Viesturs Sprūde 5. septembris 2019
Uldis Ģērmanis (no kreisās) 1984. gadā Stokholmā intervē Imantu Lešinski.
Šodien, 5. septembrī, pirmizrāde režisora Ginta Grūbes un Jāka Kilmi dokumentālajai filmai “Spiegs, kurš mans tēvs” – tas ir stāsts par PSRS VDK un rietumvalstu specdienestu dubultaģentu Imantu Lešinski (1931–1985), izstāstīts no viņa meitas, tulkotājas un atdzejotājas Ievas Lešinskas-Geiberes skatpunkta. No rītdienas filma būs skatāma kinoteātros daudzviet Latvijā – Rīgā, Talsos, Madonā, Cēsīs, Siguldā, Liepājā, Kuldīgā, Jēkabpilī un citur.
Filmas tapšanā izmantots ļoti plašs materiālu klāsts, tostarp arī nedaudz 1984. gada 22. janvārī Stokholmā tapusī vēsturnieka un publicista Ulda Ģērmaņa videointervija ar Lešinski. Pēdējais pēc pārbēgšanas uz Rietumiem 1978. gadā tobrīd jau bija ASV pilsonis ar Pītera Frīdriha Dorna identitāti.
Nepilnu stundu garā saruna ir pietiekami interesanta, lai tai pievērstos plašāk.
Ar VDK cieši saistītās “Latvijas komitejas kultūras sakariem ar tautiešiem” bijušais priekšsēdis dialogā ar Ģērmani dara to, ko uzsāka drīz pēc pārbēgšanas – grauj latviešu trimdas nereti naivos priekšstatus par tā saukto Kultkomu jeb Komiteju, VDK mērķiem un metodēm, atklāj, kā latviešu trimda, īpaši tās pārstāvji ASV un Kanādā, tiek izmantoti globālā spēlē, kuru ar Latvijas PSR VDK starpniecību spēlēja Maskava.
Viņa stāsts liek aizdomāties arī par mūsdienām, jo Latvijas austrumu kaimiņa specdienestu darbības stils pa šiem gadiem, pēc pasaules notikumiem spriežot, nav piedzīvojis lielas pārmaiņas.
Lešinskis intervijā uzsver, ka PSRS VDK bijusi ārkārtīgi ieinteresēta iegūt informatorus vai iefiltrēt savus ļaudis ASV Kalifornijā un Kanādas Ontario provincē, kur koncentrējās liels ar aizsardzības rūpniecību un jaunākajām tehnoloģijām saistīto uzņēmumu un pētniecības centru skaits.
Tieši ar to bija izskaidrojama Kultūras komitejas pastiprinātā interese par latviešu kopienām Sanfrancisko, Toronto, tāpat Sietlā un Vankūverā.
“Sanfrancisko ir vesela grupa, manuprāt, naivu latviešu cilvēku, kuri nav nekādi komunisti, bet kuri negribot pakalpo KGB interesēm.
Viņš atkal un atkal atgādina, ka paša reiz vadītā Kultūras sakaru komiteja bijusi tikai un vienīgi PSRS specdienesta, šajā gadījumā – tā Latvijas PSR filiāles, radīta institūcija: “Visā pasaules vēsturē nebūs laikam gadījumu, kad kāds izlūkdienests būtu organizējis kultūras sakarus. Ciktāl iejaukta padomju puse, es drīzāk teiktu, ka runa varētu būt par tā saukto etnisko spiegošanu.”
Šī intervija neglaimojošā kontekstā pasniedz vienu otru tā laika Latvijas PSR kultūras un zinātnes dzīves personību.
Ģērmanis intervijā tāpat lieto vārdu “patriotisks” tādā nozīmē, ka apzīmē ar to trimdas izdevumus un aprindas, kas atbalstīja kontaktu paplašināšanu ar latviešiem Padomju Latvijā. Tālāk publicētais 1984. gada sarunas fragments sagatavots, nedaudz to saīsinot.
Uldis Ģērmanis: Rīgas Kultkomam viena no sekcijām ir Zinātnes sekcija. Tajā darbojas arī labi speciālisti, kas kā kultūras un zinātnes sūtņi tiek sūtīti uz ārzemēm. Tautieši aiz koleģiālās sajūtas pret dzimtenes zinātnieku palīdz viņam iekļūt tur, kur citādi tikt iekšā būtu pagrūti.
