Šeit apkopoti satraucoši raksti par to kā Latvija (kā hipnotizēts trusītis) labprātīgi un bez pretošanās lien žņaudzējčūskas (Krievijas) rīklē lai pavisam drīz pazaudētu savu valodu un sevi kā latviski runājošu nāciju
http://www.la.lv/zals-ir-jauns-sarkanais
7. oktobris 2019
“Zinātnei par klimatu nav jābūt politizētai, savukārt klimata politikai jābalstās zinātniskos faktos.” Tā teikts šā gada 23. septembrī Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram nosūtītajā ziņojumā “There Is No Climate Emergency” (“Klimata ārkārtas situācija nepastāv”), ko parakstījuši vairāk nekā 500 zinātnieku un klimata izpētes speciālistu.
Iesnieguma autori lūdz beidzot sarīkot augsta līmeņa diskusiju, kurā būtu ļauts izteikties ne tikai vides aktīvistiem, bet arī zinātniekiem. “Audiatur et altera pars! – Ļaujiet runāt arī otrai pusei!”
Mūsu planētas klimats nekad nav bijis viendabīgs un pastāvīgs, par to liecina arheoloģiskie izrakumi un zinātniski pētījumi. Iesniegumā norādīts, ka Zemes iepriekšējā atdzišana beidzās ap 1850. gadu, tāpēc tagad mēs piedzīvojam kārtējo sasilšanas periodu. Taču “nav statistisku pierādījumu tam, ka globālā sasilšana izraisītu vai pastiprinātu viesuļvētras, plūdus, sausumus un citas dabas katastrofas.” Turklāt pēc zinātnieku domām sasilšana notiek daudz lēnāk, nekā to apgalvo vides aktīvisti.
Vienlaikus zinātnieki brīdina, ka “plānotie CO2 samazināšanas risinājumi ir ne vien dārgi, bet arī postīgi. Piemēram, vēja turbīnas nogalina putnus un sikspārņus, bet palmu eļļas plantācijas iznīcina mūžamežu bioloģisko daudzveidību.”
Vēl zinātnieki uzsver, ka “CO2 nav piesārņotājs. Tas ir svarīgs visai dzīvībai uz Zemes. Fotosintēze ir svētība.
CO2 ir labvēlīgs dabai, apzaļumojot zemi: papildu CO2 daudzums gaisā ir veicinājis augu biomasas pieaugumu.
Tas ir nepieciešams arī lauksaimniecībai, jo palielina ražu”.
“Klimata ārkārtas situācija nepastāv. Panikai un trauksmei nav iemesla. Mēs kategoriski iebilstam pret kaitīgo un nereālistisko CO2 nulles līmeņa politiku, ko ierosināts īstenot līdz 2050. gadam. Ja parādīsies labāki risinājumi, un tādi noteikti būs, mums ir pietiekami daudz laika to rūpīgai izvērtēšanai un ieviešanai. Starptautiskai politikai ir jārūpējas par drošu un jebkurā laikā visiem pieejamu enerģijas veidu,” teikts nobeigumā.
Īstenībā risināmas, turklāt neatliekami, ir pavisam citas problēmas. Piemēram, vides piesārņojums – no plastmasas līdz medikamentiem un radioviļņiem.
Taču tas nav korporācijām izdevīgs temats. Gluži tāpat kā fakts, ka ne jau resursu trūkums apdraud planētu, bet nesaprātīga to izlietošana un nemitīgi kultivētais patērētāju sindroms.
Pa tam meitene Grēta paredz drīzu pasaules galu, turklāt atšķirā no zinātniekiem savu vīziju pauž no ANO ģenerālās asamblejas tribīnes. Kā viņa ir nokļuvusi tur, kur zinātnieki netiek?
Kad Grēta 2018. gada 20. augusta rītā apsēdās pie Zviedrijas parlamenta, līdzās noliekot kartonu ar uzrakstu “Skolstrejk för klimatet” (“Bastoju par klimatu”), Ingmars Renchogs, “We Don’t Have Time” dibinātājs, esot nejauši gājis garām. Renchogu iedvesmojusi meitenes ideja, tāpēc viņš nekavējoties nopublicējis viņas foto savā personiskajā “Feisbuka” profilā. Jau pēcpusdienā laikrakstā “Dagens Nyheter” parādījās Grētas seja un stāsts.
Tīkls “We Don’t Have Time” tika radīts 2017. gada nogalē nolūkā “saukt pie atbildības valdības un uzņēmumus par klimata pārmaiņām, izmantojot sociālo mediju spēku”. Tā dibinātājs Ingmars Renchogs nav vides aktīvists. Gan viņš, gan viņa partneris Dāvids Ūlsons ir pieredzējuši finanšu speciālisti.
Pirmais, ko var izlasīt, atverot “We Don’t Have Time” lapu, ir: “Kā likt 130 miljardus eiro lieliem pensiju uzkrājumiem darboties klimata labā”.
2018. gada maijā Renchogs satikās ar Grētas māti, kas ir ne vien operdziedone, bet arī vides aktīviste. Drīz pēc tam vairākiem jauniešiem, kas bija piedalījušies vides jautājumiem veltītā konkursā, starp kuriem bija arī Grēta, viņš izstāstīja savu “Bastoju par klimatu” ideju. Grēta vienīgā bija ar mieru pamest skolu.
Renchoga projektam vajadzēja jaunu seju, un viņš to atrada.
Kāda ir Grētas vēstījuma būtība? “Jūs esat nozaguši manus sapņus un manu bērnību! Kā jūs uzdrīkstaties?!” Īsāk sakot, kā jūs, politiķi un pārējie pieaugušie, esat uzdrīkstējušies neatrisināt visas problēmas! Jūsu dēļ man jādzīvo pasaulē, kurā nav likvidēta nabadzība, vardarbība un kari! Kā iespējams, ka jērs un lauva nedzer ūdeni no vienas bļodas?
Grētai piemīt īpašas spējas. Grāmatā “Ainas no sirds. Mūsu dzīve klimatam” viņas māte raksta: “Grēta spēj redzēt ogļskābo gāzi ar neapbruņotu aci.”
Grēta precīzi zina, kad pienāks pasaules gals. Aprīlī, tiekoties ar britu parlamentāriešiem, viņa teica, ka tas būs “pēc 10 gadiem, 250 dienām un 10 stundām”.
Amerikā 17. gadsimta beigās notika tā sauktās Salemas raganu prāvas. Uz nepilngadīgu meiteņu it kā pārdabiskos redzējumos balstītu liecību pamata 19 cilvēki tika sodīti ar nāvi pakarot, vienu nomētāja ar akmeņiem, ap 200 – apcietināja.
Salemas raganu prāvas bija spontāni uzliesmojusi masu histērija. 20. gadsimtā totalitārie režīmi pusaudžus savās interesēs izmantoja jau gluži apzināti – pionieris Pavļiks Morozovs un hunveibini tam ir baisa liecība.
Daudzos foto līdzās Grētai redzama vācu politoloģe Luīze Marija Neibauere, Sorosa “Open Society” fonda darbiniece.
Šā gada sākumā Grētas publicitātes kampaņā iesaistījās tik nopietnas globālistu struktūras kā Romas klubs un “Globālais Maršala plāns”, ko vada labi zināmais klimata pārmaiņu ideologs Als Gors.
Zviedru Riksdaga deputāti no Kreisās partijas un Norvēģijas Stortinga deputāti no Sociālistu kreisās partijas, kas abas apvieno neomarksistus, LGBT aktīvistus un radikālās feministes, ir nominējušas Grētu Nobela Miera prēmijai.
Zaļš ir jauns sarkanais – kā teiktu modes blogeri. Vides aizsardzība ir svarīga, ļoti. Taču arī te ir smalka robeža, kuru radikālie liberāļi cenšas noārdīt. Zaļais globālisms grib panākt centralizētu kontroli. Zaļais patriotisms sakņojas gribā veicināt savas tautas un planētas spēju dzīvot.
