valodā. Tā tas tiek praktizēts arī citās valstīs, ka dzimto valodu māca līdzīgi kā vēl vienu svešvalodu, un nevis mācību priekšmeti, piemēram, bioloģija vai fizika notiek dzimtajā valodā, jo pēdējā gadījumā skolēnam pēc skolas beigšanas ir ierobežotas iespējas augstskolā un darba tirgū. 2009. gadā IZM dati liecina, ka pirmo modeli izvēlējušies vien pieci procenti mazākumtautību skolu. Pagaidām vispieprasītākais ir otrais un trešais modelis, kur otrajā modelī 1.-2.klasē latviski māca 70-95 procentus priekšmetu, 3.-6.klasē – 50-75 procentus priekšmetu apgūst bilingvāli, dzimto valodu un kultūru apgūst dzimtajā valodā; 7.-9.klasē 40-60 procentus ģeogrāfijas, vēstures, sociālās zinības, bioloģijas, veselības mācības un matemātikas mācību satura māca bilingvāli. Trešajā modelī, kas arī ir populārs, sākot ar 1.klasi tikai vienu priekšmetu pilnībā māca latviski. Ik gadu klāt nāk vēl viens mācību priekšmets latviešu valodā.
Acīmredzot, bilingvālās skolas netiek pienācīgi kontrolētas. Kad gatavoju publicēšanai savu grāmatu “Valsts valoda daudzvalodīgajā sabiedrībā”, vairāki pieredzes bagāti skolotāji man atzinās, ka viņi nezinot, kāds izglītības modelis tiek īstenots viņu skolā. Biju domājusi, ka skolu direktori skolotājus par šo tēmu informē. Jautāju Izglītības ministrijas darbiniecei, kā tas var būt, un arī viņa neprata atbildēt.
Es piedalos arī četros Eiropas Komisijas atbalstītos zinātnieku sadarbības tīklos starpkultūru izglītības un aktīva pilsoniskuma veicināšanas jomā un interesējos, ko par Latvijas izglītības modeli domā mani Eiropas kolēģi. Viņi atzina: labāk ir tā, kā vajag valstij, kas nāktu par labu sabiedrībai kopumā, nevis atsevišķu indivīdu interesēm; tāpat, pēc viņu teiktā, apstiprinās doma, ka jāņem vērā valsts valodas un sabiedrības integrācijas stāvoklis. Un, kā liecina arī minētais Latviešu valodas aģentūras pētījums, situācija valodas jomā ir slikta. Dažādi lingvistikas teorētiķi apliecina, ka ar veiksmīgu valodas un izglītības politiku valodas situācijai būtu jāmainās desmit, piecpadsmit gadu laikā, tas ir: pēc neatkarības atjaunošanas teorētiski latviešu valodai sen jau vajadzēja būt dominējošajai valstī. Tā faktiski nav noticis. Latvijai izvēlētais izglītības modelis paredz ilglaicīgo sabiedrības divvalodību, un tas ir tieši tas, kas Latvijai un latviešu valodai nav vajadzīgs.
- Zīmīgi, ka krievu skolu skolēni un absolventi izsakās par to, lai krievu kļūtu par valsts valodu, jo viņiem “tā būtu ērtāk”.
- Attieksme pret valsts valodu arvien pasliktinās, un jautājums ir, kāpēc tieši krievu jauniešu vidē. Domāju, tas arī liecina, ka esošā izglītība šķeļ, nevis vieno Latviju. Cits svarīgs aspekts, kas pirms 7, 8 gadiem vēl nebija tik dramatisks latviešiem, ir depopulācija kā etnosa pastāvēšanas apdraudējums. Depopulācijas situācijā izglītības politika apkalpot mazākumtautības ar izglītību, kas pavēršas pret latviešiem, un arī iespējamo imigrantu gadījumā, kuriem būs iespējas izvēlēties arī krievu skolas saviem bērniem, nav ne tālredzīga, ne pamattautai labvēlīga politika. Tas viss kopumā nozīmē - nerūpēties par sevi. Taču neviens nenāks un nerūpēsies mūsu vietā. Kapacitāte pastāvēt par sevi un saglabāt savu valsti latviešu etnosam ir. Mums ir arī valstij lojāli mazākumtautību cilvēki, kuri nevēlas dzīvot potenciāli nestabilā divkopienu valstī. Būtu dabiski, ja, redzot, ka šāda izglītība, ko piedāvā daudzas krievu skolas, nesaliedē sabiedrību, valsts un, pirmkārt, parlaments - izšķirtos par pārmaiņām. Rodas iespaids, ka arī vēsture noteiktās krievu skolās tiek mācīta nevis kā Latvijas iedzīvotājiem, bet sagrozīti. To saku, atsaucoties uz krievu jauniešu pieaugošo skaitu, kuri ik gadus 9. maijā gāja pie “Uzvaras”pieminekļa.
Tāpēc jāatzīst, kas šajā ziņā nav izdevies, un jāiet uz priekšu. Neraugoties uz iebildēm, ir pašsaprotami, ka cilvēks spēj mācīties valsts valodā, un to nevajag pierādīt otrreiz. Tā notiek visur pasaulē; Eiropā un ASV bilingvālā izglītība valsts skolās nav izplatīta.
- Daudzi kolīcijas politiķi, ieskaitot premjerministru Dombrovski, par pāreju uz izglītību latviešu valodā izsakās noliedzoši. Kas diktē šādu samiernieciskumu?
- Daļai tās ir bailes, konformisms, vēlme vēlēšanās piesaistīt krievvalodīgo elektorātu. Bieži vien Latvijas intereses nav pirmajā vietā. Tiek stāstīts, ka mums ir jādzīvo ļoti uzmanīgi, ka tikai neizraisām konfliktu, ka neaizkaitinām krievus, un cilvēki jau tiek ar to baidīti. Latvieši nedrīkst baidīties. Ja baidīsimies būt saimnieki savā valstī, tad par tādiem mūs arī citi neuzskatīs. Bet no citas puses skan provokatīvi izteikumi par “otru Biškeku”...
Nevar neredzēt Krievijas centienus Latvijā nostiprināt savu ietekmes sfēru ar “maigās varas”palīdzību, un tas notiek ar Krievijas “tautiešu” politikas, dažādu kultūras, izglītības, valodas projektu palīdzību, informatīvās telpas iespiešanos mūsu valstī. Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētījumā (vad. Andis Kudors un Gatis Pelnēns) ir analizēta Krievijas „tautiešu” politika, kur prioritāte izglītībā ir noturēt krievu valodas pozīcijas Latvijā. Šiem projektiem t.s. ”tuvējās ārzemēs”Krievija piešķir ievērojamas naudas summas, un par to lielumu var brīnīties, ņemot vērā, ka to dara valsts, kas atrodas tik vājā ekonomiskās attīstības pakāpē. Līdz ar to cīņa “par dzimto valodu” nebūt nav tik nevainīga, kā kādam var šķist.
- Izskan arī viedoklis: ko tur runāt par pāreju uz mācībām valsts valodā, ja nav nodrukātas grāmatas, nav sagatavoti skolotāji.
- Vispirms vajadzīga politiskā griba kaut ko darīt, un tad to var arī izdarīt. Pāreja uzreiz neskartu visas klašu grupas. Mācību materiālus savukārt pa to laiku var sagatavot.
Vineta Poriņa par saviem darbiem:
šobrīd ir pāri par 60 publikācijām, un nevis tikai viena vienīga grāmata. Viena no daudzajām publikācijām ir komentētāja "Lapas" minētā monogrāfija, 10 ir monogrāfiski izdevumi jeb grāmatas un vārdnīca kopā ar citiem autoriem, arī ārzemēs izdotas un populāras. Īpaši populārs ir "Interceļvedis", kas ieguva ES Integrācijas fonda balvu 2006.gadā. Pārējie ir 32 raksti un aptuveni 20 referātu tēzes.
Mana pēdējā monogrāfija "Valsts valoda daudzvalodīgajā sabiedrībā: individuālais un sociālais bilingvisms Latvijā" patiešām ir populāra - tās spēks ir tajā, ka es salīdzināju situāciju, pirms Latvijas iestājās ES un pēc iestāšanās - konkrēti laikposmā no 2004.-2009. gadam jeb, tā teikt, garengriezumā, un tajā, ka rakstīju, domājot par nākamajām latviski runājošajām paaudzēm Latvijā. Situācija latviešu valodas sakarā, maigi sakot, neizskatījās īpaši iepriecinoša. Man ļoti palīdzēja koda maiņas pētījumi no sociālantropolo ģiskā viedokļa, kurus aizsāku 2000. gadā, studējot kā UNESCO studente Budapeštā, un turpinu tos joprojām, kā arī, piemēram,tas, ka intervēju krievu preses žurnālistus pati personīgi 90. gadu vidū un jau pēc iestāšanās ES.
Saprotams, arī tas, ka esmu vadījusi 8 starptautiskus zinātnes un izglītības projektus, man tikai deva plašāku skatījumu pieminētās monogrāfijas rakstīšanas laikā. Par koda maiņas un citu manis aizsākto virzienu Latvijas sociolingvistik ā ieskaties profesionālu pētnieku grāmatā - "Language politics and practices in the Baltic States" (2009). Lai arī mana monogrāfija guvusi atsaucību un pielietojumu, kādēļ arī ir nozīme vispār kaut ko pētīt, tomēr man šķiet, ka LA raksta autors tomēr liek atsauci arī uz kādu citu 2010.gada publikāciju, un tas ir mans vadītais Eiropas Komisijas pētījums, par ko rakstīju "Dienā":
http://www.diena.lv/sabiedriba/politika/es-soka-petijums-latvija-atklaj-latviski-runajoso-lingvistisko-diskriminaciju-736365
vai arī uz šo
http://www.laikrakstslatvietis.com/raksti/raksts.php?KursRaksts=565
Mieru un saskaņu sabiedrībā izdosies veicināt, stiprinot sabiedrības kopīgo pamatu – valsts valodu, un vislabāk tas iespējams, pārejot uz izglītību valsts valodā, saka valodniece VINETA PORIŅA. Viņa aicina visus latviešus un cittautiešus parakstīties par pāreju uz mācībām valsts valodā valsts finansētajās skolās, un to vēl var pagūt līdz 9. jūnijam.
- Krievu šovinisti parakstus par to, lai krievu valodai tiktu piešķirts valsts valodas statuss, sāka vākt pēc tam, kad ar savu ieceri par latviskām skolām nāca klajā biedrība “Dzimtā valoda” un “Visu Latvijai!” /”TB”/LNNK. Kā to vērtēt?
- Šī secība arī norāda, ka Latvijas pamattauta tā īsti nevar ieņemt sev atbilstošo vietu Latvijā. Uzreiz seko pretgājiens! Un ne jau no mazākumtautībām, bet tieši no “krievu valodā runājošajiem”. Lai gan bilingvālo izglītību cildina gan noteikti politiķi, gan valodnieki, reālā situācija liecina, ka tā cerēto mērķi nav sasniegusi. Bilingvālā izglītība savulaik bija iecerēta kā pretimnākšanas solis mazākumtautībām, un varēja gaidīt labākus rezultātus. Bet rezultāti nav labi.
- Bilingvālo izglītību taču pasniedz kā Latvijas veiksmes stāstu...