Imants Lešinskis: Šīs sekcijas nozīme sistemātiski pieauga jau manā laikā. Sākumā sakaru ar ārzemju zinātniekiem bija maz un epizodiski, bet pamazām notika tas, ko jau atzīmēji attiecībā uz Stokholmas Baltijas Institūtu (trimdas institūcijas sāka ielūgt uz saviem pasākumiem Latvijas PSR zinātniekus, kas pēc būtības ieradās VDK misijā. – Red.).
Es savā referātā pieminēju Ivaru Knētu, kurš ir spilgts piemērs. Džentlmenisks un apsviedīgs pēc uzvedības, brīnišķīgi pārvalda angļu valodu un jūtas Rietumos kā mājās, turklāt labs polimēru mehānikas speciālists. Līdz ar to izdevās panākt, ka Knētu sāka ielūgt lielās amerikāņu universitātes, ne vairs tikai latvieši. Viņu sāka ielaist laboratorijās. Galamērķis bija sasniegts!
Es pats satikos ar Knētu tajā laikā, kad vēl strādāju ANO sekretariātā Ņujorkā. Knēts bija kā spārnots. Viņš bija bijis Bostonā, Prinstonā, Kolumbijas universitātes laboratorijās un tā tālāk. Un Knētu es pazīstu tiešām kā absolūti uzticamu padomju izlūku.
Rīga vienmēr uzskatījusi par svarīgu tā saukto patriotisko izdevumu izdošanu Rietumos. Liels [viņu] panākums, mūsuprāt, ir žurnāla “Jaunās Gaitas” pievēršana patriotiskai domāšanai.
Savā laikā mēs no Komitejas sākām sūtīt “Jaunajai Gaitai” rakstnieku un dzejnieku bildītes, sākām sūtīt Latvijas dabas skatus, kurus žurnāls ņēma pretī. Pēc tam centāmies panākt, lai “Jaunā Gaita” ievieto arī rakstus. Manā laikā tas vēl netika panākts, bet es ar zināmu pārsteigumu izlasīju, ka tur ievietots Padomju Latvijas demogrāfa [Bruno] Mežgaiļa raksts, par kuru es būtībā zinu, kā tādi top.
Savulaik rediģēju tādus latviešu dzejnieku rakstus žurnālam “Tilts”, un “Tilts” tos iespieda. Visi šie raksti tika rediģēti Komitejā vai “Dzimtenes Balss” redakcijā, nosūtīti uz Latvijas PSR KGB Izlūkošanas daļu, izvētīti tur un tikai pēc tam nokļuva “Tiltā”. Nedomāju, ka raksti “Jaunajai Gaitai” varētu būt iesūtīti citā veidā. Tas ir normālais ceļš, tāpēc nav saprotams, ko brīvās pasaules latviešu izdevums var gaidīt no cilvēkiem, kas sēž okupētajā Rīgā un var vai nu kļūt par disidentiem, zaudēt darbu un sabiedrisko stāvokli, varbūt nokļūt spaidu darbu nometnēs, vai arī spiesti runāt sava kunga balsī.
Esi minējis interesantas lietas par to, kā Kultkoms piesaista savām sekcijām “kultūras aktīvistus”, vēlākos kultūras sūtņus uz ārzemēm. To vidū ir tiešām redzami kultūras darbinieki, dzejnieki. Piemēram, kā šajā darbā varēja piesaistīt Jāni Peteru un Māri Čaklo, kas savā sirdī, jādomā, tomēr ir latvieši, kas jūt nacionāli, un tas atspoguļojies arī viņu dzejās?
Kas attiecas uz Jāni Peteru, tad runa ir par tiešu čekas šantāžu. Kāds pazīstams trimdas sabiedriskais darbinieks, kuru, viņam Rīgā uzturoties, visu laiku izsekoja KGB, ļoti neuzmanīgi aizgāja pie Petera uz dzīvokli.
Nezinu, kas tur tika runāts, katrā ziņā Peteru drīz pēc tam izsauca uz Latvijas KGB Izmeklēšanas daļu, kur sēž ļoti “cieti” zēni.
Arī Māris Čaklais kļuva “braucošs”.