Tāpēc man tuvāks ir Bojans Slats, kas, vēl padsmitgadīgs sērferis būdams, nevis pameta skolu un kaut ko pieprasīja no valdības, bet izdomāja, uzkonstruēja, patentēja un ieviesa ierīci, kas savāc okeānā peldošās drazas.
Man tuvāka ir Vita Jaunzeme, kas ieraudzījusi, cik piemēslots ir Šmerļa mežs, paņēma cimdus un maisu. Sapratusi, ka viena netiks galā, iedvesmoja Latvijas olimpiešus, bet olimpieši – skolēnus un studentus. Tā sākās projekts “Pēdas”, kas tagad ir pāraudzis Latvijas Lielajā talkā.
Tā ir cīņa nevis ar sekām, bet ar cēloni.
Jo ne jau klimata pārmaiņas ir problēmu sakne, bet gan cilvēku alkatība, varaskāre, tuvredzība, stulbums un slinkums.
Vai pret to var cīnīties ar protesta mītiņiem? Tas katram jāizlemj pašam.
7. jūnijs 2019
1937. gadā pietika ar triju čekistu vienošanos, lai cilvēku varētu nošaut – bez pierādījumiem, izmeklēšanas, tiesas. 1987. gadā ir pieticis ar divu čekistu vienošanos, lai varētu noformēt aģenta kartīti ar manu vārdu un segvārdu “Kate” – pret manu gribu un man nezinot.
Šā gada 30. maijā tiesa nosprieda: “Konstatēt faktu, ka Vija Beinerte nav bijusi bijušās LPSR VDK darbiniece un informatore.”
Tos, kas raduši vīpsnāt, ka čekisti savējos nenodod, nāksies apbēdināt. Viens neatcerējās to, kas bijis, otrs atcerējās to, kā nav bijis, līdz abi sapinās paši savos melos.
Nekas nav mainījies – kā toreiz, tā arī tagad viņi un es esam pretējās barikāžu pusēs.
Tiem, kas stiprā balsī brēc, ka VDK esot valdījusi dzelžaina kārtība un visi, kuru vārdi ir maisos, arī tie, kam kartītes ieviestas 80. gadu beigās, to ir zinājuši, vēlos pajautāt: vai jūs, kungi, spriežat no savas personiskās pieredzes?
1994. gadā bijušās LPSR VDK priekšsēdis Johansons apliecināja, ka 80. gadu beigās trīsdesmit procentus aģentūras aparāta veidoja neaktīvs “balasts”, lai “uz papīra” uzlabotu rādītājus, bet VDK 5. daļas priekšnieka vietnieks Māris Dreijers bija spiests atzīt, ka viņa nodaļā “balasta” procents ir bijis vēl augstāks, turklāt aģenta kartīte varēja tikt noformēta aizmuguriski, tajā ierakstītajai personai pašai to nezinot. Šī nav slepena informācija, to var izlasīt LZA izdevuma “Latvija un latvieši” II sējumā.
Svarīga detaļa. Uz “Kates” statistiskās kartītes (internetā ir publicētas alfabētiskās kartītes) 1990. gada februārī, kad žurnāli un personiskās lietas vēl nebija izvesti uz Maskavu, kāds par operatīvo uzskaiti atbildīgs VDK virsnieks ir krieviski uzrakstījis “nesadarbojas” un uzspiedis zīmogu “iznīcināt”. Taču “Kates” kartīte nav vis iznīcināta, bet atstāta maisos.
1990. gadā LPSR VDK 5. daļā bija ap 60 operatīvo darbinieku, katram no tiem bija jāsavervē vismaz 10 aģenti, citādi draudēja soda sankcijas. Tātad vajadzētu būt ne mazāk kā 600 kartītēm, taču ir tikai 280, starp tām arī “Kates”.
Nesen kolēģe izstāstīja par savu tēvu. Pirms demobilizēšanās no dienesta karaspēka daļā, ko ne jau pats viņš izvēlējās, bijis jāparakstās par klusēšanu. 90. gadu sākumā pie viņa atnāca divi vīrieši: viņa vārds esot VDK kartotēkā, taču kartīti varētu izņemt, ja viņš būtu ar mieru sniegt kādus sīkus pakalpojumus. Viņš nebija ar mieru. Uz to vīrieši atsmaidīja: tad ziniet, ka agri vai vēlu jūsu kartīte tiks publicēta.
Tātad tie, kas atstāja Latvijā šo saindēto dāvanu, bija droši, ka tā tiks atvērta – ne tikai pētniekiem, bet arī sabiedrībai.
Taču tas vēl nav viss. 1991. gada 24. augustā slēgtā sēdē Jēkaba ielā Johansons sniedza pārskatu: no 138 Augstākās Padomes deputātiem, kas nobalsoja par Latvijas neatkarības atgūšanu, 36 ir bijuši VDK aģenti. Šo VDK arhīva daļas priekšnieka Leonīda Gailiša sagatavoto informāciju Johansons bija pats personiski pārbaudījis.
Jautājums nav par to, vai šie 36 ir nelieši, vai varoņi. Bez viņu balsīm Neatkarības atjaunošanas deklarācija netiktu pieņemta. Tāpēc Vaira Vīķe-Freiberga darīja pareizi, piešķirot Triju zvaigžņu ordeņus viesiem, kas nobalsojuši. Kļūmīgs bija kas cits.
Saskaņā ar PSRS VDK 1983. gada pavēli nr. 0014 persona, kas ievēlēta par Augstākās Padomes deputātu, no aģentūras aparāta ir jāizslēdz un visa VDK rīcībā esošā informācija par viņu ir jāiznīcina.
Taču kad Georgs Andrejevs jau kā Latvijas Republikas ārlietu ministrs sāka gatavot ārvalstnieku likumu, kas paredzēja priekšlaikus demobilizēto okupācijas armijas virsnieku un viņu ģimenes locekļu repatriāciju, pēkšņi viņa kartīte atradās maisos. Citēju Georgu Andrejevu: “Atbrauc uz Strasbūru Panteļejevs, vēl kad mēs tur bijām kā Augstākās Padomes deputāti, un saka man: interesanti, sākumā tevis tur nebija, bet tagad tu tur esi parādījies.”
Tātad Andrejeva kartīte netika iznīcināta un pēkšņi atradās maisos, kad viņš sāka gatavot Kremlim netīkamu likumu.
Politiķi Kiršteins un Muciņš, kas ilgus gadus aktīvi virzīja maisu lietu, nevarēja to nezināt. Ja viņi ar tikpat lielu sparu būtu cīnījušies par to, lai pārējie 35 sekotu Andrejeva paraugam un arī veiktu lustrāciju, mēs tagad dzīvotu citā Latvijā. Taču tagad vienīgais, kas patiešām ir veicis lustrāciju, ir dzejnieks Jānis Rokpelnis – pirms gada viņš atzina un nožēloja sadarbības faktu, lai gan viņa vārds maisos nav atrodams.
Tātad tas, ka ir kartīte, vēl nenozīmē, ka cilvēks patiešām ir sadarbojies ar VDK, gluži tāpat kā tas, ja Latvijā atstātajā arhīva daļā kartītes nav, nenozīmē, ka cilvēks nav sadarbojies ar VDK.
Vai maisu publicēšana ir atklājusi patiesību? Nē. Jo tagad vienā maisā ir patiesība, puspatiesība un meli – gan tie 350, kas nodeva nacionālos partizānus un piedalījās izsūtīšanās, gan tie, kas tika iebiedēti vai cerēja uz sīku personisku labumu, gan tie, kas bija spiesti sadarboties, lai varētu izveidot, piemēram, anestezioloģijas nozari vai asus televīzijas raidījumus, gan tie, kas atteikušies sadarboties vai vispār nav tikuši vervēti.
Tāpēc vienīgā patiesība, kas atrodama maisos, ir patiesība par noziedzīgo režīmu.
Lai mums spēks, izturība un gudra sirds, ka spējam – kā indivīdi un kā nācija – attīrīties no pagātnes sārņiem, atbrīvoties gan no grēku nastas un upura sindroma, gan no vēlmes tiesāt. Jo beigu rēķins tik un tā būs nevis starp mums un čekistiem, bet starp mums un Dievu.
“Kates” statistiskā kartīte. Tāpat kā alfabētiskajā kartītē arī šajā nav norādīta adrese, bet sadaļā “Ziņas par personiskās lietas virzību” 1990. gada 10. februārī, kad reģistrācijas žurnāli un personiskās lietas vēl nebija izvesti uz Maskavu, ir krieviski uzrakstīs “nesadarbojas” un uzspiests zīmogs “iznīcināt”.
Uldis Ģērmanis (no kreisās) 1984. gadā Stokholmā intervē Imantu Lešinski.
Šodien, 5. septembrī, pirmizrāde režisora Ginta Grūbes un Jāka Kilmi dokumentālajai filmai “Spiegs, kurš mans tēvs” – tas ir stāsts par PSRS VDK un rietumvalstu specdienestu dubultaģentu Imantu Lešinski (1931–1985), izstāstīts no viņa meitas, tulkotājas un atdzejotājas Ievas Lešinskas-Geiberes skatpunkta. No rītdienas filma būs skatāma kinoteātros daudzviet Latvijā – Rīgā, Talsos, Madonā, Cēsīs, Siguldā, Liepājā, Kuldīgā, Jēkabpilī un citur.
Filmas tapšanā izmantots ļoti plašs materiālu klāsts, tostarp arī nedaudz 1984. gada 22. janvārī Stokholmā tapusī vēsturnieka un publicista Ulda Ģērmaņa videointervija ar Lešinski. Pēdējais pēc pārbēgšanas uz Rietumiem 1978. gadā tobrīd jau bija ASV pilsonis ar Pītera Frīdriha Dorna identitāti.
Nepilnu stundu garā saruna ir pietiekami interesanta, lai tai pievērstos plašāk.
Ar VDK cieši saistītās “Latvijas komitejas kultūras sakariem ar tautiešiem” bijušais priekšsēdis dialogā ar Ģērmani dara to, ko uzsāka drīz pēc pārbēgšanas – grauj latviešu trimdas nereti naivos priekšstatus par tā saukto Kultkomu jeb Komiteju, VDK mērķiem un metodēm, atklāj, kā latviešu trimda, īpaši tās pārstāvji ASV un Kanādā, tiek izmantoti globālā spēlē, kuru ar Latvijas PSR VDK starpniecību spēlēja Maskava.
Viņa stāsts liek aizdomāties arī par mūsdienām, jo Latvijas austrumu kaimiņa specdienestu darbības stils pa šiem gadiem, pēc pasaules notikumiem spriežot, nav piedzīvojis lielas pārmaiņas.
Lešinskis intervijā uzsver, ka PSRS VDK bijusi ārkārtīgi ieinteresēta iegūt informatorus vai iefiltrēt savus ļaudis ASV Kalifornijā un Kanādas Ontario provincē, kur koncentrējās liels ar aizsardzības rūpniecību un jaunākajām tehnoloģijām saistīto uzņēmumu un pētniecības centru skaits.
Tieši ar to bija izskaidrojama Kultūras komitejas pastiprinātā interese par latviešu kopienām Sanfrancisko, Toronto, tāpat Sietlā un Vankūverā.
“Pie tā sistemātiski, mērķtiecīgi, uzlūdzot attiecīgos cilvēkus uz Rīgu, sūtot cilvēkus uz ASV, strādājām gadiem. Arī es 1969. gadā apceļoju Savienotās Valstis, uzdodamies par žurnālistu PSRS Žurnālistu savienības delegācijas sastāvā. Tas pats manā gadījumā notika 1967. gadā Kanādā, kad kā aizsegu izmantoja Vispasaules izstādi Monreālā. Arī pēc tam uz Kanādu un ASV tika sūtīti un brauca tādi lieli Latvijas PSR čekas dūži. (..) Bet galvenais mērķis ir dabūt iekšā ASV un Kanādā padomju aģentus, kas uzdodas par kultūras darbiniekiem un tādi arī ir, taču veic vēl noteiktus Maskavai nepieciešamus uzdevumus,” skaidro bijušais čekists.
“Sanfrancisko ir vesela grupa, manuprāt, naivu latviešu cilvēku, kuri nav nekādi komunisti, bet kuri negribot pakalpo KGB interesēm.
Tas šobrīd ir viens no KGB darbības pamatprincipiem – izmantot grupas, kuras nav ne komunistiskas, ne kreisas, bet kuras, neizprotot lietas būtību, tomēr kalpo šī drūmā iestādījuma mērķiem,” 1984. gadā apgalvo Lešinskis.
Viņš atkal un atkal atgādina, ka paša reiz vadītā Kultūras sakaru komiteja bijusi tikai un vienīgi PSRS specdienesta, šajā gadījumā – tā Latvijas PSR filiāles, radīta institūcija: “Visā pasaules vēsturē nebūs laikam gadījumu, kad kāds izlūkdienests būtu organizējis kultūras sakarus. Ciktāl iejaukta padomju puse, es drīzāk teiktu, ka runa varētu būt par tā saukto etnisko spiegošanu.”
Šī intervija neglaimojošā kontekstā pasniedz vienu otru tā laika Latvijas PSR kultūras un zinātnes dzīves personību.
Interesanti, ka Ģērmanis, lai sarunā atkarībā no konteksta apzīmētu Komiteju vai Latvijas PSR VDK, bieži lieto vārdus “Rīga”, “Latvija”, “Latvijas čeka”. Lešinskis pat kādā brīdī izdara nelielu atkāpi, lai uzsvērtu, ka, tā darot, jāpatur prātā, ka Latvijas PSR iestādēm praktiski nav nekādas ietekmes uz Latvijas PSR VDK: “Latviešu čeka ir vienkārši lielās čekas, PSRS KGB, filiāle. Tās darbība nav saistīta ne ar Latvijas komunistu, ne vispār Latvijas PSR interesēm. Tikai ar PSRS interesēm, kuras ir globālas un vērstas uz padomju dominēšanas iedibināšanu visā pasaulē.”
Ģērmanis intervijā tāpat lieto vārdu “patriotisks” tādā nozīmē, ka apzīmē ar to trimdas izdevumus un aprindas, kas atbalstīja kontaktu paplašināšanu ar latviešiem Padomju Latvijā. Tālāk publicētais 1984. gada sarunas fragments sagatavots, nedaudz to saīsinot.
Uldis Ģērmanis: Rīgas Kultkomam viena no sekcijām ir Zinātnes sekcija. Tajā darbojas arī labi speciālisti, kas kā kultūras un zinātnes sūtņi tiek sūtīti uz ārzemēm. Tautieši aiz koleģiālās sajūtas pret dzimtenes zinātnieku palīdz viņam iekļūt tur, kur citādi tikt iekšā būtu pagrūti. Imants Lešinskis: Šīs sekcijas nozīme sistemātiski pieauga jau manā laikā. Sākumā sakaru ar ārzemju zinātniekiem bija maz un epizodiski, bet pamazām notika tas, ko jau atzīmēji attiecībā uz Stokholmas Baltijas Institūtu (trimdas institūcijas sāka ielūgt uz saviem pasākumiem Latvijas PSR zinātniekus, kas pēc būtības ieradās VDK misijā. – Red.).
Latviešu Inženieru biedrība sāka uzlūgt delegācijas no Padomju Latvijas uz saviem kongresiem Monreālā. Šīs delegācijas dabiski sastāvēja no Latvijas KGB izvēlētiem zinātniekiem, no zinātniekiem, kas bija ne tikai profesionāli savā nozarē, bet kuriem nav arī aizspriedumu izmantot tamlīdzīgus kontaktus, lai iegūtu PSRS noderīgu informāciju.
Es savā referātā pieminēju Ivaru Knētu, kurš ir spilgts piemērs. Džentlmenisks un apsviedīgs pēc uzvedības, brīnišķīgi pārvalda angļu valodu un jūtas Rietumos kā mājās, turklāt labs polimēru mehānikas speciālists. Līdz ar to izdevās panākt, ka Knētu sāka ielūgt lielās amerikāņu universitātes, ne vairs tikai latvieši. Viņu sāka ielaist laboratorijās. Galamērķis bija sasniegts!
Es pats satikos ar Knētu tajā laikā, kad vēl strādāju ANO sekretariātā Ņujorkā. Knēts bija kā spārnots. Viņš bija bijis Bostonā, Prinstonā, Kolumbijas universitātes laboratorijās un tā tālāk. Un Knētu es pazīstu tiešām kā absolūti uzticamu padomju izlūku.
Rīga vienmēr uzskatījusi par svarīgu tā saukto patriotisko izdevumu izdošanu Rietumos. Liels [viņu] panākums, mūsuprāt, ir žurnāla “Jaunās Gaitas” pievēršana patriotiskai domāšanai.
Savā laikā mēs no Komitejas sākām sūtīt “Jaunajai Gaitai” rakstnieku un dzejnieku bildītes, sākām sūtīt Latvijas dabas skatus, kurus žurnāls ņēma pretī. Pēc tam centāmies panākt, lai “Jaunā Gaita” ievieto arī rakstus. Manā laikā tas vēl netika panākts, bet es ar zināmu pārsteigumu izlasīju, ka tur ievietots Padomju Latvijas demogrāfa [Bruno] Mežgaiļa raksts, par kuru es būtībā zinu, kā tādi top.
Savulaik rediģēju tādus latviešu dzejnieku rakstus žurnālam “Tilts”, un “Tilts” tos iespieda. Visi šie raksti tika rediģēti Komitejā vai “Dzimtenes Balss” redakcijā, nosūtīti uz Latvijas PSR KGB Izlūkošanas daļu, izvētīti tur un tikai pēc tam nokļuva “Tiltā”. Nedomāju, ka raksti “Jaunajai Gaitai” varētu būt iesūtīti citā veidā. Tas ir normālais ceļš, tāpēc nav saprotams, ko brīvās pasaules latviešu izdevums var gaidīt no cilvēkiem, kas sēž okupētajā Rīgā un var vai nu kļūt par disidentiem, zaudēt darbu un sabiedrisko stāvokli, varbūt nokļūt spaidu darbu nometnēs, vai arī spiesti runāt sava kunga balsī.
Esi minējis interesantas lietas par to, kā Kultkoms piesaista savām sekcijām “kultūras aktīvistus”, vēlākos kultūras sūtņus uz ārzemēm. To vidū ir tiešām redzami kultūras darbinieki, dzejnieki. Piemēram, kā šajā darbā varēja piesaistīt Jāni Peteru un Māri Čaklo, kas savā sirdī, jādomā, tomēr ir latvieši, kas jūt nacionāli, un tas atspoguļojies arī viņu dzejās?
Kas attiecas uz Jāni Peteru, tad runa ir par tiešu čekas šantāžu. Kāds pazīstams trimdas sabiedriskais darbinieks, kuru, viņam Rīgā uzturoties, visu laiku izsekoja KGB, ļoti neuzmanīgi aizgāja pie Petera uz dzīvokli.
Nezinu, kas tur tika runāts, katrā ziņā Peteru drīz pēc tam izsauca uz Latvijas KGB Izmeklēšanas daļu, kur sēž ļoti “cieti” zēni.
Tur ar viņu bija saruna. Lai kas ir Jānis Peters, varonis viņš nav un uz to arī nepretendē. Katrā ziņā pēc šīm pamācošajām sarunām čekas trešā stāva telpās Peters Rakstnieku savienības kompartijas sapulcē atklāti pateicās VDK darbiniekiem, kas viņam atvēruši acis, kādās briesmās viņš bijis. No šī brīža Peters, kas nebija labi “pierakstīts” ne VDK, ne kompartijas centrālkomitejā, sāka braukāt pa visu pasauli. Katrā ziņā viņš kļuva par to, kuru sauc par “vijezdnoi”, tas ir, “braucošu”.
Arī Māris Čaklais kļuva “braucošs”.
Čaklais arī ilgu laiku netika aicināts uz oficiāliem Komitejas pasākumiem, bet acīmredzot pamazām nonāca tajā orbītā. Cik zinu, Čaklais centās uz savu roku dibināt sakarus ar Rīgā iebraukušajiem trimdas dzejniekiem. Par dažiem man ir ļoti nelabas nojautas, jo viņi, skaidri zinādami, ka esmu saistīts ar padomju izlūkdienestu, stāstīja dažādas apbrīnojamas lietas par trimdas sabiedrību.
Baidos, ka, draudzējoties ar šiem kultūras darbiniekiem, Čaklais varēja nokļūt šantažējamā stāvoklī.
Par Peteru es zinu, bet par Čaklo tās ir manas spekulācijas, taču parastais ceļš, kā iesaistīt patiešām prominentus kultūras darbiniekus, ir uzaicināt viņus darboties Komitejas sekcijās. Vispirms viņus, protams, izvēta Latvijas čeka, apstiprina Latvijas KGB Izlūkošanas daļa, caurskata kompartijas centrālkomitejas Kultūras un Starptautisko sakaru daļas. Tad šie cilvēki nokļūst Komitejas orbītā, tiek uzaicināti tikties ar tūristu grupām un iebraukušajiem brīvās pasaules kultūras darbiniekiem.
NOT ad-places-scripts.mobile-latvija-kvadrats6
Te viņu darbību atkal novēro, izvērtē, caurskata saraksti.
Rietumniekam varētu būt grūti to vispār saprast, ka Imants Ziedonis raksta kādai dzejniecei brīvajā pasaulē, bet pirms tam paklausīgi nes savu vēstuli Lešinskim, tagad, esmu pārliecināts, Liepam (Alberts Liepa sāka vadīt Komiteju pēc Lešinska. – Red.). Lešinskis, Liepa vai kas nu tajā krēslā sēdētu, dod šim tautas dzejniekam pamācības, ko un kā rakstīt. Un, protams, šīs pamācības jau nav saistītas ar literārā stila uzlabošanu, bet lai šī vēstule kalpotu padomju izlūkdienesta interesēm.
Savulaik rakstīji, ka Zigmunds Skujiņš sarakstījās ar Gunāru Janovski Anglijā un tam bija sekas, jo Janovskis vienā no romāniem pēkšņi sāka attēlot patriotisku jaunieti, kas nostājas opozīcijā pret veco paaudzi, dodas uz Latviju, strādā pa vasaru kolhozā un atgriežas. Mēs lasījām un brīnījāmies, kur Janovskim tādas idejas!
Tas ir amizants gadījums, ja ņemam lietu no jautrās puses un nesaprotam, ka te ir mētāšanās ar cilvēku likteņiem. Romānu sauc “Pār Trentu kāpj migla”. Savā laikā “Svešuma Balsī” par to recenziju uzrakstīja kāds Mintauts Salenieks. “Svešuma Balss” redaktors tajā laikā bija Zigmunds Skujiņš. Man jāatklāj, ka Mintauts Salenieks atrodas šīs kameras priekšā. Tas bija Imants Lešinskis, alias Roberts Ievkalns un tā tālāk. Bet Janovskim Anglijā kaut kas bija ķēries pie sirds un viņš uzrakstīja paasu vēstuli Skujiņam.
Vēstule, protams, nonāca uz mana galda, tika analizēta, uzaicināts Skujiņš.
Un Skujiņš pēc tam gadiem manā personiskajā vadībā rakstīja Janovskim. Pirmais mērķis bija panākt, lai rakstnieks atbrauc uz Latviju, lai mēs viņu varētu pamatīgāk izpētīt. Galu galā tika panākts, ka rakstnieks ielūdz Skujiņu un viņa meitu uz Angliju, kur viņi arī bija. Cik saprotu, kaut kāds nosēdums no šīs sarakstes abu rakstnieku daiļradē palicis. Tomēr Janovskis bija spējīgs atvairīt ofensīvu un pārtraukt, lai rakstnieks man piedod par izteicienu, stulbos sakarus.
Mēs brīnījāmies, kā Imantam Ziedonim tik ilgi izdevās saglabāt zināmu patstāvību, nobalansēt uz tās šaurās virves, kāda nu Latvijā ir. Bet pēdējos gados viņš kultūras sūtņa pienākumos un uzdevumos ir iesaistīts. Ojāru Vācieti, kurš nesen nomira, piemēram, neizdevās iesaistīt kultūras sūtņa pienākumos.
NOT ad-places-scripts.mobile-latvija-kvadrats7
Attiecībā uz Ojāru Vācieti patiešām bija diezgan intensīvi mēģinājumi viņu ievilkt. Vienreiz viņu tomēr aizsūtīja uz Angliju, lai lenktu latviešu rakstnieku Gunti Zariņu, kurš jau bija viesojies Rīgā un nokļuvis ļoti bīstamā čekas ielenkumā. Kopā ar Ojāru brauca ilggadējs Komitejas prezidija loceklis, operas direktors Jevgeņijs Vanags.
Varbūt tikai nedaudzi šejienes latvieši zina, ka patīkamais Vanaga kungs savā laikā čekas pagrabos spīdzinājis un pratinājis sagūstītos latviešu nacionālos partizānus.
No čekas viņu atvaļināja tikai ap 1959. gadu, kad viņš Jāņu svinēšanas laikā Piebalgā dzērumā piekāva kādu Amerikas latviešu komunistu. Katrā ziņā čekists viņš ir un paliks līdz zārka naglai. Kā zināms, Guntis Zariņš tajā pašā naktī pēc tikšanās ar Vanagu un Vācieti izdarīja pašnāvību. Nedomāju, ka Ojāram tajā bija kaut vismazākā ietekme, bet tādas drūmas figūras kā Vanags parādīšanās Londonā nebija diez kas labs.
Imants Ziedonis, kamēr vadīju Komiteju, ilgus gadus atradās aktīvistu lokā.
Katrā ziņā viņš kalpoja diezgan dedzīgi, sniedza vajadzīgo informāciju par dažādiem iebraukušiem kultūras darbiniekiem, galvenokārt dzejniekiem.
Galu galā viņš izauga tik tālu, ka kļuva iespējams viņu sūtīt atbildīgos uzdevumos uz Rietumiem. Pats savā laikā sirsnīgi sagaidīju Ziedoni Ņujorkā, kad viņš bija apmeklējis daudzas Amerikas latviešu kolonijas un gatavojās doties mājup ne jau tikai ar dzejoļiem piebāztu somu.
Savā laikā, kad Stokholmā PSRS vēstniecībā ar panākumiem darbojās tiešām simpātiskais, enerģiskais vēstniecības trešais sekretārs Ivars Ķezbers, viņš kādā sarunā, pieminot darbu ANO, kur biji pārgājis arī tu, teica: “Redzi, Uldi, tur ir tā – amerikāņi dod naudu, mēs dodam kadrus.” Vai šis īsais formulējums atbilst patiesībai?
Visi šie padomju cilvēki, kurus pieņem darbā individuālā kapacitātē ANO sekretariātā, dod starptautiska ierēdņa zvērestu, ka neatzīs nekādas pavēles un instrukcijas, pat ja tās nāk no viņu pašu zemes valdības, un pakļausies tikai ANO ģenerālsekretāram. Tādu zvērestu savā laikā pieņēmu arī es. Drīz pēc tam mani kontaktēja mans sakaru virsnieks Valdeks Engelss, lai es atsāktu spiegošanas gaitas, tagad jau kā ANO sekretariāta ierēdnis.
NOT ad-places-scripts.mobile-latvija-kvadrats8
25% no ANO budžeta dod ASV. Mana alga bija ap 30 tūkstoši dolāru gadā.
Vairāk nekā pusi es katru mēnesi izņēmu vietējā bankas nodaļā un skaidrā naudā nesu uz PSRS misijas kasi.
Tāpat dara visi ap 300 padomju pilsoņi, kas strādā ANO sekretariātā Ņujorkā, ANO nodaļā Ženēvā un neskaitāmās starptautiskajās organizācijās. Nekādi čeki, tikai skaidrā naudā, lai nebūtu iespējama nekāda uzskaite. Kur šī nauda varēja tikt izmantota? Man liekas, tas ir skaidrs – ārkārtīgi plašā spiegošanas aparāta finansēšanai.
7. jūlijs 2019, Vija Beinerte
Kopš maisiem parauts gals vaļā, sākušās dažnedažādas spekulācijas. Tādēļ nolēmu aicināt uz sarunu draugu, kas situāciju zina nevis no nostāstiem, bet no pieredzes, jo savulaik strādājis paralēlā struktūrā, kur tāpat kā Valsts drošības komitejā bija uzticības personas, konspiratīvo dzīvokļu turētāji, aģenti un rezidenti. Savu īsto vārdu saprotamu iemeslu dēļ draugs nevēlas atklāt, tāpēc vienojamies, ka sarunā viņš figurēs ar segvārdu. Sauc mani par Leonu, viņš saka. Lai Leons ir mana “kļička”!
Kā tu nonāci struktūrās?
Ja visu stāstīšu, draugi un paziņas varēs atpazīt. Stāsti īso versiju!
Strādāju milicijā. Kad iestājos universitātē juristos, sāka nākt visādi darba piedāvājumi, arī kriminālistikā, taču es īsti negribēju, man bija labas “haltūras”, nedzīvoju jau no miliča algas vien.
Un tad mani uzaicināja uz SĪASAN jeb Sociālistiskā īpašuma aizsardzības un spekulāciju apkarošanas nodaļu, sauktu arī par “obehaesesu” no krievu Oтдел борьбы со спекуляциями и хищениями социалистической собственности.
Jautāja, vai man esot sajēga par operatīvo darbu. Teicu, ka ir, – filmās esmu redzējis, grāmatās lasījis, arī militārais dienests man bija ļoti interesants.
Pieņēma mani darbā, uzticēja nozari, kuru tieši, to atklāt nedrīkstu arī tagad, taču svarīgi ir zināt, ka ikvienam operatīvajam darbiniekam bija kāda nozare, par ko jāatbild.
Sāku iepazīties ar operatīvo darbu, kam pamatā bija pavēle numur 0030 un pavēle numur 0036. Tās lasīt drīkstēja tikai lielā priekšnieka kabinetā, neko konspektēt nebija atļauts, viss bija jāpatur prātā un slepenībā. Pavēlēs bija ietverts darbs ar aģentūru, darbs ar operatīvās izstrādes lietām, noteikumi, kā savervēt aģentu un kā ar aģentu strādāt. Kādi bija galvenie ieteikumi vervēšanai?
Var izmantot kompromitējošu materiālu, manipulēt ar vājībām vai spiest uz patriotiskām jūtām, piemēram: tu redzi, ka apkārt visi zog, bet tu taču esi godīgs cilvēks, vēlies, lai valdītu taisnīgums un kārtība!
“Obehaesesā” par aģentu nederēja krāvējs vai kāds, kas kandžu tecina. Derēja inteliģenti cilvēki, kas veica inventarizācijas, revidenti vai grāmatvedību darbinieki. Viņi varēja sniegt noderīgu informāciju, pateikt priekšā, kurā gadā un kurā mēnesī, kurā atskaites lappusē ir liela, liela, liela kļūda, kam pamatā ir blefs. Un tad es aizgāju uz kantori, viņu klātienē paņēmu visus dokumentus, vairākas stundas sēdēju un skaitīju mušas, lai to lappusi un kļūdu neatrastu pārāk ātri. Pēc tam izņēmu man vajadzīgo dokumentu un uz tā pamata ierosināju krimināllietu. Vai atceries savu pirmo lietu?
Tā bija šķietami bezcerīga pirms gada ierosināta krimināllieta par viltota alkohola tirdzniecību. Zubrovkas un konjaka pudelēs bija saliets ar šķīstošo kafiju vai tēju sakrāsots ūdens. Iedomājies: ir aizdomās turamais, ir cietušie, bet tam draņķim nekādi netiek klāt!
Aizgāju pie aizdomās turamā sievas un sievasmātes, aprunājos, kāds cilvēks, ko labu par viņu var pateikt. Šīs abas vienā balsī: galīgais draņķis, vazājas pa pasauli, draudējis sievasmāti nosist. Saku: rakstiet iesniegumu, ka draudējis, palīdzēšu!
Ar to iesniegumu eju pie aizdomās turamā: vai nu tu vaļsirdīgi izstāsti, kā bija ar viltoto alkoholu, vai sēdēsi cietumā par slepkavības mēģinājumu. Šis uzķērās, izstāstīja visu kā pie bikts.
Bet ar to jau vēl nepietiek, vajag lieciniekus. Gads apkārt, kā tos tagad sadabūt rokā? Uzrakstīju feļetonu: galvenais varonis svētkos atkorķē pudeli, grib pacienāt viesus, bet tur – krāsains ūdens. Apakšā pierakstīju: ja arī tev ir gadījies līdzīgi un tu gribi dabūt atpakaļ savu naudu, zvani uz šo numuru!
Dažu dienu laikā man simt liecinieku pieteicās. Tā šo lietu, kas gadu nebija izkustējusies ne no vietas, es trijās nedēļās atrisināju.
Cik aģentu tev bija, un ko īsti viņi darīja?
Kad jau biju vecākais operatīvais pilnvarotais, tas ir pulkvežleitnanta amats, man bija vairāk nekā desmit aģentu un pienācās rezidents, kas manā vietā satiekas ar mazāk svarīgiem aģentiem. Bija man arī konspiratīvais dzīvoklis.
Pēc noteikumiem tajā kāds varēja dzīvot tikai uz laiku, kad dzīvoklis nepieciešams operatīvajam darbiniekam, saimniekam bija jāpazūd. Manam labam draugam bija dzīvoklis, kur viņš nedzīvoja, glabāja tur vecas mēbeles, videofilmas un žurnālus. Dzīvoklis atbilda visām konspirācijas prasībām, tam bija divas ieejas, lai varētu ienākt pa vienām, bet aiziet pa otrām durvīm. Es noformēju drauga dzīvokli kā konspiratīvo, par ko viņš ik mēnesi saņēma piecdesmit rubļu.
Aģenti lielākoties gribēja satikties parkos vai kapsētās. Tikai ne kafejnīcās vai citās publiskās vietās, jo negribēja, lai kādam rastos kaut mazākās aizdomas, ka viņš saticies ar operatīvo darbinieku.
Ziņojumus vajadzēja uzrakstīt, un tad tos varēja vai nu nodot personiski, vai nosūtīt pa pastu. Vēstules tika noformētas kā aģentūras ziņojums. Ja uz ziņojuma pamata tika ierosināta krimināllieta, aģents saņēma prēmiju – divdesmit, trīsdesmit, reizēm pat piecdesmit rubļu. Vai tu gribi teikt, ka par ziņojumiem maksāja?
Ja uz aģenta iesniegtā ziņojuma pamata tika ierosināta krimināllieta, viņš par to saņēma samaksu. Trīsdesmit rubļi – tā toreiz bija liela nauda.
Un aģents varēja iesniegt dienā kaut trīs ziņojumus. Dažiem tā bija naudas pelnīšana. Bija man viens tāds, kas ne tikai kaimiņu – savu tēvu un māti varēja nodot, viņam tas bija asinīs. Viņš krāja markas un visu naudu, ko es viņam maksāju par operatīvās informācijas sniegšanu, ieguldīja markās.
Es te laiku pa laikam klausos tās čekas maisu lietas un gaidu, kad beidzot kāds sāks runāt par devīto fondu jeb tā saukto devjatku. Tas bija skaidras naudas fonds, no kura operatīvie darbinieki ņēma naudu operatīvajiem izdevumiem, par kādiem varēja noformēt ļoti daudz ko. Es kā vecākais operatīvais pilnvarotais skaidrā naudā no šā fonda bieži vien saņēmu vairāk nekā mēneša algu.
Ceturksnī varēja izņemt tūkstoš rubļu. Desmitā daļa bija jādod priekšniekam, jo pie viņa taču nāca pārbaudītāji, kas bija jāpabaro, jāpadzirda un jāizklaidē. Pārējā nauda, protams, bija pareizi jānoraksta.
Par konspiratīvo dzīvokli, kā jau teicu, pienācās piecdesmit rubļu mēnesī. Bieži vien tas, kas bija pierakstīts dzīvoklī, to naudu nemaz nesaņēma, tā palika operatīvajam darbiniekam. Operatīvie darbinieki noformēja fiktīvus aģentus, rakstīja viņu vārdā ziņojumus, paši uzgāja informāciju, noformēja to kā aģenta ziņojumu, pēc tā ierosināja krimināllietu, bet naudu, kas pienācās par ziņojumu, ielika sev kabatā.
Bija cilvēki, kas pat nenojauta, ka ir noformēti kā aģenti. Tas varēja būt kaimiņš, bijušais kolēģis, draugs vai drauga māte. Tu ar viņu satiecies, aprunājies un tad noformē kartīti.
Savervēt reālu aģentu bija ilgs process, jo cilvēkam bija jāsaprot, ar ko viņš saistās un kādas var būt sekas, jo noziedzīgā pasaule nemīl ne lieciniekus, ne aģentus. Viņam pašam ar savu roku bija jāuzraksta, ka viņš labprātīgi ir gatavs sadarboties ar operatīvo darbinieku un ziņot par noziegumiem, kas jau izdarīti vai tiek gatavoti.
Vēl aģentam bija jāuzraksta, ka viņš izvēlas sev segvārdu Enriko, Fiksais vai kādu tur vēl. Tā ir pēc noteikumiem. Taču ne jau vienmēr tika ievēroti noteikumi. Ja man vajadzēja noformēt kādu fiktīvu aģentu, es pats visu uzrakstīju vai lūdzu, lai sievasmāte uzraksta ar savu roku.
Daudzi operatīvie darbinieki, īpaši Valsts drošības komitejā, noformēja fiktīvus aģentus, lai pildītu vervēšanas plānu un uz viņu rēķina norakstītu operatīvo naudu. Kā visur, arī te notika pierakstījumi. Ko darīja reālie aģenti?
Reālam aģentam tika doti uzdevumi. Iefiltrējies, noskaidro, uzzini! Satiecies ar to un to cilvēku, aizej ar viņu uz restorānu, piedzirdi, paklausies, ko stāstīs! Ja vajag, būs arī dāvanas – zefīrs, riekstiņi šokolādē, kafija, labs konjaks, ikru bundžiņa. Par naudu neraizējies, iedosim! Naudu ņēma no jau pieminētās “devjatkas”. Un norakstīja – uh! – visam kam. Es kādreiz kastēm ņēmu kafiju un citus labumus.
Reizēm aģenti veica noziedzīgas darbības, lai iefiltrētos. Visīstākie provokatori. Tāpēc bija tāda lieta kā aģenta aizsardzība, varēja mainīt vārdu, ārieni, dzīvesvietu, ja kāds bija iefiltrējies drūmā bandā un to nodeva.
Ja aģents piedalījās noziedzīgās darbībās, izmeklēšanai tika pateikts, kuru epizodi viņam noņemt. Tad īstie dabūja reālu cietumsodu, bet aģents varēja dabūt nosacītu. Vai arī turpināja darboties cietumā. Pēc tam viņu it kā pārveda uz citu cietumu, viņš padzīvoja kaut kur Sverdlovskā vai Krasnojarskā divus gadus un atgriezās it kā no cietuma.
Pie “Laimas” pulksteņa stāvēja tā sauktie farcovščiki. Neviens nevarēja tur stāvēt, ja nebija parakstījies par sadarbošanos. Ja kāds viņam pārdeva desmit dolāru vai nopirka no viņa dažas kasetes, operatīvie uz to skatījās caur pirkstiem, jo šie “farcovščiki” reizēm palīdzēja atklāt lielus noziegumus. Ja jūrnieks atved vienu pāri džinsa bikšu, tas nekas. Bet, kolīdz jautā, par cik ņemsi simt pārus, te jau ir krimināllieta par kontrabandu.
Tāpat arī ar valūtas operācijām. Ja kāds bārā samaina desmit dolāru, tas nekas, bet, ja regulāri maina piecdesmit vai simt, bārmenim par to jāziņo. Kriminālkodeksa 88. pants, valūtas operāciju pārkāpumi, tur nebija nosacīta soda – sākot no astoņiem gadiem uz augšu.
Tagad spekulācija ir bizness, tolaik – noziegums.
Taču PSRS laikā bija viens labs likums: ja izlaupīšana virs simt tūkstošiem, tā ir valsts ekonomikas graušana, par ko tiek piespriests nāves sods.
Tagad tie, kas grauj valsts ekonomiku, dzīvo cepuri kuldami. Nesen runāju ar vienu revidenti no Finanšu ministrijas, viņa saka: ja lielāka summa, mums aizver muti, bet par 200 eiro mums tas cilvēks ir jāizģērbj.
Bija jau arī tādi aģenti, kas, piemēram, ieskrien kafejnīcā un nobļaujas: sitam krievus! Un skatās, kurš piebalsos. Bet tas gan attiecās uz VDK aģentiem. Vai tevi ir mēģinājuši iesaistīt Drošības komitejas darbā?
Pēc armijas man piedāvāja strādāt VDK. Jautāja, vai es negribētu turpināt dienestu apsardzes rotā. Būtu tikai jāpabeidz trīs mēnešu kursi Ļeņingradā.
Manai mātei attāls radinieks visu mūžu bija nostrādājis VDK, pirms pensijas tika norīkots par Iekšlietu ministrijas kadru daļas priekšnieka vietnieku. Aizgāju pie viņa, jautāju, ko darīt. Viņš pateica atklāti: privilēģijas būs ļoti lielas, tikai ņem vērā, ka iekšā tu tiksi, bet ārā gan ne. Pietiek ar to, ka zināsi tās ēkas stāvus, kabinetus, nodaļas un sejas. Neizlaidīs tevi. Sliktākajā gadījumā pārsūtīs uz Arhangeļsku vai Saratovu. Un, ja arī tur pretosies, atpakaļ atsūtīs pa daļām.
Tā es aizgāju strādāt milicijā.
Tolaik bija nerakstīts likums, ka VDK nevervēja tos, kas strādā milicijā, savukārt tie, kas iekšlietu sistēmā, nevervēja tos, kas saistīti ar Drošības komiteju. Milicijā gan reizēm tika iefiltrēts kāds VDK informators, mēs pat nojautām, kurš tas bija.
Viņš varēja darīt, ko grib. Piedzēries ar dienesta ieroci restorānā sašāva griestus, tika ierosināta dienesta izmeklēšana, taču ar to arī viss beidzās, viņš palika darbā.
Skaidrs, ka viņam spēcīga aizmugure. Un mums visiem skaidrs, kāda.
“Intūrista” viesnīcās praktiski neviens nevarēja strādāt, ja nesadarbojās ar kādu no likumsargu iestādēm. Oficianti sadarbojās ar kriminālpoliciju, zāles pārziņi un daļa bārmeņu – ar īpašuma aizsardzības nodaļu, bet valūtas bāri – ar Valsts drošības komiteju. Es reiz gribēju vienu bārmeni savervēt, laba drauga paziņu. Nosūtīju pieprasījumu uz informācijas centru, pēkšņi zvans no Drošības komitejas: kāpēc interesējaties? Saku: tīri operatīva interese, šis cilvēks varētu mums palīdzēt. Man atbild: nē, nevarētu vis, viņš ir aizņemts. Vai ir bijušas arī neparastas, pat kuriozas lietas?
Cik tik uziet! Divi jauni cilvēki regulāri apmeklē restorānu un vienmēr norēķinās ar saburzītām maza nomināla banknotēm. Oficianti brīnās: viņi no pakaļas velk to naudu ārā, vai?
Līdz vienā brīdī šo informāciju nodeva mums, un mēs to nodevām tālāk kriminālpolicijai. Tur salika puzli un arestēja tos puišus, atklājot ļoti lielu noziegumu. Kādā no savienoto republiku galvaspilsētām bija aplaupīta inkasācijas mašīna, kas veda norakstītās banknotes – saburzītas, ieplēstas, netīras, aprakstītas. Banka tās nodeva iznīcināšanai, lai apgrozībā laistu jaunas.
Aplaupītajā inkasācijas mašīnā bija vairāki simti tūkstošu rubļu. Laupītāji to naudu – pārsvarā trīnīšus un piecīšus – pārdeva par puscenu. Tā šīs banknotes noplūda arī uz citām republikām.
Informācija par to bija izziņota visā Savienībā. Un, re, uz aģenta – kāda oficianta – ziņojuma pamata tika atklāts ļoti smags noziegums.
Un vēl tolaik visi, kas nodarbojās ar alkohola tirdzniecību tā sauktajās točkās, bija ziņotāji. Visi, pilnīgi visi. Viņiem ik pa laikam uzlika sodus, lai nerastos aizdomas, taču konfiscēja trīs līdz piecas pudeles, lai gan mājās viņiem alkohols glabājās kastēm un kravām. Reizēm iemeta to spekulantu kamerā, lai izmantotu iekškameras izstrādēs, jo šos cilvēkus visa pilsēta pazina, viņiem uzticējās. Bet viņi palīdzēja atklāt noziegumus, reizēm ļoti lielus.
Bija viens tāds, kas sākumā spekulēja ar alkoholu. Vēlāk viņam bija desmitiem videomagnetofonu un kasešu, viņš uzpirka valūtu, zeltu, dārglietas, antikvariātu, taču viņu nekad neņēma ciet. Tāpēc ka viņš to bija atstrādājis. Bija kāds ļoti smags gadījums, kad, aplaupot dzīvokli, nogalināja divus nepilngadīgus bērnus. Un zeltu, ko šajā dzīvoklī nozaga, aiznesa viņam. Viņš, zinot, ka ir pastrādāts noziegums, nekavējoties aiznesa to zeltu operatīvajiem. Operatīvie to parādīja noslepkavoto bērnu vecākiem, kas to atpazina. Uz šo liecību pamata noziedznieki tika apcietināti un pēc tam notiesāti.
Ir bijis arī tā. Es zināju, ka cilvēks spekulē ar alkoholu, man bija informācija, kur viņš to glabā un kad viņam to pieved no Lietuvas. Taču dabūt kratīšanas orderi nav tik viegli. Un tad es pats uzrakstīju vairākas sev adresētas anonīmas sūdzības, ka tā cilvēka sieva, kas strādā rūpnīcā, zog ļoti dārgas izejvielas un glabā tās mājās. Nodevu sūdzības prokuratūrai, bet prokuratūra uzdeva man tās pārbaudīt. Es uz šo sūdzību pamata ierosināju operatīvās izstrādes lietu.
Vienlaikus man bija arī operatīvās izstrādes lieta par tā cilvēka alkohola spekulācijām, čupa liecību, taču, kamēr viņš pats nav atzinies, grūti kaut ko pierādīt.
Jo pēc PSRS likuma spekulācijai bija četras sastāvdaļas: pirkšana, pārdošana, nodoms un mantkārīgs nolūks. Ja kaut vienas daļas nav, tu viņam neko nevari padarīt.
Tad, lūk, aizeju es pie tā tipa un saku: klau, ienākušas sūdzības par tavu sievu, viņa zogot izejvielas, glabājot tur un tur. Lai nebūtu lieku runu un domstarpību, apskatīsimies, pārbaudīsim. Jā, protams, nāc iekšā, skaties, ne te, ne tur nekā nav! Es saku, bet kas tur tanī skapī? Tur arī nekā nav! Nu tad atvērsim. Nē, Leon, nevajag! Atveru – tur divdesmit kastes alkohola. Viss. Tā kā izstrāde jau bija veikta un liecinieki savākti, tika parakstīts kratīšanas orderis un notika izņemšana. Divdesmit kastes tālākai tirgošanai – liela summa, liels sods.
Spekulācija bija pats grūtākais. Kā jau teicu, jābūt četrām sastāvdaļām.
Vēl kāds konkrēts gadījums. Cilvēks spekulēja ar alkoholu. Ja pie durvīm klauvēja un prasīja, vai šņabis ir, skaidrs, ka provokators, jo visi zināja, ka ir. Ja kāds jautāja, cik maksā, durvis ciet. Jo tas, kas pārdod, nedrīkst nosaukt cenu. Veikalā pudele maksāja piecus rubļus, bet dabūt nevarēja, tāpēc pie spekulanta – piecpadsmit. Taču pircējam pašam bija jādod nauda, ja gribēja pretī saņemt pudeli.
Un tagad viens ir noķerts. Ir septiņpadsmit liecinieku, kas pie viņa ir pirkuši. Bet viņš saka: man nebija nodoma. Es nopirku šņabi, jo sievasmāte bija slima, taisījās mirt, bērēm vajadzēs. Man bija iespēja Lietuvā no nepazīstamiem cilvēkiem nopirkt, pārmaksājot dažus rubļus. Nopirku trīs kastes, atvedu mājās, bet sievasmāte nemirst, izveseļojas, dzīvāka par dzīvu. Ko darīt? Nauda ieguldīta, man vajag to atpakaļ. Palaidu ziņu draugiem, ka man ir šņabis, varu pārdot, ja kādam vajag. Taču es neteicu, par cik. Un tumsā jau es neredzu, cik man dod. Pērkot nebija nodoma. Viss.
Kāds cits spekulēja ar zemenēm. Mēs viņu noķeram, bet viņš parāda pasaknīti – pirms pusgada viņš Miera fondam pārskaitījis simt rubļu. Mēs esam pierādījuši, ka spekulāciju rezultātā viņa iegūtā peļņa ir gandrīz tūkstoš rubļu, bet viņš saka: kad būtu savākts pilns tūkstotis, arī to pārskaitītu Miera fondam. Un tu nevari pierādīt pretējo, jo viņam ir pasak-nītis par tiem simt rubļiem. Un viņš apgalvo, ka viņam zemeņu pārpirkšanā nav bijis savtīga mantkārīga nolūka. Vai tev patika tavs darbs?
Jā! Interesants. Ļoti. Tev jābūt psihologam. Kad cilvēks sēž tev pretī un stāsta muļķības, tu viņam pasaki: tur, kur tu mācījies melot, es biju profesors. Cik ilgi nostrādāji?
Līdz 1989. gadam. Aizgāju, jo man pavērās citas darba iespējas. Lai gan arī tagad es vislabprātāk strādātu kārtības policijā. Rūpētos, lai Rīga ir tīra. Neviens man nespļautu un nemēslotu uz ielām, nečurātu vārtu rūmēs un naktī Vecrīgā nebļaustītos. Vai tu biji labs operatīvais darbinieks?
Labam operatīvam darbiniekam gadā bija jāatklāj deviņas līdz vienpadsmit lietas. Man gadā bija trīsdesmit piecas līdz trīsdesmit septiņas. Atklātas, ierosinātas un rezultatīvi iztiesātas krimināllietas. Vai tev ir bijušas arī tādas lietas, ko nācās slēgt?
Diemžēl bija arī tāda. Saņēmu sūdzību par augsta ranga partijas darbinieku, kam pārāk liela apetīte, divi kukuļi iedoti, bet šis prasa trešo – divdesmit tūkstošus rubļu. Tas sūdzības rakstītājam šķitis par traku.
Augsta ranga partijas darbinieks – tā nav joka lieta. Sarunājām telefona noklausīšanos un noklausīšanos kabinetā. To tikai Drošības komiteja varēja, palūdzām, viņi palīdzēja.
Kad pierādījumi savākti, liecības noformētas un viss sagatavots aizturēšanai, pēdējais etaps – Iekšlietu ministrijas cilvēks aiziet uz partijas centrālkomiteju, lūdz norīkot pārstāvi, kas būtu aizturēšanā liecinieks. Un te Vagris, kas tolaik bija “cekas” pirmais sekretārs, pieprasa operatīvo lietu. Izlasījis saka: vai jūs gribat politisku skandālu? Viss. Lieta slēgta. Nianses stāstīt nedrīkstu.
Ministrs Vaznis man pateica īsi: aizmirsti, ja negribi, lai tevi nobrauc tramvajs tur, kur sliedes nekad nav bijušas.
Kas ar to cilvēku pēc tam notika? Esi par viņu ko dzirdējis?
Pēc tam viņš nobalsoja par Latvijas neatkarību un sekmīgi iekārtojās arī jaunajā situācijā. Ko tu domā par čekas maisu publicēšanu?
Tam bija jānotiek 90. gadu vidū. Un ne jau tā, kā tas tagad tika izdarīts, vienkārši izgāžot maisu saturu bez kādiem paskaidrojumiem un komentāriem. Jāsaprot, ka neviens operatīvais darbinieks neatdos publiskai saplosīšanai savus strādīgos aģentus. Esmu runājis ar bijušajiem VDK darbiniekiem. Publiski viņi joprojām neko nedrīkst stāstīt, bet privāti reizēm kaut ko atklāj. Viens man saka: no manējiem maisos nav neviena, es pats visus izņēmu, bija taču pietiekami daudz laika.
Skaidrs, ka visas svarīgās kartītes vai nu iznīcināja, vai aizveda. Ticamībai un piesegam atstāja vecos, kas jau apmiruši, un tos, kas šķita nesvarīgi. Un vēl arī tos, kas savervēti pēc 1986. gada, kad jau sākās atmoda, jo tur pa lielākai daļai bija fiktīvi noformētās kartītes. Vadība pieprasīja plāna pildīšanu, bet 80. gadu beigās neviens jau vairs negāja – ne labprātīgi, ne piespiedu kārtā.
Maisi ir tīri politiska lieta, lai diskreditētu mūsu inteliģenci. Tie, kas patiešām strādāja, kas rakstīja ziņojumus un saņēma naudu, maisos nav atrodami. Taču bijušie VDK operi par to runāt negrib, jo ir parakstījuši klusēšanas noteikumu, tas ir solījums līdz mūža galam, tāpēc viņi var stāstīt nenozīmīgas lietas vai melot.
* Lasi vēl: No “bandīta meitas” līdz “čekistei” – melu impērijas provokācijas turpinās. Saruna ar Dzintru Geku Vija Beinerte: Ne tikai mana – patiesības uzvara Karš ir neapmierinātu vīriešu rotaļas. Saruna ar Valdi Atālu