- Bet tas tāds nav! Latviešu valodas aģentūra ir veikusi pētījumu “Latviešu valodas prasme un lietojums augstākās izglītības iestādēs: mazākumtutību izglītības satura reformas rezultāti”. Rezultāti mani pārsteidza; tie neliecina, ka jaunieši skolās būtu iemācījušies brīvi izteikties valsts valodā. Tikai 25 procentiem no valsts augstskolu studentiem, kuri skolās mācījušies bilingvāli, nav grūtību ar latviešu valodu, 75 procentiem ir lielākas vai mazākas grūtības. Bet, studējot augstskolā, kur mācības notiek latviski, jau pēc pirmā gada pakāpeniski uzlabojas arī latviešu valodas prasmes. Citā valstī, ieraugot šādus pētījuma datus, tiktu celta trauksme, sapulcināti izglītības speciālisti, valodas politiķi, Izglītības ministrijas ierēdņi un visi kopā spriestu, ko darīt. Nevis - tieši pretēji! - vēl cildinātu bilingvālo izglītību Latvijā, kā tas ir konkrētajā pētījumā.
- Bet ir arī labi piemēri: lietuviešu, ukraiņu, citas mazākumtautību skolas. No otras puses, skolām dota liela brīvība, kā cik un kurus priekšmetus mācīt valsts valodā.
- Skolām jau bija pietiekami ilgs laiks, lai izvēlētos pirmo bilingvālās izglītības modeli jeb apakšprogrammu, kur praktiski visi priekšmeti, atskaitot dzimto valodu, literatūru un svešvalodu, tiek apgūti valsts valodā. Tā tas tiek praktizēts arī citās valstīs, ka dzimto valodu māca līdzīgi kā vēl vienu svešvalodu, un nevis mācību priekšmeti, piemēram, bioloģija vai fizika notiek dzimtajā valodā, jo pēdējā gadījumā skolēnam pēc skolas beigšanas ir ierobežotas iespējas augstskolā un darba tirgū. 2009. gadā IZM dati liecina, ka pirmo modeli izvēlējušies vien pieci procenti mazākumtautību skolu. Pagaidām vispieprasītākais ir otrais un trešais modelis, kur otrajā modelī 1.-2.klasē latviski māca 70-95 procentus priekšmetu, 3.-6.klasē – 50-75 procentus priekšmetu apgūst bilingvāli, dzimto valodu un kultūru apgūst dzimtajā valodā; 7.-9.klasē 40-60 procentus ģeogrāfijas, vēstures, sociālās zinības, bioloģijas, veselības mācības un matemātikas mācību satura māca bilingvāli. Trešajā modelī, kas arī ir populārs, sākot ar 1.klasi tikai vienu priekšmetu pilnībā māca latviski. Ik gadu klāt nāk vēl viens mācību priekšmets latviešu valodā.
Acīmredzot, bilingvālās skolas netiek pienācīgi kontrolētas. Kad gatavoju publicēšanai savu grāmatu “Valsts valoda daudzvalodīgajā sabiedrībā”, vairāki pieredzes bagāti skolotāji man atzinās, ka viņi nezinot, kāds izglītības modelis tiek īstenots viņu skolā. Biju domājusi, ka skolu direktori skolotājus par šo tēmu informē. Jautāju Izglītības ministrijas darbiniecei, kā tas var būt, un arī viņa neprata atbildēt.
Es piedalos arī četros Eiropas Komisijas atbalstītos zinātnieku sadarbības tīklos starpkultūru izglītības un aktīva pilsoniskuma veicināšanas jomā un interesējos, ko par Latvijas izglītības modeli domā mani Eiropas kolēģi. Viņi atzina: labāk ir tā, kā vajag valstij, kas nāktu par labu sabiedrībai kopumā, nevis atsevišķu indivīdu interesēm; tāpat, pēc viņu teiktā, apstiprinās doma, ka jāņem vērā valsts valodas un sabiedrības integrācijas stāvoklis. Un, kā liecina arī minētais Latviešu valodas aģentūras pētījums, situācija valodas jomā ir slikta. Dažādi lingvistikas teorētiķi apliecina, ka ar veiksmīgu valodas un izglītības politiku valodas situācijai būtu jāmainās desmit, piecpadsmit gadu laikā, tas ir: pēc neatkarības atjaunošanas teorētiski latviešu valodai sen jau vajadzēja būt dominējošajai valstī. Tā faktiski nav noticis. Latvijai izvēlētais izglītības modelis paredz ilglaicīgo sabiedrības divvalodību, un tas ir tieši tas, kas Latvijai un latviešu valodai nav vajadzīgs.
- Zīmīgi, ka krievu skolu skolēni un absolventi izsakās par to, lai krievu kļūtu par valsts valodu, jo viņiem “tā būtu ērtāk”.
- Attieksme pret valsts valodu arvien pasliktinās, un jautājums ir, kāpēc tieši krievu jauniešu vidē. Domāju, tas arī liecina, ka esošā izglītība šķeļ, nevis vieno Latviju. Cits svarīgs aspekts, kas pirms 7, 8 gadiem vēl nebija tik dramatisks latviešiem, ir depopulācija kā etnosa pastāvēšanas apdraudējums. Depopulācijas situācijā izglītības politika apkalpot mazākumtautības ar izglītību, kas pavēršas pret latviešiem, un arī iespējamo imigrantu gadījumā, kuriem būs iespējas izvēlēties arī krievu skolas saviem bērniem, nav ne tālredzīga, ne pamattautai labvēlīga politika. Tas viss kopumā nozīmē - nerūpēties par sevi. Taču neviens nenāks un nerūpēsies mūsu vietā. Kapacitāte pastāvēt par sevi un saglabāt savu valsti latviešu etnosam ir. Mums ir arī valstij lojāli mazākumtautību cilvēki, kuri nevēlas dzīvot potenciāli nestabilā divkopienu valstī. Būtu dabiski, ja, redzot, ka šāda izglītība, ko piedāvā daudzas krievu skolas, nesaliedē sabiedrību, valsts un, pirmkārt, parlaments - izšķirtos par pārmaiņām. Rodas iespaids, ka arī vēsture noteiktās krievu skolās tiek mācīta nevis kā Latvijas iedzīvotājiem, bet sagrozīti. To saku, atsaucoties uz krievu jauniešu pieaugošo skaitu, kuri ik gadus 9. maijā gāja pie “Uzvaras”pieminekļa.
Tāpēc jāatzīst, kas šajā ziņā nav izdevies, un jāiet uz priekšu. Neraugoties uz iebildēm, ir pašsaprotami, ka cilvēks spēj mācīties valsts valodā, un to nevajag pierādīt otrreiz. Tā notiek visur pasaulē; Eiropā un ASV bilingvālā izglītība valsts skolās nav izplatīta.
- Daudzi kolīcijas politiķi, ieskaitot premjerministru Dombrovski, par pāreju uz izglītību latviešu valodā izsakās noliedzoši. Kas diktē šādu samiernieciskumu?
- Daļai tās ir bailes, konformisms, vēlme vēlēšanās piesaistīt krievvalodīgo elektorātu. Bieži vien Latvijas intereses nav pirmajā vietā. Tiek stāstīts, ka mums ir jādzīvo ļoti uzmanīgi, ka tikai neizraisām konfliktu, ka neaizkaitinām krievus, un cilvēki jau tiek ar to baidīti. Latvieši nedrīkst baidīties. Ja baidīsimies būt saimnieki savā valstī, tad par tādiem mūs arī citi neuzskatīs. Bet no citas puses skan provokatīvi izteikumi par “otru Biškeku”...
Nevar neredzēt Krievijas centienus Latvijā nostiprināt savu ietekmes sfēru ar “maigās varas”palīdzību, un tas notiek ar Krievijas “tautiešu” politikas, dažādu kultūras, izglītības, valodas projektu palīdzību, informatīvās telpas iespiešanos mūsu valstī. Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētījumā (vad. Andis Kudors un Gatis Pelnēns) ir analizēta Krievijas „tautiešu” politika, kur prioritāte izglītībā ir noturēt krievu valodas pozīcijas Latvijā. Šiem projektiem t.s. ”tuvējās ārzemēs”Krievija piešķir ievērojamas naudas summas, un par to lielumu var brīnīties, ņemot vērā, ka to dara valsts, kas atrodas tik vājā ekonomiskās attīstības pakāpē. Līdz ar to cīņa “par dzimto valodu” nebūt nav tik nevainīga, kā kādam var šķist.
- Izskan arī viedoklis: ko tur runāt par pāreju uz mācībām valsts valodā, ja nav nodrukātas grāmatas, nav sagatavoti skolotāji.
- Vispirms vajadzīga politiskā griba kaut ko darīt, un tad to var arī izdarīt. Pāreja uzreiz neskartu visas klašu grupas. Mācību materiālus savukārt pa to laiku var sagatavot.
Vineta Poriņa par saviem darbiem:
šobrīd ir pāri par 60 publikācijām, un nevis tikai viena vienīga grāmata. Viena no daudzajām publikācijām ir komentētāja "Lapas" minētā monogrāfija, 10 ir monogrāfiski izdevumi jeb grāmatas un vārdnīca kopā ar citiem autoriem, arī ārzemēs izdotas un populāras. Īpaši populārs ir "Interceļvedis", kas ieguva ES Integrācijas fonda balvu 2006.gadā. Pārējie ir 32 raksti un aptuveni 20 referātu tēzes.
Mana pēdējā monogrāfija "Valsts valoda daudzvalodīgajā sabiedrībā: individuālais un sociālais bilingvisms Latvijā" patiešām ir populāra - tās spēks ir tajā, ka es salīdzināju situāciju, pirms Latvijas iestājās ES un pēc iestāšanās - konkrēti laikposmā no 2004.-2009. gadam jeb, tā teikt, garengriezumā, un tajā, ka rakstīju, domājot par nākamajām latviski runājošajām paaudzēm Latvijā. Situācija latviešu valodas sakarā, maigi sakot, neizskatījās īpaši iepriecinoša. Man ļoti palīdzēja koda maiņas pētījumi no sociālantropolo ģiskā viedokļa, kurus aizsāku 2000. gadā, studējot kā UNESCO studente Budapeštā, un turpinu tos joprojām, kā arī, piemēram,tas, ka intervēju krievu preses žurnālistus pati personīgi 90. gadu vidū un jau pēc iestāšanās ES.
Saprotams, arī tas, ka esmu vadījusi 8 starptautiskus zinātnes un izglītības projektus, man tikai deva plašāku skatījumu pieminētās monogrāfijas rakstīšanas laikā. Par koda maiņas un citu manis aizsākto virzienu Latvijas sociolingvistik ā ieskaties profesionālu pētnieku grāmatā - "Language politics and practices in the Baltic States" (2009). Lai arī mana monogrāfija guvusi atsaucību un pielietojumu, kādēļ arī ir nozīme vispār kaut ko pētīt, tomēr man šķiet, ka LA raksta autors tomēr liek atsauci arī uz kādu citu 2010.gada publikāciju, un tas ir mans vadītais Eiropas Komisijas pētījums, par ko rakstīju "Dienā":
http://www.diena.lv/sabiedriba/politika/es-soka-petijums-latvija-atklaj-latviski-runajoso-lingvistisko-diskriminaciju-736365
vai arī uz šo
http://www.laikrakstslatvietis.com/raksti/raksts.php?KursRaksts=565
otrdiena, 2011. gada 7. jūnijs
Latviešu valodas izsmiešana
Tas, kas notika ar Gerhardu TV5, citās valstīs nebūtu iespējams
Laikraksts Latvietis Nr. 107, 2010. g. 9. sept.
Vineta Poriņa
Laikraksts Latvietis Nr. 107, 2010. g. 9. sept.
Vineta Poriņa
Otrdien, 31. augusta vakarā satiksmes ministrs Kaspars Gerhards (VL-TB/LNNK) pameta televīzijas studiju, jo bija nemierā ar TV5 raidījuma „Bez cenzūras“ prasību televīzijas tiešraidē runāt krievu valodā. (skat. lapas beigās)
TV5 raidījums spilgti nodemonstrēja aktuālo pētījumu – par latviski runājošo diskrimināciju Latvijā – esenci.
Satiksmes ministra Kaspara Gerharda (TB/LNNK) runāšana valsts valodā un aiziešana no TV5 raidījuma ar šajā gadījumā visai ironisko nosaukumu Bez cenzūras (skat. tiešsaistē http://diena.lv/lat/politics/hot/gerhardam-liedz-interviju-valsts-valoda-ministrs-tiesraide-pamet-studiju) gan iepriecināja, gan lika domāt par to, ka citā ES valstī tas nebūtu iedomājams. Vai, piemēram, Vācijas ministram kādā TV pārraidē turku valodā uzspiestu runāt šīs mazākumtautības valodā, vai zviedru amatpersonai Zviedrijā – somu valodā, it īpaši, ja viņš/-a atteiktos no šādas iespējas? Jautājums arī par to, kāpēc vispār nepieciešami tik daudzie elektroniskie mediji krievu valodā, ja 93% šīs mazākumtautības cilvēku (Valoda, Baltijas Sociālo zinātņu institūta pētījums, 2008) vairāk vai mazāk prot latviešu valodu?
Notikusī situācija TV5 arī atkārtoti apstiprināja to, ka Latvijas valodas politika un integrācijas process atrodas strupceļā: latvieši un citi latviski runājošie publiskajā telpā joprojām bieži ir saistīti ar līdzīga veida diskriminācijas situācijām. Latvieši valodas politikas vilcienā ir kā ķīlnieki, jo valsts nenodrošina viņu elementārākās pamattiesības – saziņā brīvi lietot latviešu valodu un arī tikt saprastiem. Tas no Latvijas valdības puses, ar dažiem izņēmumiem, ticis ignorēts un par to joprojām tiek pievērtas acis.
Sabiedrisko diskusiju radījušā Eiropas Komisijas atbalstītā starptautiskā pētījuma Latvijas Universitātē Starpkultūru dialogs Eiropas multikulturālajā sabiedrībā (projekta vadītāja Latvijā – šī raksta autore) ietvaros tika veikta aptauja (par to arī: Laikraksts Latvietis, Nr. 93, Latvijas Avīze 12.06.2010.). Gribu atgādināt, ka EK pētījumā konstatētā latviski runājošo cilvēku diskriminācija un tas, ka psiholoģiskajā diskomfortā atrodas tieši valsts valodā runājošie cilvēki, radīja neizpratni un šokēja Latvijai tik saistošās Eiropas Savienības valstis, kas piedalījās pētījumā. To skaitā bija Francija, Zviedrija, Vācija, Itālija un Apvienotā Karaliste. ES dalībvalstīs nav iedomājama valodas izvēle oficiālajā saziņā: dominē viens variants – lieto tikai oficiālo jeb valsts valodu. Uz šo un citiem ar divvalodību saistītajiem autores pētījumiem iepriekšminētajā TV5 raidījumā paspēja atsaukties Satiksmes ministrs K. Gerhards, atbildot uz jautājumu, kāpēc raidījumā viņš runā latviski.
Latvieši, runājot tikai latviski, un Latvijas valdība, atverot acis uz Valsts valodas likuma pārkāpumiem, veicinātu latviešu valodas kļūšanu par dominējošo valodu Latvijā arī de facto, tādējādi vismaz nākamo paaudžu cilvēki neizjustu diskomfortu, Latvijā sazinoties latviešu valodā. Pašreiz ir labvēlīgs periods, lai vēlētāji jautātu politiskajām partijām, kāds ir viņu rīcības plāns, kas nodrošinātu Valsts valodas likuma ievērošanu.
Saziņa tikai valsts valodā efektīvi palīdzētu beidzot pārtraukt padomju periodā iedarbināto divvalodības (dzimtajā un krievu valodā) mehānismu, kurā krievu valoda kalpoja kā instruments ideoloģijai, kas pakļāva gan valodu, gan dvēseli. Joprojām sabiedrība šī mehānisma postošās sekas līdz galam neapzinās, jo ikdienā katrs nodarbojas savā profesijā, nevis specializējas otrās valodas apguves teorijā vai sociālpsiholoģijā.
Situācija, kādā atradās K. Gerhards un daudzi citi latviski runājošie, ir piemērs tam, ka cilvēku ar pozitīvu attieksmi jeb priekšstatu, ka latviešu valodai jābūt dominējošai valodai, atļaujas kritizēt, apsaukt un, kā liecina EK pētījuma rezultāti, pat fiziski ietekmēt. Latvijas pētījuma rezultāti par konstatēto latviski runājošo diskrimināciju starpkultūru saziņā ir pamatā izveidotajai jau esošo un iespējamo imigrantu integrācijas programmai. Daļa programmas paredzēta arī latviešu (paradoksālā kārtā) adaptācijai runāt latviski t.s. valodas izvēles situācijās.
Salīdzinot ar pētījumiem (Monica Heller, William Mackey, Jacques Mauras) par franču valodas kļūšanu kā dominējošo valodu Kvebekas provincē, Latvijas piemērs ar latviešu kolektīva lingvistisko diskrimināciju liecina, ka Latvijas pamatnācija vēl nopietni nav definējusi tās sociālo identitāti. Tāpēc tās atbalstam būtu lietderīgi veikt grozījumus ar Valsts valodas likumu saistītajos tiesību aktos, nepārprotami formulējot valsts valodas lietojumu. Arī pamatnācijas attieksme pret latviešu valodu kļūs vēl pozitīvāka.
Valsts valodas inspekcijā ir sagatavoti Noteikumi par svešvalodu prasmes pieprasīšanu darba ņēmējiem. Noteikumu apstiprināšana MK pasargātu darba ņēmēju no darba devēja nepamatotām prasībām prast kādu valodu, kura nav ES valoda, un veicinātu latviešu valodas kļūšanu par faktisko dominējošo valodu valstī.
Modernākas pārvaldības metodes valodas politikā palīdzētu tikt galā ar aktuālākajām problēmām valodas situācijā.
Lai apturētu sabiedrības šķelšanu, būtu vēlams iesaistīt mazākumtautību inteliģences cilvēkus, kuri nepiekrīt, ka krievu valodā rakstošā prese un elektroniskie mediji bieži runā visu mazākumtautību vārdā.
Rezultatīvi un mērķtiecīgi būtu arī turpmāk medijos un jaunos pētījumos publiskot pretlikumīgos gadījumus, kad cilvēkus diskriminē par krievu valodas prasmju trūkumu vai, kas ir vēl dīvaināk un īpaši ES kontekstā nepieļaujami, – diskriminē par valsts valodas lietojumu.
Vineta Poriņa
Laikrakstam „Latvietis“
Laikrakstam „Latvietis“
Red.: Raksta autore ir monogrāfijas „Valsts valoda daudzvalodīgajā sabiedrībā: individuālais un sociālais bilingvisms Latvijā“ (2009) autore, Dr. philol.
Otrdien, 31. augusta vakarā satiksmes ministrs Kaspars Gerhards (VL–TB/LNNK) pameta televīzijas studiju, jo bija nemierā ar TV5 raidījuma „Bez cenzūras“ prasību televīzijas tiešraidē runāt krievu valodā. Gerhards bija ieradies studijā, lai runātu par satiksmes jomas aktualitātēm, un jau iepriekš bijis norādīts, ka Gerhards interviju sniegs tikai latviešu valodā, bet raidījumam sākoties, tā vadītājs Andrejs Mamikins pēc ievadvārdiem uzdeva Gerhardam jautājumu par to, kā viņš jūtas. Kad Gerhards atbildēja latviski, Mamikins viņu lūdza pāriet uz krievu valodu. Gerhards atteicās, norādot, ka ir brīdinājis par to, ka runās latviski un ka studijā, visticamāk, var nodrošināt tulkojumu. Raidījuma vadītājs norādīja, ka citos raidījumos Gerhards ir runājis krieviski, un tad raidījums demonstrēja kadrus no arhīva ar fragmentiem, kuros Gerhards runā krieviski.
Pēc šo fragmentu demonstrēšanas Gerhards atkārtoti tika aicināts runāt krieviski, uz ko ministrs atbildēja, ka šajā studijā ir skanējusi latviešu valoda un raidījuma vadītājs to labi zinot. Mamikins pateicās ministram par ierašanos uz interviju un vairāk jautājumus neuzdeva. Kad raidījumā iestājās reklāmas pauze, Gerhards pameta studiju. Par to paziņoja raidījuma vadītājs, norādot uz tukšo sēdvietu. Mamikins Gerhardu nodēvēja par „jūsu labdzimtību“. Raidījuma gaitā tika parādīts, kā Gerhards pamet TV5 studiju. Gerhards jau nolēmis vērsties Nacionālajā Radio un televīzijas padomē, kā arī Valsts valodas centrā ar lūgumu izvērtēt TV5 rīcību.
ES šokā: pētījums Latvijā atklāj latviski runājošo lingvistisko diskrimināciju
http://www.diena.lv/sabiedriba/politika/es-soka-petijums-latvija-atklaj-latviski-runajoso-lingvistisko-diskriminaciju-736365#
, 2010. gada 2. jūnijs
Latvijai būtu harmoniski jāattīstās par mūsdienīgu, stabilu un demokrātisku Eiropas valsti ar integrētu, aktīvu pilsonisko sabiedrību un latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu. Par to domājot, piedāvāju dažus vērojumus un ieteikumus, kuru pamatā ir manis vadītie Latvijas mēroga un starptautiskie pētījumi.
Jau sociolingvistikas klasiķa Džošua Fišmena pētījumā salīdzināta korelācija starp valstu ekonomisko attīstību un vienvalodīgām vai daudzvalodīgām valstīm. Vienvalodība sabiedrības līmenī ir valstīs, kurās ir augstāks izglītības līmenis, kuras ir ekonomiski attīstītākas, politiski modernākas un stabilākas. Tātad ekonomiskais progress izteiktāk vērojams vienvalodīgās valstīs: vienas valodas lietojums padara vieglāku komunikācijas procesu, kas ir tik svarīgs ekonomiskajos sakaros. Latvijas sabiedrība ir tikai ceļā no divvalodības uz vienvalodību valsts līmenī - kad latviešu valoda lēni un sarežģīti kļūst par dominējošo valodu valstī arī faktiski, ne tikai juridiski.
Saistītie raksti
Lingvistiskais genocīds pret latvieti Latvijā 63
Sociolingviste: drīzāk Kruka apgalvojumus par vērtībām varētu dēvēt par vecmodīgiem 83
Tendences imigrācijā un nelielais patvēruma meklētāju skaits, salīdzinot ar citām ES valstīm, Latviju ierindo Eiropā unikālu valstu vidū. Nelielais imigrantu un patvēruma meklētāju skaits savā veidā atvieglo ar izglītības un valodas politiku saistīto institūciju darbu. Tomēr valodas situācijas problemātika ir atšķirīga no lielas daļas Eiropas valstu, galvenokārt valsts etnodemogrāfisko, politisko, likumdošanas, sociopsiholoģisko aspektu sakarā. Attiecību fons ar Krieviju joprojām ietekmē valodas situāciju Latvijā.
Lai valsts valoda pilnvērtīgi varētu būt vienojošā vērtība valstī, skaidrs, ka iedzīvotājiem ir jāprot latviešu valoda. Statistikas dati Latvijā liecina par samērā augstu latviešu valodas pratēju īpatsvaru: ja 1989.gadā latviešu valodu prata 61,7% Latvijas iedzīvotāju, 2000.gadā – 79%, 2008.gadā latviešu valodas pratēju skaits, kuri vairāk vai mazāk prot latviešu valodu, jau sasniedz aptuveni 93%. Ir vērojama arī pašu latviešu īpatsvara pakāpeniska palielināšanās: 59,3% latviešu 2009.gadā (57,7% - 2000.gadā, 52% - 1989. gadā). Mazākumtautības attiecīgi veido 40,7% no visiem valsts iedzīvotājiem 2009.gadā (42,3% - 2000.gadā, 48% - 1989.gadā).
Imigrācijas, kā arī etniskās un lingvistiskās integrācijas problemātikā valstī joprojām aktuālākie ir tieši tie jautājumi, kuri skar latviešu valodas lietojuma izvēli un Latvijas iedzīvotāju iespējas lietot valsts valodu. To apstiprina arī Eiropas Komisijas atbalstītais starptautiskais pētījums Latvijas Universitātē «Starpkultūru dialogs Eiropas multikulturālajā sabiedrībā» (projekta vadītāja Latvijā – šī raksta autore). Pētījumā bija pārstāvētas Francija, Vācija, Itālija, Apvienotā Karaliste, Zviedrija un Latvija. Tā ietvaros tika veikta aptauja, kurā raksturoti un vērtēti no respondentu viedokļa nozīmīgi, ar ārēju vai iekšēju konfliktu saistīti atgadījumi jeb kritiskie incidenti dažādu kultūru pārstāvju saziņā.
Latvijas pētījuma rezultātos dominē valodas izvēles dažādās situācijas daudzvalodīgajiem un vienvalodīgajiem iedzīvotājiem. Tas, ka cilvēks valstī var iztikt, lietojot vienu valodu – krievu valodu - un tas, ka valodas izvēles situācijās psiholoģiskā diskomfortā atrodas tieši latviešu grupa, pētījumā ir negaidīts rezultāts. Tā joprojām ir «cita realitāte» jau nosauktajām ES dalībvalstīm. Pētījumā Latvijā var redzēt to, ka valodas izvēle joprojām bieži notiek par labu vienas mazākumtautības valodai - krievu valodai, kas latviski runājošajiem latviešiem un citu tautību cilvēkiem rada tieši iekšējus psiholoģiskus konfliktus (nevis ārējus) un diskomfortu.
Pozitīvs ir fakts, ka psiholoģiskajos konfliktos cietušie latviski runājošie (pārsvarā latvieši) respondenti apzinās šo situāciju, un labprāt par to pētījuma ietvaros Latvijā atklāti runāja un rakstīja. Dokumentāls krājums ar apkopotajiem dominējošajiem incidentiem palīdzētu pārtraukt latviski runājošo lingvistisko diskrimināciju un nepieļaut kļūdas valodas politikas plānošanā. Pētījuma rezultātu praktisks izmantojums ļautu izvairīties no divkopienu valsts, kas ir pretstatā stabilai un drošai valstij, veidošanās.
Lai veicinātu Latvijā dzīvojošo cilvēku vienotību, ļoti noderīga ir Trešās Atmodas pieredze pamatnācijas sadarbībā ar mazākumtautībām, resp., būtu svarīgi novērtēt un izmantot Latvijai lojālo mazākumtautību cilvēku potenciālu valstī.
Informatīvajai telpai šobrīd vēl vairāk nekā 90.gados ir tendence nošķirties vienai no otras. Lai sekmētu sabiedrības drošību un stabilitāti, vajadzētu izvērtēt plašsaziņas līdzekļu, kas raksta un raida krievu valodā, atbilstību LR Satversmei, Valsts valodas likumam, Radio un TV likumam un citiem likumdošanas dokumentiem, kuros ir runāts arī par lojalitāti un valstiskajām vērtībām.
Lai apturētu sabiedrības šķelšanu, būtu vēlams iesaistīt mazākumtautību inteliģences cilvēkus, kuri nepiekrīt, ka krievu valodā rakstošā prese bieži runā visu mazākumtautību vārdā.
Pētījumos kopš valstiskās neatkarības atgūšanas redzams, ka valodas izvēles situācijās latviski runājošie latvieši un mazākumtautību cilvēki joprojām atrodas akomodācijas jeb pielāgošanās stadijā citas – mazākumtautības - valodas kolektīvam, un apziņas maiņas process šai sakarā ir lēns. Grozījumi ar LR Valsts valodas likumu saistītajos tiesību aktos, nepārprotami formulējot valsts valodas lietojumu, veicinātu ne tikai valsts stabilitāti un drošību, bet arī ekonomisko attīstību.
Valstij gaidāmas būtiskas pārmaiņas, kas iezīmēs arī jaunu posmu Latvijas valodas situācijā. Pārmaiņas ir ne tikai pieaugošā ekonomiskā atkarība no lielajām kaimiņvalstīm, emigrācijas apjoms un politisko attiecību fons ar Krieviju, bet globāli procesi saistībā ar politisko, ekonomisko sfēru sadali, arvien lielāku kapitāla koncentrāciju un reliģiju savstarpējo konkurenci pasaulē. Latvijas attīstību balstīt uz vienojošajām pamatvērtībām, izsverot tendences pasaules ekonomikā, politikā un valodu, kultūru un reliģiskajā daudzveidībā, ir mūsdienīgi un tālredzīgi. Tas, neskatoties uz globālām pārmaiņām, nodrošinās Latvijas attīstību par stabilu nācijas valsti, pateicoties latviešu valodai kā cilvēkus vienojošam faktoram un kā vienīgajai valsts valodai.
* Dr. philol., Eiropas Komisijas pētījuma „Starpkultūru dialogs Eiropas multikulturālajā sabiedrībā” vadītāja Latvijā
, 2010. gada 2. jūnijs
Latvijai būtu harmoniski jāattīstās par mūsdienīgu, stabilu un demokrātisku Eiropas valsti ar integrētu, aktīvu pilsonisko sabiedrību un latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu. Par to domājot, piedāvāju dažus vērojumus un ieteikumus, kuru pamatā ir manis vadītie Latvijas mēroga un starptautiskie pētījumi.
Jau sociolingvistikas klasiķa Džošua Fišmena pētījumā salīdzināta korelācija starp valstu ekonomisko attīstību un vienvalodīgām vai daudzvalodīgām valstīm. Vienvalodība sabiedrības līmenī ir valstīs, kurās ir augstāks izglītības līmenis, kuras ir ekonomiski attīstītākas, politiski modernākas un stabilākas. Tātad ekonomiskais progress izteiktāk vērojams vienvalodīgās valstīs: vienas valodas lietojums padara vieglāku komunikācijas procesu, kas ir tik svarīgs ekonomiskajos sakaros. Latvijas sabiedrība ir tikai ceļā no divvalodības uz vienvalodību valsts līmenī - kad latviešu valoda lēni un sarežģīti kļūst par dominējošo valodu valstī arī faktiski, ne tikai juridiski.
Saistītie raksti
Lingvistiskais genocīds pret latvieti Latvijā 63
Sociolingviste: drīzāk Kruka apgalvojumus par vērtībām varētu dēvēt par vecmodīgiem 83
Tendences imigrācijā un nelielais patvēruma meklētāju skaits, salīdzinot ar citām ES valstīm, Latviju ierindo Eiropā unikālu valstu vidū. Nelielais imigrantu un patvēruma meklētāju skaits savā veidā atvieglo ar izglītības un valodas politiku saistīto institūciju darbu. Tomēr valodas situācijas problemātika ir atšķirīga no lielas daļas Eiropas valstu, galvenokārt valsts etnodemogrāfisko, politisko, likumdošanas, sociopsiholoģisko aspektu sakarā. Attiecību fons ar Krieviju joprojām ietekmē valodas situāciju Latvijā.
Lai valsts valoda pilnvērtīgi varētu būt vienojošā vērtība valstī, skaidrs, ka iedzīvotājiem ir jāprot latviešu valoda. Statistikas dati Latvijā liecina par samērā augstu latviešu valodas pratēju īpatsvaru: ja 1989.gadā latviešu valodu prata 61,7% Latvijas iedzīvotāju, 2000.gadā – 79%, 2008.gadā latviešu valodas pratēju skaits, kuri vairāk vai mazāk prot latviešu valodu, jau sasniedz aptuveni 93%. Ir vērojama arī pašu latviešu īpatsvara pakāpeniska palielināšanās: 59,3% latviešu 2009.gadā (57,7% - 2000.gadā, 52% - 1989. gadā). Mazākumtautības attiecīgi veido 40,7% no visiem valsts iedzīvotājiem 2009.gadā (42,3% - 2000.gadā, 48% - 1989.gadā).
Imigrācijas, kā arī etniskās un lingvistiskās integrācijas problemātikā valstī joprojām aktuālākie ir tieši tie jautājumi, kuri skar latviešu valodas lietojuma izvēli un Latvijas iedzīvotāju iespējas lietot valsts valodu. To apstiprina arī Eiropas Komisijas atbalstītais starptautiskais pētījums Latvijas Universitātē «Starpkultūru dialogs Eiropas multikulturālajā sabiedrībā» (projekta vadītāja Latvijā – šī raksta autore). Pētījumā bija pārstāvētas Francija, Vācija, Itālija, Apvienotā Karaliste, Zviedrija un Latvija. Tā ietvaros tika veikta aptauja, kurā raksturoti un vērtēti no respondentu viedokļa nozīmīgi, ar ārēju vai iekšēju konfliktu saistīti atgadījumi jeb kritiskie incidenti dažādu kultūru pārstāvju saziņā.
Latvijas pētījuma rezultātos dominē valodas izvēles dažādās situācijas daudzvalodīgajiem un vienvalodīgajiem iedzīvotājiem. Tas, ka cilvēks valstī var iztikt, lietojot vienu valodu – krievu valodu - un tas, ka valodas izvēles situācijās psiholoģiskā diskomfortā atrodas tieši latviešu grupa, pētījumā ir negaidīts rezultāts. Tā joprojām ir «cita realitāte» jau nosauktajām ES dalībvalstīm. Pētījumā Latvijā var redzēt to, ka valodas izvēle joprojām bieži notiek par labu vienas mazākumtautības valodai - krievu valodai, kas latviski runājošajiem latviešiem un citu tautību cilvēkiem rada tieši iekšējus psiholoģiskus konfliktus (nevis ārējus) un diskomfortu.
Pozitīvs ir fakts, ka psiholoģiskajos konfliktos cietušie latviski runājošie (pārsvarā latvieši) respondenti apzinās šo situāciju, un labprāt par to pētījuma ietvaros Latvijā atklāti runāja un rakstīja. Dokumentāls krājums ar apkopotajiem dominējošajiem incidentiem palīdzētu pārtraukt latviski runājošo lingvistisko diskrimināciju un nepieļaut kļūdas valodas politikas plānošanā. Pētījuma rezultātu praktisks izmantojums ļautu izvairīties no divkopienu valsts, kas ir pretstatā stabilai un drošai valstij, veidošanās.
Lai veicinātu Latvijā dzīvojošo cilvēku vienotību, ļoti noderīga ir Trešās Atmodas pieredze pamatnācijas sadarbībā ar mazākumtautībām, resp., būtu svarīgi novērtēt un izmantot Latvijai lojālo mazākumtautību cilvēku potenciālu valstī.
Informatīvajai telpai šobrīd vēl vairāk nekā 90.gados ir tendence nošķirties vienai no otras. Lai sekmētu sabiedrības drošību un stabilitāti, vajadzētu izvērtēt plašsaziņas līdzekļu, kas raksta un raida krievu valodā, atbilstību LR Satversmei, Valsts valodas likumam, Radio un TV likumam un citiem likumdošanas dokumentiem, kuros ir runāts arī par lojalitāti un valstiskajām vērtībām.
Lai apturētu sabiedrības šķelšanu, būtu vēlams iesaistīt mazākumtautību inteliģences cilvēkus, kuri nepiekrīt, ka krievu valodā rakstošā prese bieži runā visu mazākumtautību vārdā.
Pētījumos kopš valstiskās neatkarības atgūšanas redzams, ka valodas izvēles situācijās latviski runājošie latvieši un mazākumtautību cilvēki joprojām atrodas akomodācijas jeb pielāgošanās stadijā citas – mazākumtautības - valodas kolektīvam, un apziņas maiņas process šai sakarā ir lēns. Grozījumi ar LR Valsts valodas likumu saistītajos tiesību aktos, nepārprotami formulējot valsts valodas lietojumu, veicinātu ne tikai valsts stabilitāti un drošību, bet arī ekonomisko attīstību.
Valstij gaidāmas būtiskas pārmaiņas, kas iezīmēs arī jaunu posmu Latvijas valodas situācijā. Pārmaiņas ir ne tikai pieaugošā ekonomiskā atkarība no lielajām kaimiņvalstīm, emigrācijas apjoms un politisko attiecību fons ar Krieviju, bet globāli procesi saistībā ar politisko, ekonomisko sfēru sadali, arvien lielāku kapitāla koncentrāciju un reliģiju savstarpējo konkurenci pasaulē. Latvijas attīstību balstīt uz vienojošajām pamatvērtībām, izsverot tendences pasaules ekonomikā, politikā un valodu, kultūru un reliģiskajā daudzveidībā, ir mūsdienīgi un tālredzīgi. Tas, neskatoties uz globālām pārmaiņām, nodrošinās Latvijas attīstību par stabilu nācijas valsti, pateicoties latviešu valodai kā cilvēkus vienojošam faktoram un kā vienīgajai valsts valodai.
* Dr. philol., Eiropas Komisijas pētījuma „Starpkultūru dialogs Eiropas multikulturālajā sabiedrībā” vadītāja Latvijā
Lembergs preses konferencē baumo par Zatleru
Valsts prezidentam Valdim Zatleram tuvu stāvošu cilvēku aprindās klīst runas, ka Zatlers esot viesojies miljardiera Džordža Sorosa dzīvoklī Ņujorkā un saņēmis no viņa lielu naudas summu, lai prezidents palīdzētu īstenot Sorosa intereses Latvijā, par šādām dzirdētām runām piektdien, 3.jūnijā, preses konferencē stāstīja Ventspils pilsētas domes priekšsēdētājs Aivars Lembergs ("Latvijai un Ventspilij"), kurš gan naudu "nav ne redzējis, ne pārskaitījis". Pēc Lemberga domām, šādas runas esot jāuzlūko kontekstā ar Zatlera rosinājumu par Saeimas atlaišanu, jo šo rīkojumu prezidents, viņaprāt, neesot pieņēmis pats personīgi. "Skaidrs, ka diriģenti meklējami tajā Džordža Sorosa dzīvoklī Ņujorkā, kuru viņš, būdams Valsts prezidents, nolaižoties līdz absolūti sulaiņa līmenim, apmeklēja un, pēc pēdējiem datiem, saņēma ļoti lielu naudas summu, ar ko apsolīja darīt visu, kas nepieciešams Džordžam Sorosam un viņa interesēm Latvijā un pasaulē," izteicās Lembergs.
"Protams, ne es esmu to naudu redzējis, neesmu arī pārskaitījis, bet tas nebūtu nekāds izbrīns, jo Zatlers kā slimnīcas vadītājs bija pieradis ņemt naudu. Ja viņš kā slimnīcas vadītājs ņēma naudu, tad kāds izbrīns, ka viņš kā valsts vadītājs ņems naudu? Vai tie ir konverti vai čemodāni, tas ir cits stāsts, bet tas nav principiāli svarīgi," turpināja Lembergs.
Prezidenta puse šādus Lemberga izteikumus vērtē kā klajus melus. Kā aģentūrai LETA sacīja Valsts prezidenta preses sekretāres vietniece Daiga Holma, Zatlers savu pilnvaru laikā ar Sorosu ir ticies vienu reizi - 2009.gadā ANO Ģenerālās asamblejas 64.sesijas laikā - un nekādu naudu nav saņēmis.
Šīs tikšanās laikā tika runāts par globālo finanšu krīzi, piebilda preses sekretāres vietniece.
2009.gada rudenī laikraksts "Neatkarīgā", atsaucoties uz Valsts prezidenta preses dienestu, rakstīja, ka 25.septembrī vizītes laikā ASV pēc Sorosa uzaicinājuma Zatlers devies uz miljardiera dzīvokli Ņujorkā, kur sarunās pavadījis nepilnu stundu.
Preses dienests laikrakstu tolaik informējis, ka tikšanās mērķis bijis iepazīties ar Sorosa redzējumu par globālās pasaules ekonomikas turpmākās attīstības scenārijiem. "Nepilnu stundu garas sarunas laikā Valsts prezidents ar Džordžu Sorosu pārrunāja ekonomiskās un finanšu krīzes ietekmi uz pasaules un Latvijas tirgu, ekonomiskās attīstības scenārijus, tendences, potenciālos riskus. Pievēršoties mūsu valsts situācijai, abi diskutēja par strukturālajām reformām un Sorosa fonda Latvijā palīdzību mazo lauku skolu attīstīšanai par kultūras un izglītības centriem," informējis preses dienests.
No Latvijas puses kopā ar Zatleru sarunā piedalījušies prezidenta padomnieks ārlietu jautājumos Andris Pelšs un Latvijas goda konsuls Ņujorkā Daris Dēliņš.
Uz "Neatkarīgās" jautājumu, kāds Latvijas valstij ir galvenais ieguvums no Sorosa darbības un vai Valsts prezidents atbalsta Sorosa idejas un to īstenošanas mehānismus, Zatlers ar preses dienesta starpniecību atbildējis: "Pilsoniskās sabiedrības, tiesiskas valsts, kurā tiek respektētas cilvēktiesības un pamatbrīvības, stiprināšana, ilgtspējīgas enerģijas avotu pētniecība vai demokrātisko vērtību stiprināšana kaimiņvalstīs ir tikai daži no piemēriem, kurus Sorosa fonds Latvijā finansiāli ir palīdzējis īstenot. 2002.gadā Ordeņu kapituls Džordžam Sorosam piešķīra Triju Zvaigžņu ordeni par ilggadēju mecenātismu Latvijā dažādās nozarēs, īpaši izglītībā."
Par neiedarbīgu nacionālo politiku
Latvijas Avīze / 2011-06-07
Autors: Jānis Tenteris, latviskas "Vienotības" atbalstītājs
http://la.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=317726:par-neiedarbgu-nacionlo-politiku&catid=93:la-komentri&Itemid=295
Politiķi sniedz tendenciozu un sagrozītu informāciju par latviešu valodas nostiprināšanos skolās
Parakstīšanās par latviešu valodas lietošanu valsts finansētās skolās vēl turpinās, bet diemžēl samērā bieži plašsaziņas līdzekļos ir izskanējusi nepatriotiska, nepareiza vai apzināti sagrozīta informācija par šā pasākuma mērķi. Daudziem laikam nav zināms fakts, ka 1920. – 1940. gadā Latvijā valsts budžets negarantēja finansējumu mazākumtautību skolām. Nauda šīm skolām nāca no pašvaldībām vai no šo mazākumtautību organizācijām. Ja pieņemtu izmaiņas Satversmē un vēlāk Izglītības likumā, tas dotu būtisku ekonomisko ietaupījumu, jo Izglītības ministrija varētu turpmāk uzturēt apmācības materiālus, metodiku, administrāciju tikai vienā – latviešu valodā.
Kā spilgtu negatīvu piemēru tendenciozai un sagrozītai informācijai pret latviešu valodas nostiprināšanos skolās un visā sabiedrībā varētu minēt Saeimas deputāta, "Vienotības" frakcijas vadītāja Dzintara Zaķa rakstu "Latvijas Avīzē" (2011. gada 28. marts) "Par iedarbīgu nacionālo politiku".
Pirmkārt, Zaķis raksta, ka "problēma nav latviešu valodas neprasme, bet gan tās nelietošana". Bet kā gan var lietot to, ko neprot? Aptaujas rāda, ka pašlaik no Latvijas krievvalodīgo skolu absolventiem vairāk nekā 80% atzīst, ka viņiem ir grūtības ar latviešu valodas lietošanu. Tātad skola viņiem to nav iemācījusi pietiekamā apjomā. Arī Vinetas Poriņas pētījumi pierāda, ka esošā bilingvālā apmācību sistēma ir izgāzusies.
Salīdzināsim, ko savās skolas gaitās ir mācījušies latviešu vidusskolēni un šie "40/60 proporcijas" krievu skolu vidusskolēni. Krievu skolu beidzēji nav runājuši latviski ne 1., ne 2., ne 3., ne ... 8. klasē, tajā laikā "dzīvojot Krievijā". Līdz ar to viņi nav mācījušies latviešu dainas un tautas pasakas, nav dziedājuši latviešu dziesmas, nav iestudējuši vai skatījušies teātra izrādes latviski, nav lasījuši latviešu daiļliteratūru. Vai ir godīgi sagaidīt no jauniešiem lojalitāti pret šo valsti un latviešu kultūru, ja galvenā saskarsme ar latvisko viņiem ir bijusi tikai dažos vidusskolas gados, kad viņiem sasteigti bāza galvā latviešu valodas gramatikas likumus? Ja skolēni no pirmās klases mācītos skolā ar latviešu apmācības valodu un, kas ir ne mazāk nozīmīgi, programmu, rezultāti būtu citādi. Tad mēs atklātu mūsu vidū daudzus jaunus nikolajus puzikovus vai nikus matvejevus.
Otrkārt, Zaķis saka, ka būtu jāmaina Izglītības likums, nevis Satversme. Bet kas traucē Zaķa kungam Saeimā sākt izglītības likuma maiņu par labu latviešu valodas nostiprināšanai? Neesam no viņa vai viņa partijas tādus priekšlikumus dzirdējuši. Manuprāt, Satversmes mērķis ir iezīmēt vadlīnijas valsts politikā, lai tas varētu būt par pamatu izglītības ministra darbam šajā virzienā. Taču 20 gadu laikā ne Saeima, ne valdības nav spējušas salauzt skolās iesakņoto padomju laiku stagnātu pretestību.
Treškārt, Zaķis uzskaita katras partijas balsotāju skaitu, secinot, ka šis (vai jebkurš cits) referendums nesavāks kvorumu. Netiešā veidā jau paziņots, ka ne viņš, ne Saeimas vairākums neatbalstīs izglītības latviskošanu, jo referendums jau būtu vajadzīgs tikai tad, ja Saeima noraidītu šo Satversmes izmaiņu. Tātad nav runas par referenduma kvorumu, bet gan par Zaķa un viņa amatbrāļu nevēlēšanos veicināt latviešu valodas apmācību un lietošanu. Par viņu nacionālo nostāju liecina, piemēram, "Vienotības" nevēlēšanās mazināt krieviski nerunājošo latviešu diskrimināciju Latvijā, balsojot pret attiecīgajiem likumprojektiem.
Ceturtkārt, Zaķis filozofē par to, ka, ieviešot tikai latviešu valodu valsts finansētās skolās, vairs nedrīkstēšot veikt pastiprinātu angļu, franču, vācu vai ķīniešu valodas mācīšanu. Tas ir smieklīgi. Līdz šim man zināmajās specializētajās valodu skolās darba un apmācības valoda ir latviešu valoda, un pilnīgi neloģisks ir Zaķa slēdziens, ka tad tās būtu jāslēdz ciet.
Piektkārt, politiķis mēģina apgalvot, ka viņi esot "ieviesuši latviešu valodu mazākumtautību skolās". Taču latviešu valoda (dažas stundas nedēļā) tika mācīta pat LPSR krievu skolās arī padomju gados! Manuprāt, pēc 20 neatkarības gadiem jau varētu vēlēties iet tālāk un beidzot panākt, ka neatkarīgajā Latvijā izglītība ir latviešu valodā. Lepoties varētu ar to, ka mazākumtautību skolās papildus valsts valodai būtu dota pietiekama iespēja arī mazākumtautību valodu mācīšanai. Pat šādā versijā Latvijas izglītības sistēma būtu daudz vēlīgāka pret cittautiešiem nekā, piemēram, Krievijā.
Novērots un pieminēts (piemēram, Viļa Vītola rakstos), ka Latvijā ir maz cilvēku ar zināšanām pasaules lielāko Eiropas Savienības valstu valodās, piemēram, spāņu vai franču. Neskatoties uz to, pašreizējā Latvijas izglītības sistēma turpina milzīgos daudzumos sagatavot krieviski runājošos. Liekas, ka Zaķis ir norūpējies par krieviskās izglītības saglabāšanu, nevis par to, kā veicināt ES valstij – Latvijai – nepieciešamo valodu apgūšanu papildus pamatizglītībai valsts valodā.
Beigās Zaķis šausminās, cik briesmīgi būs, ja krievi paši sāks finansēt krievu skolas Latvijā. Vai viņam vairāk rūp Latvijas valsts budžeta nauda vai krievu skolu sponsoru maciņi? Manuprāt, jo vairāk skolēnu mācīsies privātskolās, jo vairāk valstij paliks naudas izglītības kvalitātes uzlabošanai valsts finansētās skolās. Runājot par iespējami kaitīgo ideoloģiju Krievijas finansētajās skolās, jājautā: vai Latvija gatavojas atzīt šo skolu diplomus bez Latvijas Izglītības ministrijas akreditācijas sertifikāta? Ja šīs privātskolas nebūs pieņemamas Latvijas valstij, absolventu diplomi nebūs derīgi izglītības turpināšanai vai darbam Latvijā un ES un šo skolu beidzēji varēs doties uz Krieviju vai kādu citu valsti, kur šāda ideoloģija ir pieņemama.
Kā labs piemērs Latvijai varētu kalpot, piemēram, Slovēnija, kur apmācība serbu valodā tika pārtraukta tūlīt pēc neatkarības iegūšanas, bet serbu nepatika un apmelojumi nebija par šķērsli Slovēnijas uzņemšanai Eiropas Savienībā. Cits piemērs ir Igaunija, kas nav piekāpusies Krievijas spiedienam ne izglītības, ne robežjautājumā.
Padomājiet par tiem Latgales lauku apvidus skolēniem, kas dzīvo vietās, kur vienīgā tuvākā viņiem pieejamā skola veic apmācību krievu valodā. Viņi tiek pakļauti pārkrievošanai.
Līdz parakstīšanās beigām atlikušas vēl vairākas dienas. Gribētos, lai katrs potenciālais vēlētājs pieņemtu lēmumu pēc savas nacionālās pašapziņas, nevis balstoties uz kādiem "politisko propagandistu" uzmetumiem.
Autors: Jānis Tenteris, latviskas "Vienotības" atbalstītājs
http://la.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=317726:par-neiedarbgu-nacionlo-politiku&catid=93:la-komentri&Itemid=295
Politiķi sniedz tendenciozu un sagrozītu informāciju par latviešu valodas nostiprināšanos skolās
Parakstīšanās par latviešu valodas lietošanu valsts finansētās skolās vēl turpinās, bet diemžēl samērā bieži plašsaziņas līdzekļos ir izskanējusi nepatriotiska, nepareiza vai apzināti sagrozīta informācija par šā pasākuma mērķi. Daudziem laikam nav zināms fakts, ka 1920. – 1940. gadā Latvijā valsts budžets negarantēja finansējumu mazākumtautību skolām. Nauda šīm skolām nāca no pašvaldībām vai no šo mazākumtautību organizācijām. Ja pieņemtu izmaiņas Satversmē un vēlāk Izglītības likumā, tas dotu būtisku ekonomisko ietaupījumu, jo Izglītības ministrija varētu turpmāk uzturēt apmācības materiālus, metodiku, administrāciju tikai vienā – latviešu valodā.
Kā spilgtu negatīvu piemēru tendenciozai un sagrozītai informācijai pret latviešu valodas nostiprināšanos skolās un visā sabiedrībā varētu minēt Saeimas deputāta, "Vienotības" frakcijas vadītāja Dzintara Zaķa rakstu "Latvijas Avīzē" (2011. gada 28. marts) "Par iedarbīgu nacionālo politiku".
Pirmkārt, Zaķis raksta, ka "problēma nav latviešu valodas neprasme, bet gan tās nelietošana". Bet kā gan var lietot to, ko neprot? Aptaujas rāda, ka pašlaik no Latvijas krievvalodīgo skolu absolventiem vairāk nekā 80% atzīst, ka viņiem ir grūtības ar latviešu valodas lietošanu. Tātad skola viņiem to nav iemācījusi pietiekamā apjomā. Arī Vinetas Poriņas pētījumi pierāda, ka esošā bilingvālā apmācību sistēma ir izgāzusies.
Salīdzināsim, ko savās skolas gaitās ir mācījušies latviešu vidusskolēni un šie "40/60 proporcijas" krievu skolu vidusskolēni. Krievu skolu beidzēji nav runājuši latviski ne 1., ne 2., ne 3., ne ... 8. klasē, tajā laikā "dzīvojot Krievijā". Līdz ar to viņi nav mācījušies latviešu dainas un tautas pasakas, nav dziedājuši latviešu dziesmas, nav iestudējuši vai skatījušies teātra izrādes latviski, nav lasījuši latviešu daiļliteratūru. Vai ir godīgi sagaidīt no jauniešiem lojalitāti pret šo valsti un latviešu kultūru, ja galvenā saskarsme ar latvisko viņiem ir bijusi tikai dažos vidusskolas gados, kad viņiem sasteigti bāza galvā latviešu valodas gramatikas likumus? Ja skolēni no pirmās klases mācītos skolā ar latviešu apmācības valodu un, kas ir ne mazāk nozīmīgi, programmu, rezultāti būtu citādi. Tad mēs atklātu mūsu vidū daudzus jaunus nikolajus puzikovus vai nikus matvejevus.
Otrkārt, Zaķis saka, ka būtu jāmaina Izglītības likums, nevis Satversme. Bet kas traucē Zaķa kungam Saeimā sākt izglītības likuma maiņu par labu latviešu valodas nostiprināšanai? Neesam no viņa vai viņa partijas tādus priekšlikumus dzirdējuši. Manuprāt, Satversmes mērķis ir iezīmēt vadlīnijas valsts politikā, lai tas varētu būt par pamatu izglītības ministra darbam šajā virzienā. Taču 20 gadu laikā ne Saeima, ne valdības nav spējušas salauzt skolās iesakņoto padomju laiku stagnātu pretestību.
Treškārt, Zaķis uzskaita katras partijas balsotāju skaitu, secinot, ka šis (vai jebkurš cits) referendums nesavāks kvorumu. Netiešā veidā jau paziņots, ka ne viņš, ne Saeimas vairākums neatbalstīs izglītības latviskošanu, jo referendums jau būtu vajadzīgs tikai tad, ja Saeima noraidītu šo Satversmes izmaiņu. Tātad nav runas par referenduma kvorumu, bet gan par Zaķa un viņa amatbrāļu nevēlēšanos veicināt latviešu valodas apmācību un lietošanu. Par viņu nacionālo nostāju liecina, piemēram, "Vienotības" nevēlēšanās mazināt krieviski nerunājošo latviešu diskrimināciju Latvijā, balsojot pret attiecīgajiem likumprojektiem.
Ceturtkārt, Zaķis filozofē par to, ka, ieviešot tikai latviešu valodu valsts finansētās skolās, vairs nedrīkstēšot veikt pastiprinātu angļu, franču, vācu vai ķīniešu valodas mācīšanu. Tas ir smieklīgi. Līdz šim man zināmajās specializētajās valodu skolās darba un apmācības valoda ir latviešu valoda, un pilnīgi neloģisks ir Zaķa slēdziens, ka tad tās būtu jāslēdz ciet.
Piektkārt, politiķis mēģina apgalvot, ka viņi esot "ieviesuši latviešu valodu mazākumtautību skolās". Taču latviešu valoda (dažas stundas nedēļā) tika mācīta pat LPSR krievu skolās arī padomju gados! Manuprāt, pēc 20 neatkarības gadiem jau varētu vēlēties iet tālāk un beidzot panākt, ka neatkarīgajā Latvijā izglītība ir latviešu valodā. Lepoties varētu ar to, ka mazākumtautību skolās papildus valsts valodai būtu dota pietiekama iespēja arī mazākumtautību valodu mācīšanai. Pat šādā versijā Latvijas izglītības sistēma būtu daudz vēlīgāka pret cittautiešiem nekā, piemēram, Krievijā.
Novērots un pieminēts (piemēram, Viļa Vītola rakstos), ka Latvijā ir maz cilvēku ar zināšanām pasaules lielāko Eiropas Savienības valstu valodās, piemēram, spāņu vai franču. Neskatoties uz to, pašreizējā Latvijas izglītības sistēma turpina milzīgos daudzumos sagatavot krieviski runājošos. Liekas, ka Zaķis ir norūpējies par krieviskās izglītības saglabāšanu, nevis par to, kā veicināt ES valstij – Latvijai – nepieciešamo valodu apgūšanu papildus pamatizglītībai valsts valodā.
Beigās Zaķis šausminās, cik briesmīgi būs, ja krievi paši sāks finansēt krievu skolas Latvijā. Vai viņam vairāk rūp Latvijas valsts budžeta nauda vai krievu skolu sponsoru maciņi? Manuprāt, jo vairāk skolēnu mācīsies privātskolās, jo vairāk valstij paliks naudas izglītības kvalitātes uzlabošanai valsts finansētās skolās. Runājot par iespējami kaitīgo ideoloģiju Krievijas finansētajās skolās, jājautā: vai Latvija gatavojas atzīt šo skolu diplomus bez Latvijas Izglītības ministrijas akreditācijas sertifikāta? Ja šīs privātskolas nebūs pieņemamas Latvijas valstij, absolventu diplomi nebūs derīgi izglītības turpināšanai vai darbam Latvijā un ES un šo skolu beidzēji varēs doties uz Krieviju vai kādu citu valsti, kur šāda ideoloģija ir pieņemama.
Kā labs piemērs Latvijai varētu kalpot, piemēram, Slovēnija, kur apmācība serbu valodā tika pārtraukta tūlīt pēc neatkarības iegūšanas, bet serbu nepatika un apmelojumi nebija par šķērsli Slovēnijas uzņemšanai Eiropas Savienībā. Cits piemērs ir Igaunija, kas nav piekāpusies Krievijas spiedienam ne izglītības, ne robežjautājumā.
Padomājiet par tiem Latgales lauku apvidus skolēniem, kas dzīvo vietās, kur vienīgā tuvākā viņiem pieejamā skola veic apmācību krievu valodā. Viņi tiek pakļauti pārkrievošanai.
Līdz parakstīšanās beigām atlikušas vēl vairākas dienas. Gribētos, lai katrs potenciālais vēlētājs pieņemtu lēmumu pēc savas nacionālās pašapziņas, nevis balstoties uz kādiem "politisko propagandistu" uzmetumiem.
piektdiena, 2011. gada 3. jūnijs
šlesera oligarhu lietas 'RTO' shēmā figurē arī Lembergs un Šķēle
http://www.delfi.lv/news/national/politics/zurnals-oligarhu-lietas-rto-shema-figure-ari-lembergs-un-skele.d?id=38857743
Izmeklēšanas tiesnesim, kas sankcionēja kratīšanas, Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB) sniedzis informāciju par aizdomām, ka "daļa no [SIA "Rīgas tirdzniecības osta"] RTO kapitāldaļām, iespējams, slēpti pieder arī [Ventspils mēram Aivaram] Lembergam un [Tautas partijas dibinātājam, Saeimas deputātam Andrim] Šķēlem, ar kuriem tiek saskaņota RTO saimnieciskā darbība, lēmumu pieņemšana, finansiālie ieguldījumi un dividenžu izmaksa", liecina žurnāla "Ir" no dažādiem avotiem iegūtā informācija.
"Turklāt RTO faktisko īpašnieku padomes sēdes (..) notiek Andra Šķēles un Harija Krongorna birojā," teikts vienā no lēmumiem par kratīšanu, ceturtdien informē žurnāls.
Bijušais Latvijas Attīstības aģentūras darbinieks Ralfs Kļaviņš, kas tiek uzskatīts par Šlesera biznesa partneri, apgalvo, ka viņam pieder RTO daļas, kuras pērnā gada beigās pārgājušas Kiprā reģistrētās kompānijas "Mariniera Ltd" īpašumā. Tas esot viņa uzņēmums, kas Kiprā reģistrēts tādēļ, lai maksātu zemāku ienākuma nodokli un būtu vieglāk naudu investēt citos biznesos. RTO daļas Kļaviņš pircis par personīgo naudu un aizņēmumiem, kuri neesot saistīti ar Šleseru. "RTO nekas nav ne privatizēts, ne citādi iegūts darījumos ar publisko sektoru," viņš uzsver.
Otras lielās RTO daļas pēdas aizved uz Šveici, ziņo "Ir". Tur reģistrētajai firmai "Zein Holding AG" par īpašnieku jau pēc izmeklēšanas sākuma publiski pieteicies Šlesera draugs un biznesa partneris Viesturs Koziols. RTO valdē "Zein Holding AG" intereses kopš šāgada pārstāv Jānis Maršāns - bijušais TP biedrs un Šlesera valsts sekretārs Satiksmes ministrijā.
Trešā lielākā RTO īpašnieka - uzņēmuma "BTH Rīga" – īpašumtiesības caur pagaru uzņēmumu virkni aizved pie divām privātpersonām - Modra Ozoliņa un Jāņa Lāča, informē žurnāls. Ozoliņš ir viens no bankrotējušā Tukuma gaļas pārstrādes kombināta bijušajiem īpašniekiem, kuram pāris gadu vēlāk atradies pietiekami naudas, lai varētu investēt Rīgas ostā. Viņam kopā ar advokāta Andra Grūtupa dēlu pieder arī uzņēmums, kas kontrolē daļu no spirta ražotāja "Jaunpagasts Plus". "Tukumā visi runāja, ka viņš ir Šķēles cilvēks," žurnālam saka "Neatkarīgo Tukuma Ziņu" galvenā redaktore Ivonna Plaude.
Savukārt Jānis Lācis, kā pārliecinājies žurnāls "Ir", parādās kā adresāts Lemberga dēla Anrija konta izdrukās, kas Ventspils amatpersonu lietas ietvaros nonāca preses rīcībā. Viņam ieskaitītās summas figurē ar visai jautriem pamatojumiem, piemēram, 1166 latu pārskaitīti "par orālajiem pakalpojumiem", bet 137 latu ienākuši ar īsu piezīmi "airport, bučas".
Ozoliņa un Lāča firmas "BTH Rīga" intereses RTO vadībā pārstāv "digitālgeitā" tiesājamais finansists Jānis Svārpstons un no Ventspils uzņēmumiem nākušais Lenards Ozoliņš.
Šķēle žurnālam "Ir" apgalvojis, ka nav slēptais īpašnieks RTO uzņēmumos, lai gan kā aktīvs biznesmenis vadošās personas pazīst. Viņš vairākkārt atteicies atbildēt uz jautājumu, vai RTO padomes sēdes ir notikušas viņa birojā.
Taču to nenoliedz Kļaviņš. RTO padomes sēdes ik pa diviem vai trim mēnešiem sasauc tās priekšsēdētājs Markuss Hugo Vangers, kas ir "BTH Rīga" izvirzīts pārstāvis. "Lursoft" dati rāda, ka Vangera vārds Latvijas biznesā citur nav uzpeldējis, informē žurnāls.
Jau ziņots, ka KNAB vēstulē Saeimai, kuru parlaments tomēr neņēmā vērā un neatļāva kratīšanu deputāta Aināra Šlesera (PLL) dzīvesvietā, minētas vairākas kriminālprocesa virzītāja rīcībā esošās ziņas, kas vēsta arī par pērn uzsāktu finanšu shēmu, lai Šlesers juridiski iegūtu savā īpašumā Šveices firmu – SIA "Rīgas tirdzniecības osta" (RTO) pastarpināto līdzīpašnieci "ZEIN Holding AG", kas, pēc Šlesera pagājušajā nedēļā publiski teiktā, šobrīd pieder uzņēmējam Viesturam Koziolam.
Saeimas mājaslapā publiski pieejamajā KNAB vēstulē aprakstīta kriminālprocesa būtība, kurā citstarp norādīts, ka Šleseram slēpti pieder kapitāldaļas RTO. "Pēc tam, kad Šlesers atstāja Rīgas Brīvostas valdes priekšsēdētāja amatu, radās izdevība viņam RTO slēpti piederošās kapitāldaļas noformēt oficiāli (juridiski) uz sev piederošā uzņēmuma SIA "Avadel" vārda, jo viņš vairs nebija persona, kura oficiāli pieņēma lēmumus attiecībā uz šo uzņēmumu un pēc diviem gadiem pēc amata atstāšanas interešu konflikta situācija būs beigusies," teikts KNAB vēstulē.
KNAB vēstulē norādīts, ka juridiski RTO daļas pieder "ZEIN Holding AG", tai pat laikā Šlesers saņēmis dividendes no RTO, kā arī aktīvi piedalījies uzņēmuma vadīšanā un lēmumu pieņemšanā.
Vēstulē norādīts, ka no kriminālprocesā iegūtajām sarunām izriet: Šlesera pretlikumīgo rīcību apzinās un viņa darbības atbalstot uzņēmējs Vieturs Koziols un RTO līdzīpašnieks un vadītājs Ralfs Kļaviņš, kā arī Koziola uzticības persona un juriste Baiba Krieviņa-Sutora.
KNAB vēstulē arī norādīts, ka Šlesers no 2004. līdz 2009.gadam bijis dažādos valsts amatos un šajā laikā, iespējams, pieņēmis vai ietekmējis lēmumus, kas saistīti ar "viņam faktiski piederošo uzņēmumu RTO". Tā rezultātā uzņēmuma apgrozījums piecu gadu laikā desmitkāršojies – no 8 miljoniem latu 2004.-2005.gadā uz 80 miljoniem latu 2009.-2010.gadā, būtiski paaugstinoties arī tā vērtībai, norādīts KNAB vēstulē.
Savukārt kopš 2010.gada februāra Šlesers, lai legalizētu daļas RTO, aktīvi plānoja un organizēja finanšu shēmu, lai "Avadel" īpašumā nonāktu "ZEIN Holding AG", kurai pieder RTO 36% kapitāldaļu īpašniece – SIA "Piejūras investīcijas", minēts KNAB vēstulē. Tajā viņš iesaistījis arī uzticības personas: "Avadel" valdes locekli Ivaru Gulbi un uzņēmējus Koziolu, Kļaviņu un Tormudu Stēni Johansenu.
Koziols portālam "Delfi" kategoriski noliedza, ka būtu atbalstījis vai apzinājies jelkādas Šlesera pretlikumīgas darbības. Viņš apstiprināja, ka viņam pieder 100% "ZEIN Holding AG", jo "pats braucu uz Cīrihi un dibināju šo uzņēmumu".
KNAB lūgumā Saeimai atļaut kratīšanu Šlesera dzīvesvietās norādīts arī, ka kriminālprocesa materiāli satur ziņas, ka 2009.gada decembrī, gatavojoties Saeimas vēlēšanām, Šlesers esot pieprasījis "airBaltic" prezidentam Bertoltam Flikam "veikt pretlikumīgas darbības ar "airBaltic" vai "Live Riga" finanšu līdzekļiem, noslēdzot fiktīvus līgumus" par "airBaltic Corporation" reklamēšanu vai Rīgas pilsētas popularizēšanu ar vairākiem medijiem. "Faktiski masu medijiem pārskaitītā nauda bija domāta Šlesera un LPP/LC popularizēšanai," par kriminālprocesa materiālu ziņām teikts vēstulē.
Iespējams, Fliks 2009. un 2010.gadā ļaunprātīgi izmantojis savu dienesta stāvokli, pildot Šlesera norādījumus un pārskaitot mediju īpašniekiem 100 000 latu, teikts KNAB vēstulē.
Turklāt kriminālprocesa materiāli satur ziņas, ka Šleseram slēpti pieder kapitāldaļas arī uzņēmumos SIA "Zaķusalas Estates", "Jaunrīgas attīstības uzņēmums", "Eurolines", kā arī "airBaltic" līdzīpašnieces SIA "Baltijas Aviācijas sistēmas", kā arī SIA "Abi krasti", kas nav minēti Šlesera deklarācijās.
Koziols portālam "Delfi" uzsvēra, ka viņš var apgalvot par "Zaķusalas Estates" un "Jaunrīgas attīstības uzņēmumu", ka "Šleseram tur pat pusakcija nepieder" - šie uzņēmumi piederot Koziolam un biznesa partneriem, starp kuriem ir arī AS "Diena" padomes loceklis Turmuds Stēne Johansens.
Savukārt oficiālajā KNAB paziņojumā norādīts: KNAB rīcībā esošo pierādījumu kopums dod pamatu uzskatīt, ka valsts amatpersonas un amatpersonas, kuras ieņem atbildīgu stāvokli, iespējams, aktīvi piedalījušās vairāku uzņēmumu vadīšanā un lēmumu pieņemšanā, kā arī saņēmušas dividendes no viņiem slēpti piederošām kapitāldaļām vairākās iepriekš minētajās komercsabiedrībās, kā arī citos uzņēmumos.
Vēstulē pieminēta arī iepriekš medijos izskanējušās ziņas, ka KNAB uzskatot -Šlesers, oktobrī pēc ievēlēšanas Saeimā zaudējis Rīgas Brīvostas vadītāja amatu, izplānojis un veicis nelikumīgas darbības, lai Rīgas brīvostas valdes priekšsēdētāja amatā nonāktu viņa partijas biedrs, Rīgas vicemērs Andris Ameriks. Tādejādi Šlesers gribējis saglabāt kontroli par lēmumiem, kas skar ostā strādājošus ar Šleseru saistītus uzņēmumus.
Lembergs savukārt esot pieprasījis kukuli, lai Zaļo un Zemnieku savienības pārstāvis brīvostā Viesturs Silenieks balsotu par Ameriku. Kā kukulis pieprasīts, lai Rīgas Brīvosta slēgtu reklāmas līgumu ar "Mediju nams".
Jau ziņots, ka 'Šlesera kratīšanas' lietas balsojums Saeimā kļuva par ieganstu, lai Valsts prezidents Valdis Zatlers pagājušās nedēļas nogalē izšķirtos ierosināt Saeimas atlaišanu.
www.DELFI.lv | 02. jūnijs 2011
Izmeklēšanas tiesnesim, kas sankcionēja kratīšanas, Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB) sniedzis informāciju par aizdomām, ka "daļa no [SIA "Rīgas tirdzniecības osta"] RTO kapitāldaļām, iespējams, slēpti pieder arī [Ventspils mēram Aivaram] Lembergam un [Tautas partijas dibinātājam, Saeimas deputātam Andrim] Šķēlem, ar kuriem tiek saskaņota RTO saimnieciskā darbība, lēmumu pieņemšana, finansiālie ieguldījumi un dividenžu izmaksa", liecina žurnāla "Ir" no dažādiem avotiem iegūtā informācija.
"Turklāt RTO faktisko īpašnieku padomes sēdes (..) notiek Andra Šķēles un Harija Krongorna birojā," teikts vienā no lēmumiem par kratīšanu, ceturtdien informē žurnāls.
Bijušais Latvijas Attīstības aģentūras darbinieks Ralfs Kļaviņš, kas tiek uzskatīts par Šlesera biznesa partneri, apgalvo, ka viņam pieder RTO daļas, kuras pērnā gada beigās pārgājušas Kiprā reģistrētās kompānijas "Mariniera Ltd" īpašumā. Tas esot viņa uzņēmums, kas Kiprā reģistrēts tādēļ, lai maksātu zemāku ienākuma nodokli un būtu vieglāk naudu investēt citos biznesos. RTO daļas Kļaviņš pircis par personīgo naudu un aizņēmumiem, kuri neesot saistīti ar Šleseru. "RTO nekas nav ne privatizēts, ne citādi iegūts darījumos ar publisko sektoru," viņš uzsver.
Otras lielās RTO daļas pēdas aizved uz Šveici, ziņo "Ir". Tur reģistrētajai firmai "Zein Holding AG" par īpašnieku jau pēc izmeklēšanas sākuma publiski pieteicies Šlesera draugs un biznesa partneris Viesturs Koziols. RTO valdē "Zein Holding AG" intereses kopš šāgada pārstāv Jānis Maršāns - bijušais TP biedrs un Šlesera valsts sekretārs Satiksmes ministrijā.
Trešā lielākā RTO īpašnieka - uzņēmuma "BTH Rīga" – īpašumtiesības caur pagaru uzņēmumu virkni aizved pie divām privātpersonām - Modra Ozoliņa un Jāņa Lāča, informē žurnāls. Ozoliņš ir viens no bankrotējušā Tukuma gaļas pārstrādes kombināta bijušajiem īpašniekiem, kuram pāris gadu vēlāk atradies pietiekami naudas, lai varētu investēt Rīgas ostā. Viņam kopā ar advokāta Andra Grūtupa dēlu pieder arī uzņēmums, kas kontrolē daļu no spirta ražotāja "Jaunpagasts Plus". "Tukumā visi runāja, ka viņš ir Šķēles cilvēks," žurnālam saka "Neatkarīgo Tukuma Ziņu" galvenā redaktore Ivonna Plaude.
Savukārt Jānis Lācis, kā pārliecinājies žurnāls "Ir", parādās kā adresāts Lemberga dēla Anrija konta izdrukās, kas Ventspils amatpersonu lietas ietvaros nonāca preses rīcībā. Viņam ieskaitītās summas figurē ar visai jautriem pamatojumiem, piemēram, 1166 latu pārskaitīti "par orālajiem pakalpojumiem", bet 137 latu ienākuši ar īsu piezīmi "airport, bučas".
Ozoliņa un Lāča firmas "BTH Rīga" intereses RTO vadībā pārstāv "digitālgeitā" tiesājamais finansists Jānis Svārpstons un no Ventspils uzņēmumiem nākušais Lenards Ozoliņš.
Šķēle žurnālam "Ir" apgalvojis, ka nav slēptais īpašnieks RTO uzņēmumos, lai gan kā aktīvs biznesmenis vadošās personas pazīst. Viņš vairākkārt atteicies atbildēt uz jautājumu, vai RTO padomes sēdes ir notikušas viņa birojā.
Taču to nenoliedz Kļaviņš. RTO padomes sēdes ik pa diviem vai trim mēnešiem sasauc tās priekšsēdētājs Markuss Hugo Vangers, kas ir "BTH Rīga" izvirzīts pārstāvis. "Lursoft" dati rāda, ka Vangera vārds Latvijas biznesā citur nav uzpeldējis, informē žurnāls.
Jau ziņots, ka KNAB vēstulē Saeimai, kuru parlaments tomēr neņēmā vērā un neatļāva kratīšanu deputāta Aināra Šlesera (PLL) dzīvesvietā, minētas vairākas kriminālprocesa virzītāja rīcībā esošās ziņas, kas vēsta arī par pērn uzsāktu finanšu shēmu, lai Šlesers juridiski iegūtu savā īpašumā Šveices firmu – SIA "Rīgas tirdzniecības osta" (RTO) pastarpināto līdzīpašnieci "ZEIN Holding AG", kas, pēc Šlesera pagājušajā nedēļā publiski teiktā, šobrīd pieder uzņēmējam Viesturam Koziolam.
Saeimas mājaslapā publiski pieejamajā KNAB vēstulē aprakstīta kriminālprocesa būtība, kurā citstarp norādīts, ka Šleseram slēpti pieder kapitāldaļas RTO. "Pēc tam, kad Šlesers atstāja Rīgas Brīvostas valdes priekšsēdētāja amatu, radās izdevība viņam RTO slēpti piederošās kapitāldaļas noformēt oficiāli (juridiski) uz sev piederošā uzņēmuma SIA "Avadel" vārda, jo viņš vairs nebija persona, kura oficiāli pieņēma lēmumus attiecībā uz šo uzņēmumu un pēc diviem gadiem pēc amata atstāšanas interešu konflikta situācija būs beigusies," teikts KNAB vēstulē.
KNAB vēstulē norādīts, ka juridiski RTO daļas pieder "ZEIN Holding AG", tai pat laikā Šlesers saņēmis dividendes no RTO, kā arī aktīvi piedalījies uzņēmuma vadīšanā un lēmumu pieņemšanā.
Vēstulē norādīts, ka no kriminālprocesā iegūtajām sarunām izriet: Šlesera pretlikumīgo rīcību apzinās un viņa darbības atbalstot uzņēmējs Vieturs Koziols un RTO līdzīpašnieks un vadītājs Ralfs Kļaviņš, kā arī Koziola uzticības persona un juriste Baiba Krieviņa-Sutora.
KNAB vēstulē arī norādīts, ka Šlesers no 2004. līdz 2009.gadam bijis dažādos valsts amatos un šajā laikā, iespējams, pieņēmis vai ietekmējis lēmumus, kas saistīti ar "viņam faktiski piederošo uzņēmumu RTO". Tā rezultātā uzņēmuma apgrozījums piecu gadu laikā desmitkāršojies – no 8 miljoniem latu 2004.-2005.gadā uz 80 miljoniem latu 2009.-2010.gadā, būtiski paaugstinoties arī tā vērtībai, norādīts KNAB vēstulē.
Savukārt kopš 2010.gada februāra Šlesers, lai legalizētu daļas RTO, aktīvi plānoja un organizēja finanšu shēmu, lai "Avadel" īpašumā nonāktu "ZEIN Holding AG", kurai pieder RTO 36% kapitāldaļu īpašniece – SIA "Piejūras investīcijas", minēts KNAB vēstulē. Tajā viņš iesaistījis arī uzticības personas: "Avadel" valdes locekli Ivaru Gulbi un uzņēmējus Koziolu, Kļaviņu un Tormudu Stēni Johansenu.
Koziols portālam "Delfi" kategoriski noliedza, ka būtu atbalstījis vai apzinājies jelkādas Šlesera pretlikumīgas darbības. Viņš apstiprināja, ka viņam pieder 100% "ZEIN Holding AG", jo "pats braucu uz Cīrihi un dibināju šo uzņēmumu".
KNAB lūgumā Saeimai atļaut kratīšanu Šlesera dzīvesvietās norādīts arī, ka kriminālprocesa materiāli satur ziņas, ka 2009.gada decembrī, gatavojoties Saeimas vēlēšanām, Šlesers esot pieprasījis "airBaltic" prezidentam Bertoltam Flikam "veikt pretlikumīgas darbības ar "airBaltic" vai "Live Riga" finanšu līdzekļiem, noslēdzot fiktīvus līgumus" par "airBaltic Corporation" reklamēšanu vai Rīgas pilsētas popularizēšanu ar vairākiem medijiem. "Faktiski masu medijiem pārskaitītā nauda bija domāta Šlesera un LPP/LC popularizēšanai," par kriminālprocesa materiālu ziņām teikts vēstulē.
Iespējams, Fliks 2009. un 2010.gadā ļaunprātīgi izmantojis savu dienesta stāvokli, pildot Šlesera norādījumus un pārskaitot mediju īpašniekiem 100 000 latu, teikts KNAB vēstulē.
Turklāt kriminālprocesa materiāli satur ziņas, ka Šleseram slēpti pieder kapitāldaļas arī uzņēmumos SIA "Zaķusalas Estates", "Jaunrīgas attīstības uzņēmums", "Eurolines", kā arī "airBaltic" līdzīpašnieces SIA "Baltijas Aviācijas sistēmas", kā arī SIA "Abi krasti", kas nav minēti Šlesera deklarācijās.
Koziols portālam "Delfi" uzsvēra, ka viņš var apgalvot par "Zaķusalas Estates" un "Jaunrīgas attīstības uzņēmumu", ka "Šleseram tur pat pusakcija nepieder" - šie uzņēmumi piederot Koziolam un biznesa partneriem, starp kuriem ir arī AS "Diena" padomes loceklis Turmuds Stēne Johansens.
Savukārt oficiālajā KNAB paziņojumā norādīts: KNAB rīcībā esošo pierādījumu kopums dod pamatu uzskatīt, ka valsts amatpersonas un amatpersonas, kuras ieņem atbildīgu stāvokli, iespējams, aktīvi piedalījušās vairāku uzņēmumu vadīšanā un lēmumu pieņemšanā, kā arī saņēmušas dividendes no viņiem slēpti piederošām kapitāldaļām vairākās iepriekš minētajās komercsabiedrībās, kā arī citos uzņēmumos.
Vēstulē pieminēta arī iepriekš medijos izskanējušās ziņas, ka KNAB uzskatot -Šlesers, oktobrī pēc ievēlēšanas Saeimā zaudējis Rīgas Brīvostas vadītāja amatu, izplānojis un veicis nelikumīgas darbības, lai Rīgas brīvostas valdes priekšsēdētāja amatā nonāktu viņa partijas biedrs, Rīgas vicemērs Andris Ameriks. Tādejādi Šlesers gribējis saglabāt kontroli par lēmumiem, kas skar ostā strādājošus ar Šleseru saistītus uzņēmumus.
Lembergs savukārt esot pieprasījis kukuli, lai Zaļo un Zemnieku savienības pārstāvis brīvostā Viesturs Silenieks balsotu par Ameriku. Kā kukulis pieprasīts, lai Rīgas Brīvosta slēgtu reklāmas līgumu ar "Mediju nams".
Jau ziņots, ka 'Šlesera kratīšanas' lietas balsojums Saeimā kļuva par ieganstu, lai Valsts prezidents Valdis Zatlers pagājušās nedēļas nogalē izšķirtos ierosināt Saeimas atlaišanu.
Abonēt:
Ziņas (Atom)