Čaklais arī ilgu laiku netika aicināts uz oficiāliem Komitejas pasākumiem, bet acīmredzot pamazām nonāca tajā orbītā. Cik zinu, Čaklais centās uz savu roku dibināt sakarus ar Rīgā iebraukušajiem trimdas dzejniekiem. Par dažiem man ir ļoti nelabas nojautas, jo viņi, skaidri zinādami, ka esmu saistīts ar padomju izlūkdienestu, stāstīja dažādas apbrīnojamas lietas par trimdas sabiedrību.
Baidos, ka, draudzējoties ar šiem kultūras darbiniekiem, Čaklais varēja nokļūt šantažējamā stāvoklī.
NOT ad-places-scripts.mobile-latvija-kvadrats6
Te viņu darbību atkal novēro, izvērtē, caurskata saraksti.
Savulaik rakstīji, ka Zigmunds Skujiņš sarakstījās ar Gunāru Janovski Anglijā un tam bija sekas, jo Janovskis vienā no romāniem pēkšņi sāka attēlot patriotisku jaunieti, kas nostājas opozīcijā pret veco paaudzi, dodas uz Latviju, strādā pa vasaru kolhozā un atgriežas. Mēs lasījām un brīnījāmies, kur Janovskim tādas idejas!
Tas ir amizants gadījums, ja ņemam lietu no jautrās puses un nesaprotam, ka te ir mētāšanās ar cilvēku likteņiem. Romānu sauc “Pār Trentu kāpj migla”. Savā laikā “Svešuma Balsī” par to recenziju uzrakstīja kāds Mintauts Salenieks. “Svešuma Balss” redaktors tajā laikā bija Zigmunds Skujiņš. Man jāatklāj, ka Mintauts Salenieks atrodas šīs kameras priekšā. Tas bija Imants Lešinskis, alias Roberts Ievkalns un tā tālāk. Bet Janovskim Anglijā kaut kas bija ķēries pie sirds un viņš uzrakstīja paasu vēstuli Skujiņam.
Vēstule, protams, nonāca uz mana galda, tika analizēta, uzaicināts Skujiņš.
Mēs brīnījāmies, kā Imantam Ziedonim tik ilgi izdevās saglabāt zināmu patstāvību, nobalansēt uz tās šaurās virves, kāda nu Latvijā ir. Bet pēdējos gados viņš kultūras sūtņa pienākumos un uzdevumos ir iesaistīts. Ojāru Vācieti, kurš nesen nomira, piemēram, neizdevās iesaistīt kultūras sūtņa pienākumos.
NOT ad-places-scripts.mobile-latvija-kvadrats7
Varbūt tikai nedaudzi šejienes latvieši zina, ka patīkamais Vanaga kungs savā laikā čekas pagrabos spīdzinājis un pratinājis sagūstītos latviešu nacionālos partizānus.
Imants Ziedonis, kamēr vadīju Komiteju, ilgus gadus atradās aktīvistu lokā.
Katrā ziņā viņš kalpoja diezgan dedzīgi, sniedza vajadzīgo informāciju par dažādiem iebraukušiem kultūras darbiniekiem, galvenokārt dzejniekiem.
Savā laikā, kad Stokholmā PSRS vēstniecībā ar panākumiem darbojās tiešām simpātiskais, enerģiskais vēstniecības trešais sekretārs Ivars Ķezbers, viņš kādā sarunā, pieminot darbu ANO, kur biji pārgājis arī tu, teica: “Redzi, Uldi, tur ir tā – amerikāņi dod naudu, mēs dodam kadrus.” Vai šis īsais formulējums atbilst patiesībai?
Visi šie padomju cilvēki, kurus pieņem darbā individuālā kapacitātē ANO sekretariātā, dod starptautiska ierēdņa zvērestu, ka neatzīs nekādas pavēles un instrukcijas, pat ja tās nāk no viņu pašu zemes valdības, un pakļausies tikai ANO ģenerālsekretāram. Tādu zvērestu savā laikā pieņēmu arī es. Drīz pēc tam mani kontaktēja mans sakaru virsnieks Valdeks Engelss, lai es atsāktu spiegošanas gaitas, tagad jau kā ANO sekretariāta ierēdnis.
NOT ad-places-scripts.mobile-latvija-kvadrats8
Vairāk nekā pusi es katru mēnesi izņēmu vietējā bankas nodaļā un skaidrā naudā nesu uz PSRS misijas kasi.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru