Šeit apkopoti satraucoši raksti par to kā Latvija (kā hipnotizēts trusītis) labprātīgi un bez pretošanās lien žņaudzējčūskas (Krievijas) rīklē lai pavisam drīz pazaudētu savu valodu un sevi kā latviski runājošu nāciju
Daudzi interesenti turpina pētīt uzvārdus, kas atrodami nupat publiskotajos čekas maisos. Izurbties cauri visiem dokumentiem gan prasa diezgan daudz laika un pūļu.
Kopš tā dēvēto “čekas maisu” publiskošana, portāls “Pietiek.com” regulāri publicējis apkopojumus ar dažādiem vairāk vai mazāk sabiedrībā pazīstamiem tajos atrodamiem personāžiem. Trešdien tas publicēja apkopojumu, kurā iekļauti vairāk nekā 130 padomju represīvo iestāžu savulaik, iespējams, savervētie ziņotāji.
Portāla uzturētājs Lato Lapsa sola, ka turpinās pētīt maisu saturu, kā arī jau tuvākajās dienās visa kartotēka būšot pieejama “Pietiek.com” lejupielādēšanai kā vienots PDF dokuments, lai katru reizi maisu aplūkošanai nav jāreģistrējas.
Lapsa atzīmē – ja portāls atradīs pietiekami līdzekļu, tad, protams, varētu mēģināt VDK alfabētisko kartotēku padarīt meklējamu pēc uzvārdiem. Bet pagaidām tas ir tehniski grūti izdarāms, tur ir milzīgs roku darbs jāieliek.
Portāls arī saskaitījis, ka starp “čekas maisos” lasāmajiem uzvārdiem redzami arī vismaz 15 neatkarīgās Latvijas augstāko apbalvojumu – Trīszvaigžņu ordeni – vēlāk saņēmušie.
Piemēram, kādreizējais Iekšlietu ministrijas valsts sekretārs Andris Staris, kinorežisors Jānis Streičs un gleznotāja Maija Tabaka. Lapsa situāciju ap ilgstoši no sabiedrības slēptajiem “čekas maisiem” salīdzina ar pūstošiem zobiem citādi veselā mutē.
“Ir daudzi cilvēki, kuru esība tur nepārsteidz, ir – kuri pārsteidz un ir daži, kuru esība tur skumdina. Jebkurš ārsts pateiks, ka zobs, nevis tur pats par sevi pūst lēnām, bet ietekmē visu organismu.”
“Un mēs esam situācijā, kad kaut kādu iemeslu pēc gandrīz 30 gadus šie zobi ir ignorēti, plus viņi paši ir mēģinājuši teikt, ka nekā tur nav, viss kārtībā. Nu, tagad beidzot viens no šiem zobiem ir aturbts un… aturbts. Nekas vairāk tur vēl nav izdarīts,” turpina Lapsa.
Savukārt šobrīd ļoti bieži dzirdamās atrunas no “čekas maisos” atrodamajiem, ka nevienu nosūdzējuši viņi neesot, Lapsa neuzskata par ļoti ticamām.
“Klīst apkārt pa internetu zīmējumiņš, kur satiekas divi cilvēki bārā. Vīrietis saka: “Es esmu čekas aģents, bet nekad neesmu nevienu nodevis”. Sieviete saka: “Es esmu prostitūta, bet man nekad nav bijis sekss”. Nu – ļoti precīzi.”
“Pietiek.com” drīzumā publicēšot arī Latvijas Kompartijas nomenklatūras darbinieku sarakstu.
Autors: Publiskās atmiņas centra padomes loceklis Didzis Šēnbergs
Šis raksts nav zinātniskais pētījums un nav zinātniskais komentārs, bet sniedz viedokli par LPSR VDK aģentu kartotēku, lai atbildētu uz atsevišķiem jautājumiem, kas varētu rasties plašsaziņas līdzekļu pārstāvjiem, studējošajiem un sabiedrības interesentiem.
Konkrētais raksts nav padziļinātas pētniecības rezultāts, bet tapis 2018. gada 20. decembrī.
Aplūkojot pieejamo LPSR VDK aģentūras alfabētisko un statistisko kartotēku, jāizvairās no absolūtas kvantitatīvas analīzes vairāku iemeslu dēļ, no kuriem būtiskākie ir kartotēkas nepilnīgums un aģentu darba un personas lietu žurnālu nepilnīgums.
Līdz ar to, ja, aplūkojot kartotēku, minēts skaits vai īpatsvars, tad šie skaitļi nav galīgi un noteikti jāprecizē turpmākās izpētes gaitā. Viens no iemesliem ir arī tas, ka vienai un tai pašai fiziskai personai kartītes var būt vairākas. Tomēr varam apskatīt dažas tendences un kliedēt kādus sabiedrībā populārus mītus.
Parasti par LPSR VDK aģentu kartotēku eksistē mīti.
Piemēram, «komunistus nevervēja». Kartotēkā ir ne mazāk kā 350 PSKP biedru un kandidātu, kas būtu nedaudz zem 10%. Piemēram, LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijas publicētā VDK instrukcija aizliedz vervēt konkrētas nomenklatūras amatpersonas[1].
Piemēram, tās 3.15. apakšpunkts paredz, ka PSKP un VĻKJS biedrus, partijas un komjaunatnes Komiteju biroju locekļus, partijas un komjaunatnes pirmorganizāciju sekretārus, partijas un komjaunatnes aparāta, PSRS Bruņoto Spēku politorgānu, savienoto un autonomo republiku Augstāko Padomju un vietējo Tautas deputātu padomju atbildīgos un tehniskos darbiniekus, arodbiedrību, tiesu un prokuratūras darbiniekus nedrīkst izmantot kā aģentus, rezidentus, konspiratīvo un satikšanās dzīvokļu uzturētājus.
Ar instrukcijas 3.15. apakšpunktu var apgāzt vēl vienu mītu «nav kartotēkā, nebija aģents». Ja kādu ievēlēja PSKP pirmorganizācijas sekretāra amatā, pieņēma darbā PSKP vai VĻKJS, tad aģenta lieta un kartīte bija jāiznīcina.
Līdz ar to skaidrs, ka personām, kas bija PSKP, VĻKJS un citos 3.15. apakšpunktā minētajos nomenklatūras amatos, kartītes neesamība ir dabiska, neatkarīgi no tā, vai konkrētā persona bija aģents vai nebija. Personas no aktīvās kartotēkas arī izslēdza. Lietas nododot arhīvā, uz kartītes raksta, piemēram, «izslēgts izmantošanas neiespējamības», «atteikuma sadarboties», «slimības, vecuma dēļ».
Piemēram, 1913. gadā dzimis aģents, vervēts 1949. gadā, jau 1986. gadā var tikt izslēgts «lielā vecuma dēļ», kaut sasniegti vien 73 gadi. LPSR VDK «operatīvā interese» zuda, kad persona sasniedza 80 gadu vecuma slieksni, tad, teiksim, arī iznīcināja filtrācijas lietas. Vēl piemērs.
1915. gadā dzimusi persona, kas vervēta 1948. gadā, tiek 1982. gadā izslēgta no aktīvās aģentūras vecuma dēļ –67 gadu vecumā. Tajā pat gadā šī paša iemesla dēļ izslēdz 1918. gadā dzimušo – 64 gadi. Izslēgto lietas no arhīva kaut kad arī iznīcināja, tad arī kartītes.
Nākamais mīts ir, ka LPSR VDK aģentūras kartotēkā pamatā atrodas «inteliģence» vai latviešu intelektuāļu vārdi un uzvārdi.
Pieejamā LPSR VDK aģentūras kartotēka liecina, ka pārstāvētas visas sabiedrības šķiras, slāņi un nodarbošanās daudzveidīgums PSRS okupētajā Latvijā. Iepazinos ar informāciju par vairākiem tūkstošiem LPSR VDK aģentūras kartotēkas kartītēm, arī nedaudz mazāk kā četriem simtiem sadarbības fakta ar VDK konstatēšanas lietām tiesā.
Piemēram, kartotēkā minēti ne mazāk kā 110 dažādi inženieri, ne mazāk kā 70 autovadītāji un automehāniķi, ne mazāk kā 68 elektriķi un elektromontieri, 62 dažādi meistari, 38 mehāniķi, 27 atslēdznieki, 25 brigadieri, 25 stūrmaņi, 25 matroži, ne mazāk kā 20 meža darbinieki, vismaz 15 traktoristi, vismaz 10 kolhoznieki, 10 mājsaimnieces, 10 mašīnisti, 10 motoristi, kā arī ne mazāk kā 36 personas, par kurām nodarbošanās minēta “nestrādā” un ne mazāk kā 40 pensionāri.
Vismaz 40 personas definēti kā strādnieki. Arī ne mazāk kā 100 studentu. Vismaz 225 gadījumos, lai arī norādīta institūcija, nav norādīts amats vai nodarbošanās. Protams, LPSR VDK aģentu kartotēkā norādīti arī izglītības, zinātnes un kultūras darbinieki, taču to ir mazākums iepretim strādniekiem un kalpotājiem. Studējošie pirms pirmā diploma ieguves PSRS šķiru izpratnē skaitījās strādnieki.
Aģentu kartotēkas personu izglītības līmenis liecina pret mītu par “inteliģenci”. Vidējā un nepabeigta vidējā izglītība nav retums. Protams, vēlākajos PSRS okupācijas gados vidējais izglītības līmenis aģentiem pieaug. Savukārt 1949. gadā Alūksnes mežsaimniecībā savervētā 41 gadus vecā mežsarga izglītības līmenis ir četras pamatskolas klases, tajā pašā gadā savervēta 20 gadus jauna dzelzsceļnieka izglītība sešas pamatskolas klases, tikpat klašu 1950. gadā savervētam 26 gadus jaunam atslēdzniekam.
Iepazinos gan tikai ar 12 kartīšu datiem, kuru personām ir 4–5 klašu izglītība, tie ir lauksaimnieki, kolhoznieki, strādnieks, autovadītājs, dārkopis, vairākas nestrādājošas personas. Savukārt ar 6 klašu izglītību iepazinos ar 36 personu kartīšu datiem, 7 klases apguvušas jau 49 personas, to vidū, piemēram, radiodarbnīcas priekšnieks, kolhoza priekšsēdētājs, Ventspils naftas bāzes brigadieris, Armijas, aviācijas un flotes brīvprātīgas veicināšanas biedrības (DOSAFF) rajona komitejas priekšnieks, stacijas priekšnieks, vairāki kuģu kapteiņi, iepazinos ar 130 pamatizglītību ieguvušo personu kartītēm, 1077 kartīšu informāciju, kur norādīta vidējā, vidējā speciālā un vidējā tehniskā izglītība, 71 kartīti ar nepabeigtu augstāko izglītību.
Reti, bet atsevišķās kartītēs izglītība ir konkretizēta. Lai arī visiem garīdzniekiem tas nav norādīts, tomēr vismaz trim personām norādīta augstākā teoloģiskā izglītība – Nīcgales un Raipoles katoļu draudžu priesteriem un vienam luterāņu mācītājam, vienam milicim “2 kursi Omskā” [milicijas skolā]. Lai arī kartotēkā norādīti zinātņu kandidāti un zinātņu doktori, tikai trim kartotēkas fiziskām personām – vienam LPSR ZA Fizikālās enerģētikas institūta līdzstrādniekam, vienam P. Stučkas LVU Fizikas institūta un vienam LPSR ZA Koksnes ķīmijas insitūta tiešā tekstā norādīts zinātņu kandidāta statuss, vienai personai ir norādīta augstākās PSKP partijas skolas izglītība.
Nākamais mīts, ka LPSR VDK aģenti bijuši vienīgi paši latvieši.
Nekavēšos pie latviešu un krievu īpatsvara savstarpējā salīdzinājuma, jo, ievērojot, ka LPSR aģentu kartotēka aptver nelielu daļu no darba un personas lietu žurnālos minēto aģentu skaita, tas varbūt nebūtu korekti. Minēšu, ka iepazinos ar 61 baltkrieva, 61 ebreja, 49 ukraiņu, 35 poļu, 19 lietuviešu, 14 vāciešu, 7 armēņu, 6 tatāru, 4 rumāņu (dēvēti par “moldāviem”), 2 azeru, 1 beļģa, 1 bulgāra, 1 čečena, 1 dāņa, 1 igauņa, 1 kabardieša, 1 mordovieša, 1 soma, 1 tadžika LPSR VDK kartītēm.
LPSR VDK aģentu kartotēkā iekļauto vecumgrupa.
Ne mazāk kā 100 LPSR VDK aģentu kartotēkā iekļautajām personām šogad – 2018. gadā – apritētu simt un vairāk gadu. Vecākā persona, par kuru lasīju, ir 1882. gadā Liepājas apriņķī dzimušais, augstāko izglītību ieguvušais un Mežaparkā dzīvojošais Ādams Grēbers Oto dēls, par kuru norādīts, ka tas kā bezpartejisks pensionārs esot drošības dienestu darbinieka Pankratova savervēts 18. darba jaunatnes vakara vidusskolā 1938. gada 23. jūlijā, vervēšanu sankcionējis Badamjancs, sevārds – KAZANSKIJ.
Pensionētais skolotājs no Aizputes Grēbers bija LSDSP biedrs, aktīvs Skolotāju savienības dalībnieks, Latvijas Skolotāju slimokases darbinieks un mira 1961. gadā, te gan iespējama kļūda vecumā, jo minēts ka viņš dzimis arī 1887. gadā, taču jebkurā gadījumā tas ir vecākais kartotēkā manis sastaptais. Kā netipiski sena gadagājuma kartotēkā varu minēt arī 1896. gadā dzimušo Annu Aigari Kristapa meitu, kura dzīvoja pašreizējā Zigfrīda Annas Meierovica bulvārī 4 un bija LPSR Lauksaimniecības ministrijas tehnoloģe ar segvārdu KRASNOJARKA, savervējis valsts drošības dienestu Rīgas pilsētas daļas darbinieks Stelmaks 1939. gada 18. maijā.
LPSR VDK aģentu kartotēkā norādītās personas, kas dzimušas no 1900. gada līdz 1918. gadam, aprakstītas kā vervētas visplašakajā laika posmā – aplūkoju datus par šo personu kartītēm, kas vervētas no 1940. gada 6. februāra līdz 1985., 1986. un pat 1988. gadam – pēdējās kā tikšanās un konspiratīvo dzīvokļu turētāji. No 1919. gada līdz 1938. gadam dzimušas ne mazāk kā 510 aģentu kartotēkā iekļauto personu, tātad tām šobrīd apritētu 99 līdz 80 gadu.
Iepazinos ar vēl ne mazāk kā 100 kartīšu datiem, kurās personas dzimušas līdz Latvijas Republikas okupācijai 1940. gadā. Jaunākās personas, ar kuru kartītēm iepazinos, dzimušas 1971., 1972., 1973. gadā – piemēram, Malnavas tehnikuma 1971. gadā dzimušo 10. klases skolēnu, aģentu AKSPERU vervējis Ludzas rajona daļas darbninieks Volkovs 1988. gada 10. jūnijā, kad audzēknim bija 17 gadu.
Alternatīvajā dienestā LPSR VDK “Z” (konstitucionālās iekārtas aizsardzība, bijusī 5. “ideoloģiskā” daļa) darbinieks Kļimovs aģentu BOROVIK vervējis 18 gadu vecumu sasniegušu 1991. gada 8. augustā, dažas dienas pirms neveiksmīgā “Augusta puča” un LPSR VDK aizliegšanas. 1967. gadā līdz 1973. gadā dzimušie vervēti lielākoties kā skolēni (“audzēknis”), kursanti un strādnieki, izņemot vienu milici un vienu brigadieri.
Jāpieskarās arī vervēšanas laikam. Jāatspēko mīts, ka aģentus beidza vervēt Atmodas laikā. Protams, kā zināms, žurnālu ierakstu nav kopš 1987. gada 12. janvāra, tātad par tālāko laika periodu pārliecināties ir salīdzinoši sarežģītāk, taču kartotēkā norādīts vervēšanas laiks. Iepazinos ar 24 kartītēm, kas noformētas 1991. gadā, 50 kartītēm no 1990. gada, 91 kartīti no 1989. gada.
Aģentu darba vietas, kā jau var spriest no profesiju un amatu dažāduma, arī ir visdaudzveidīgākās. Pieskaršos tikai dažām īpatnībām. PSRS institūciju nosaukumi bija gari un sarežģīti, tika lietotas abreviatūras, konvencionāli un kolokviāli saīsinājumi.
Tā, ka kartīte ir tikai meklēšanas instruments darba un personas lietai vai arhīva lietai pastāvīgās glabāšanas kartītēm, tad institūcijas nosaukums šeit parasti ir saīsināts un visbiežāk atspoguļots nepareizs. Kartīte ir fiziski neliela, līdz ar to, piemēram, nosaukumu “PSRS Valsts ārzemju tūrisma komitejas Rīgas apvienības Ceļojumu pārvalde” ierakstīt ir praktiski neiespējami, līdz ar to ir rakstīti pašizdomāti saīsinājumi. Atsevišķos gadījumos tos var būt grūtāk atšifrēt, līdz ar to šobrīd arī aptuvenu statistiku par iestādēm veidot nav lietderīgi.
Veiksmīgāki ir gadījumi, kad lietotas pieņemtās PSRS un LPSR institūciju abreviatūras, piemēram, kirilicā “Latgiprodortrans” – Latvijas Valsts ceļu un transporta uzņēmumu projektēšanas institūts, “Latgiprogorstroj” – Latvijas Valsts pilsētu celtniecības projektēšanas institūts un tā tālāk. ŽER, ŽEK, ŽEU, DzER — «Dzīvokļu ekspluatācijas rajons» jeb namu pārvalde. Piemēram, AK-12 ir konkrēts “abonenta kastītes” uzņēmums, savukārt, v/č-11143 ir konkrēta PSRS Bruņoto spēku karaspēka daļa. Virkne kolhozu nosaukumi ir nepareizi vai neprecīzi, tie ir jāskata kopā ar attiecīgo LPSR rajonu, kur adresē pierakstīta fiziskā persona.
Latvijas komiteja kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs un Latvijas un ārzemju draudzības un kultūras sakaru biedrība katra pierakstīta ar vismaz pieciem dažādiem un nepareiziem nosaukumiem. Piederība reliģiskai organizācijai ir pierakstīta aptuveni – gan katoļu priesteru, gan evenģēliski luterisko mācītāju, gan Austrumu ortodoksālās baznīcas kalpotāju gadījumā ir minētas gan atsauces uz draudzi, gan uz baznīcu kopumā.
Piemēram, iekšlietu struktūru aģentu gadījumā LPSR Iekšlietu ministrijas līmenī akcents ir likts uz ministriju, bet rajonu līmeni ir visai nosacīti apzīmējumi, kas uzreiz nerada priekšstatu par to, cik daudz milicijas darbinieku bijis aģentu vidū. LPSR lekšlietu ministrijas sociālistiskā īpašuma aizsardzības un spekulācijas apkarošanas pārvalde (OBHSS) un attiecīgās rajonu struktūrvienības minētas tikai kā šis akronīms. Atsevišķos gadījumos iestādes vietā vervētājs ir ierakstījis dienesta pakāpi kā gadījumā ar Ludzas rajona iekšlietu pārvaldes inspektoru, kur iestāde ir “vecākais milicijas leitnants”.
Gan LPSR Zinātņu akadēmijas gadījumā, gan Pētera Stučkas Latvijas Valsts universitātes gadījumā daļā kartotēkas ir norādes uz konkrētām struktūrvienībām – institūtiem, fakultātēm, laboratorijām, observatoriju, daļā norāžu nav. Brīvo profesiju pārstāvji bieži definēti kā savas darba vietas darbinieki – piemēram, monumentālās glezniecības mākslinieks kā Teodora Zaļkalna LPSR Valsts mākslas akadēmijas vecākais pasniedzējs, rakstnieks kā šīs akadēmijas bibliotēkas vadītājs.
Bieži konkrētu institūciju iespējams noskaidrot tikai no dzīvesvietas kā gadījumā ar Jelgavas rajonā esošas narkoloģiskās slimnīcas dārznieku. Līdzīgi Daugavpils vai Rēzeknes pedagoģisko institūtu var atpazīt vienīgi kontekstā ar fiziskās personas dzīvesvietu, jo kartītē norādīts “fizkultūras pasniedzējs, pedinstitūts”, “direktora vietnieks, pedskola”. Tajā pašā laikā militāri-rūpnieciskajā kompleksā ietilpstošās Ar Oktobra Revolūcijas ordeni apbalvotās ražošanas apvienības “Alfa” gadījumā pēkšņi norādīta konkrēta 210. daļa.
Atsevišķas piezīmes par PSRS valsts drošības dienestu struktūrvienībām, kuras vervējušas personas.
Iepazinos ar 57 LPSR VDK 1. daļas (izlūkošana) darbinieku izveidotajām kartītēm, 120 LPSR VDK 2. daļas (pretizlūkošana) veidotajām kartītēm, 25 LPSR VDK 3. daļas, 54 – 4. daļas, 80 – 5. daļas (ideoloģiskā pretizlūkošana) un tā tālāk, taču vēlos vērst uzmanību uz dažām īpatnībām. Piemēram, 1944. gada 20. septembrī Slokas kūdras rūpnīcā vervē PSRS attiecīgā kara apgabala struktūrvienības, 1944. gada 19. novembrī Smiltenes mežniecībā aģentu savervē 201. (43. gvardes) latviešu strēlnieku divīzija, kā arī vienlaikus Smiltenes iekšlietu daļa (pārvalde), vairākos gadījumos personas savervējis PSRS VDK Robežsardzes karaspēks, Abrenes apriņķa Iekšlietu tautas komisariāta nodaļa 1939. gada 16. maijā (!) un kādu Abrenes ģimnāzijas skolēnu 1940. gada 13. jūnijā, VDK nodaļa pie LPSR Ministru Padomes.
Arī, piemēram, Baltkrievijas kara apgabala valsts drošības dienesta struktūrvienības, Baškīrijas APSR VDK 2. daļa, PSRS Bruņoto spēku Brestas pilsētas garnizona sevišķā daļa, vairāki desmiti citu PSRS Bruņoto spēku karaspēka daļu sevišķo daļu, Tadžikijas PSRS VDK, Kazahijas PSR VDK, īpaši Ceļinogorodas apgabala, Tomskas apgabala VDK, Vorkutas apgabala VDK, Odesas apgabala VDK, Volgogradas apgabala VDK, Kaļiņigradas apgabala VDK, Kirovas apgabala VDK, Murmanskas apgabala VDK, Komi APSR VDK, Ļeņingradas apgabala VDK, Maskavas pilsētas VDK, Lietuvas PSR VDK, kā arī, protams, LPSR VDK republikas pakļautības pilsētu un rajonu daļas un nodaļas, kas ir vairākumā.
Dažiem LPSR VDK aģentiem 20. gadsimta astoņdesmitajos gados kā vervētājs norādīta LPSR lekšlietu ministrijas sociālistiskā īpašuma aizsardzības un spekulācijas apkarošanas pārvalde, kas rada likumsakarīgu jautājumu, kāpēc pret OBHSS un LPSR iekšlietu ministrijas vadību likumdevējs noteicis citu tiesisku regulējumu kā LPSR VDK.
Kā zināms, SMERŠ nebija viena organizācija, bet trīs institucionālās struktūras ar vienu nosaukumu – PSRS Aizsardzības tautas komisariāta galvenā pretizlūkošanas pārvalde jeb armijas smeršs, kā arī PSRS Kara flotes tautas komisariāta pretizlūkošanas pārvalde un PSRS Iekšlietu tautas komisariāta pretizlūkošanas nodaļa, savukārt atsevišķas personas ir savervējis tieši armijas smeršs, kas rada jautājumus par to, cik morāli pareizi ir normatīvie akti par Otrā pasaules kara dalībnieka statusu, kur šis jautājums nav risināts. Vervēšanas institūciju vidū ir arī spaidu darbu nometņu valsts drošības institūciju daļas.
Sīkāk neaplūkojot to, kādu informāciju sniedz kartotēkā ietilpstošās aģenta kandidāta jeb vervēšanas kandidāta, rezidenta, tikšanās dzīvokļa turētāja vai konspiratīvā dzīvokļa turētāja kartītes, īsi aplūkošu jautājumu, kādu tipveida informāciju sniedz LPSR VDK aģenta kartīte. Par piemēru izvēlējos Mavrika Vulfsona kartīti, jo viņa politiskā pārliecība un darbība jau 1940. gadā ir pieejama publiskos resursos.
Kartīte sniedz informāciju, ka Mavriks Vulfsons Hermaņa dēls, dzimis 1918. gada 7. janvārī Maskavā, dzīvojošs Mednieku ielā 4–13, Rīgā, Teodora Zaļkalna LPSR Valsts Mākslas akadēmija mācībspēks (kartītē – Mākslas akadēmija), PSKP biedrs, ebrejs, ieguvis augstāko izglītību, ar segvārdu “GRANT”, LPSR VDK 1. daļas (izlūkošana) 2. nodaļas darbinieka Pumpura savervēts 1983. gada 11. oktobrī, ko sankcionējis 1. daļas priekšnieks Gunārs Pudels, 1988. gada 28. augustā izslēgts “turpmākas izmantošanas neiespējamības dēļ, vecuma dēļ”.
Norāde par izslēgšanu dažādu iemeslu dēļ sastopama nelielai daļai kartīšu. Atsevišķos gadījumos norādīts konkrētāks iemesls, piemēram, kāds 1937. gadā dzimis un 1963. gada 15. aprīlī savervēts Latvijas Valsts universitātes docents, zinātņu kandidāts un PSKP biedrs 1982. gada 6. aprīlī neilgi pirms 45 gadu vecuma sasniegšanas “izslēgts turpmākas izmantošanas neiespējamības dēļ, jo pārlieku liela spirtoto dzērienu patēriņa dēļ pilnībā degradējies”. Kāds 1929. gadā dzimis dzelzceļnieks, kas savervēts divdesmit gadu vecumā 1949. gada 20. oktobrī, 1954. gadā izslēgts “par dezinformāciju”, citam norādīts, ka tas 1949. gada 17. februārī izslēgts un arestēts kā dubultaģents.
Cits aģents nav tieši atzīmēts kā izslēgts, bet norādīts, ka tas 1980. gada 14. martā izbraucis uz ASV, vēl kāds 1981. gada 13. augustā izbraucis uz Izraēlu. Aģenti izslēgti kā iemeslu minot slimību un tālākas izmantošanas neiespējamību bez paskaidrojumiem. Daži izslēgti atteikšanās sadarboties dēļ. Protams, jāņem vērā, ka nav izslēgtas arī cilvēciskas kļūdas, kad LPSR VDK darbinieks aizpildīja izslēgšanas iemeslus, tā kāds 1949. gadā savervēts aģents arestēts 1954. gada 31.aprīlī.
Kā iepriekš minēts, šis viedoklis nav pētījums, bet 2018. gada 20. decembrī, atbildot uz kolēģu jautājumiem, radušās pārdomas, kas tiks papildinātas.
Daļa no bijušās Valsts drošības komitejas (VDK) dokumentiem jeb tā dēvētajiem “čekas maisiem” publiskota interneta vietnē “kgb.arhivi.lv”, 20.12.2018.
Bijušās Valsts drošības komitejas (VDK) interešu lokā bijis ļoti plašs personu loks – kartītes par VDK aģenta statusu tā dēvētajos “čekas maisos” atrodamas gan par garīdzniekiem, kultūras darbiniekiem un zinātniekiem, gan par bārmeņiem, šoferiem, metinātājiem, jūrniekiem un citiem, liecina 20.decembrī publiskotā informācija par bijušās VDK ziņotājiem.
Vairums aģentūras LETA sazvanīto cilvēku, kuru vārdi atrodami kartotēkā, uzsvēra, ka tiesā ir pierādījuši, ka nav apzināti sadarbojušies ar VDK, vai arī atzina, ka ir nonākuši saskarsmē ar “čekas” darbiniekiem, taču tas noticis saistībā ar kādu konkrētu gadījumu, nevis viņi bijuši regulāri ziņotāji.
Latvijas Nacionālā arhīva vietnē “kgb.arhivs.lv” atrodamā informācija liecina, ka par aģentiem tikuši vervēti visdažādāko jomu pārstāvji, aptverot visu Latvijas PSR teritoriju.
Likumā ir noteikts, ka Latvijas Nacionālā arhīva publicētās ziņas par “čekas maisu” saturu ir “informatīva rakstura ziņas un nerada juridiskas sekas bez atbilstoša fakta konstatējuma tiesas nolēmumā”, proti, bez tiesas sprieduma nevar apgalvot, ka kartotēkās minētie cilvēki tiešām sadarbojušies ar VDK.
Daudzi no “čekas maisos” minētajiem ir tiesājušies un tiesā pierādījuši, ka apzināti ar VDK nav sadarbojušies.
Publiskotajos “čekas maisos” atrodami, piemēram, atsevišķu kultūras darbinieku vārdi.
Kultūras darbinieki, ar kuriem aģentūrai LETA izdevās sazināties, norādīja, ka viņu vārda parādīšanās VDK dokumentos ir pārsteigums, un uzsvēra, ka viņi neesot ziņojuši VDK. Publiskotajos dokumentos atrodams, piemēram, dziedātājs un Latvijas šlāgeraptaujas vadītājs Guntis Skrastiņš, aktieris Jānis Jarāns, Latgales dzejnieks Antons Kūkojs, mūžībā aizgājušais aktieris Harijs Spanovksis, rokgrupas “Līvi” dalībnieks Aivars Brīze, mūziķis Roberts Gobziņš un gleznotāja Maija Tabaka.
Saskaņā ar informāciju VDK dokumentos, Skrastiņš ticis vervēts 1983.gadā un viņam dots pseidonīms “Modris”.
Dziedātājs aģentūrai LETA norādīja, ka viņa datu atrašanās “čekas maisos” ir liels pārsteigums. Viņš gan pieļauj, ka tas varētu būt saistīts ar kādu viņa pratināšanas reizi 1983.gadā. Kā atminējās Skrastiņš, viņš ticis aicināts uz vienu vienīgo sarunu ar “trīs vīriem” par to, vai viņš varot apliecināt, ka kāds krievu aktieris uz ielas spēlējis saksofonu.
Skrastiņš atceras, ka toreiz viņam lika notikumu rakstiski aprakstīt, tomēr viņš atteicies to darīt. Pēc tam viņam tika uzdoti jautājumi, uz kuriem viņš atbildējis, savukārt papīru, uz kura bijusi viņa liecība, viņš parakstījis. “Gribot, negribot, varbūt tā bija mana vienīgā kļūda, ka papīru, uz kura bija atbildes uz jautājumiem, es parakstīju. Un vairāk nekāda sakara man absolūti nav bijis,” uzsvēra dziedātājs. Tāpat Skrastiņš piebilda, ka informācijā, kas par viņu redzama dokumentos, ir būtiskas kļūdas, jo dzimšanas gads, mēnesis, kā arī viņa dzimšanas vieta ir nepareiza.
Aktieris Jarāns saskaņā ar dokumentiem tāpat esot vervēts 1983.gadā, viņa segvārds esot bijis “Ivars”.
Kā aģentūrai LETA sacīja aktieris, viņš nav zinājis, ka atrodas tā sauktajos “čekas maisos”. Jarāns sacīja, ka ziņojis VDK viņš neesot, norādot, ka kādreiz bijis tā saucamais “fartsovšķiks”, kad dzīvoja ostas rajonā, kā rezultātā viņam bijusi saskarsme ar ārzemniekiem. Reiz, kā stāstīja aktieris, viņš ticis noķerts un viņam piedāvāts, vai nu aiziet no teātra vai parakstīties.
Saskaņā ar informāciju VDK dokumentos Latgales dzejnieks Antons Kūkojs vervēts 1981.gadā, viņam piešķirot pseidonīmu “Jāzeps”, bet aktierim Spanovksim bijis segvārds “Haris”. Kartotēkā atrodama arī kartiņa ar rokgrupas “Līvi” dalībnieka Aivara Brīzes vārdu, tomēr viņš ir iekļauts kategorijā “vervēšanas rezerve”. Turklāt kartiņa reģistrēta 1990.gada decembrī, jau pēc Neatkarības deklarācijas pieņemšanas un mēnesi pirms janvāra barikāžu sākuma. Visi minētie jau ir aizgājuši viņsaulē.
Par vairākiem kultūras darbiniekiem, kuru vārds varētu būt sastopams tā sauktajos “čekas maisos”, publiski jau bija izskanējusi informācija, tostarp mūziķi Robertu Gobziņu un gleznotāju Maiju Tabaku. Pēc dokumentos paustā, gleznotāja Tabaka esot vervēta 1976.gadā, viņai dodot pseidonīmu “Viktorija”. Viņas kartītei pāri ar sarkanu pildspalvu ir krieviski rakstīts “signaļnaja”. Mūziķim Gobziņam esot ticis piešķirts segvārds “Lunis”.
Tāpat bijušās VDK dokumentos atrodams dramaturga Jāņa Jurkāna vārds, Rīgas Kinostudijas režisora Rolanda Kalniņa vārds, aktiera Andra Bērziņa vārds, režisores Vijas Beinertes vārds, režisora Arvīda Krieva vārds, režisora Jāņa Streiča vārds, aktiera Rolanda Zagorska vārds u.c.
“Maisos” atrodama arī virkne kādreizējo vai esošo pašvaldību darbinieku. Piemēram, no pašreizējā Rīgas domes sasaukuma dokumentos ir arī deputāta Mihaila Kameņecka (“Saskaņa”) vārds, kurš esot vervēts 1990.gadā un darbojies ar segvārdu “Aleksejs”. Kameņeckis sarunā aģentūrai LETA atzina, ka zinājis par savu atrašanos “maisos”, tādēļ pirms vairāk nekā desmit gadiem par to vērsies tiesā, kura sadarbības faktu nav konstatējusi. “Savulaik biju PSRS džudo izlases tiesnesis un daudz ceļoju pa dažādām valstīm. Iespējams, tādēļ kādam varēja būt interese mani kur reģistrēt, taču nekāda sadarbība ar VDK man nav bijusi,” sacīja deputāts.
Tāpat “maisos” atrodams 1942.gadā dzimušais Rīgas domes deputāts Igors Solovjovs. Ieraksts liecina, ka Solovjovs it kā vervēts 1985.gadā un iekļauts kategorijā “kandidāts īpašiem periodiem”. Solovjovs sarunā aģentūrai LETA sacīja, ka par sava vārda atrašanos čekas maisos nav zinājis un ir par to pārsteigts. “Turklāt 8.Saeimā es strādāju Ārlietu komisijā un man bija pielaide valsts noslēpumam,” sacīja deputāts, norādot, ka ar VDK nav sadarbojies.
VDK dokumentos atrodams arī Augstākās tiesas (AT) priekšsēdētāja Ivara Bičkoviča vārds.
AT preses pārstāve Rasma Zvejniece aģentūrai LETA teica, ka AT priekšsēdētājs neuzskata par nepieciešamu atgriezties pie jautājumiem, kas jau detalizēti vērtēti un analizēti, viņam kandidējot uz AT priekšsēdētāja amatu un saņemot ar šo amatu saistīto nepieciešamo pielaidi valsts noslēpumam gan 2008.gadā, gan atkārtoti 2015.gadā. Tiesas spriedums, ar kuru atzīts, ka Bičkovičs nav veicis apzinātu sadarbību ar bijušo VDK, ir spēkā, norādīja AT pārstāve.
“Čekas maisos” minēts arī Ogres rajona tiesas tiesnesis Arnis Naglis, kuram aģenta kartītē dots segvārds “Slaviks”. Kartītes dati norāda, ka Naglis vervēts 1990.gadā. Medijos Nagļa vārda izskanēja tad, kad viņa vadītais tiesas sastāvs atzina, ka vēsturnieks Gatis Liepiņš publikācijā “Ogres kolaboranta slavināšana”, nosaucot PSRS Iekšlietu sistēmas darbinieku Vladislavu Laizānu par “kolaborantu”, ir paudis nepatiesību un nodarījis morālo kaitējumu Laizāna dēlam un atraitnei. Zemgales apgabaltiesa šo Nagļa lēmumu atcēla. Ar pašu Nagli aģentūrai LETA piektdien neizdevās sazināties.
VDK dokumenti liecina, ka vervēts ļoti daudz izglītības darbinieku, zinātnieku un studentu.
Latvijas Universitātes (LU) rektors Indriķis Muižnieks, kurš VDK dokumentos atrodams ar segvārdu “Juris”, par savu atrašanos “čekas maisos” uzzinājis pirms pieciem gadiem – ziņas saņemtas neoficiāli. Iesniedzot oficiālu informācijas pieprasījumu un pārliecinoties par savu atrašanos “maisos”, Muižnieks vērsies prokuratūrā. Vēlāk tiesa atzina, ka sadarbības fakts ar čeku nav konstatēts. Domājot par iemesliem savai būšanai kartotēkā, Muižnieks pieņēmis, ka tas saistīts ar viņa ārzemju komandējumiem, kuros viņš bija devies saistībā ar zinātni un pētniecību. Muižnieks pieļauj, ka arī pārējie LU kādreizējie rektori – Juris Zaķis, Ivars Lācis un Mārcis Auziņš, kas tāpat kā viņš atrodami “maisos”, tajos varētu būt tikuši iekļauti tāda paša iemesla dēļ.
LU pasniedzējs Rolands Tjarve ar segvārdu “Rihards”, kurš VDK esot ticis vervēts 1986.gadā, aģentūrai LETA sacīja, ka par savas kartiņas esamību “čekas maisos” nav zinājis. Viņš skaidroja, ka vienīgais iemesls, kāpēc viņš ir minēts “čekas maisos”, ir tāpēc, ka 1984.gadā, studiju laikā, esot pirmajā kursā, iesaukts iekšlietu karaspēkā un aizsūtīts uz Ziemeļkaukāzu speciālā apakšvienībā, apsargājot par īpaši smagiem noziegumiem notiesātus noziedzniekus.
Tjarve uzsvēra, ka divu gadu laikā, kurus pavadīja šajā apakšvienībā, divas vai trīs reizes nācies konvojēt apsūdzētos uz tiesu, kā arī pirms un pēc šī konvoja bijusi jāiziet instruktāža un jāparakstās, ka neizpaudīs neko par redzēto tiesā un VDK izolatorā. “Tas ir vienīgais kontakts man ar “čeku”, kā arī vienīgais izskaidrojums, kā varēja rasties mana kartīte šajā arhīvā. Mana sirdsapziņa ir tīra, es neesmu darījis nekādu kaitējumu cilvēkiem,” sacīja Tjarve. Vienlaikus viņš norādīja, ka dosies uz tiesu, “lai pierādītu, ka nekad nav sadarbojies ar VDK”.
Tāpat publiskotajos VDK dokumentos redzams akadēmiķa Jāņa Stradiņa vārds, Daugavpils Universitātes Inovatīvās mikroskopijas centra dibinātāja Gunta Liberta vārds, bijušās Latvijas Mākslas akadēmijas pasniedzējas Valdas Podkalnes vārds, vēsturnieka Antonija Zundas vārds, kurš esot bijis kā kandidāts īpašiem periodiem, zinātnieka Broņislava Leščinska vārds, Vācijā dzīvojošā ķīmiķa Kurta Švarca vārds, fiziķa Andra Šternberga vārds u.c.
Krievijas “Radio Svaboda” vēsta, ka
VDK dokumentos atrodams arī Latvijas pareizticīgo metropolīta Aleksandra jeb laicīgajā dzīvē Aleksandra Kudrjašova vārds.
Viņš esot vervēts 1982.gadā un viņam dots segvārds “Lasītājs”. Tāpat VDK parādās citu garīdznieku vārdi, piemēram, pirmais Latvijas katoļu kardināls Julijans Vaivods, kurš esot vervēts 1948.gadā, piešķirot segvārdu “Omega”.
VDK vervējusi arī daudzus tā laika žurnālistus. Ar žurnālistu Daini Lemešonoku, kurš vervēts 1987.gadā ar pseidonīmu “Namejs”, bijušo žurnālistu un savulaik populārā starptautiskā mūzikas industrijas foruma “Forte Riga” vadītāju Māri Liedi, radio galveno redaktoru Jāni Ozolu, kā arī LPSR Valsts Televīzijas un radioraidījumu komitejas TV propagandas redakcijas pārstāvi Jāni Gavaru aģentūra LETA mēģināja sazināties, taču nesekmīgi.
Publiskotajos dokumentos redzami arī žurnālista Anatolija Kreipāna un Atmodas laika raidījuma “Labvakar” vadītāju Edvīna Inkēna, Jāņa Šipkēvica un Ojāra Rubeņa vārdi. No trijotnes vissenāk esot vervēts Inkēns – 1981.gadā, 1986.gadā esot vervēts Šipkēvics, savukārt 1988.gadā – arī Rubenis.
VDK dokumentos redzams arī kāds 1957.gada 14.maijā dzimis Valdis Valters ar segvārdu Stīvs. Bijušais basketbolists Valdis Valters ir dzimis šajā gadā, taču citā datumā – 4.augustā. Bijušais sportists sociālajā tīklā “Twitter” ir noliedzis savu sadarbību ar VDK, jo viņa dzimšanas dati ir citi. Valters uzsver, ka nav rakstījis nevienu ziņojumu un arī kartiņā minētais vervētāja uzvārds viņam esot pilnīgi nepazīstams.
“Es brīnos par daudziem, kuri tanī laikā rakstīja par mani, bet tur nav! Mēs nojautām, kuri tie bija, un viņi arī neslēpās. Kartiņa izskatās pēc “fake”,” norāda bijušais sportists. “Maisos” atrodama kartiņa ar kādreizējā “VEF” basketbola komandas kapteiņa Oļģerta Jurgensona vārdu. Dokumentos figurē arī ilggadējās Latvijas PSR mākslas vingrošanas izlases vecākās treneres Baibas Kaimiņas vārds ar segvārdu “Bumba”.
“Čekas maisos” atrodami arī vairāku sabiedrībā zināmu uzņēmēju vārdi, no kuriem daļas vārdu šajā kontekstā līdz šim nebija publiski izskanējuši. Ar dažiem no uzņēmējiem neizdevās sazināties. Kādam viņu vārda parādīšanās “maisos” neesot pārsteigums.
“Čekas maisos” atrodams ilggadējā telekomunikāciju uzņēmuma “Lattelekom” prezidenta Gundara Strautmaņa vārds.
Viņa segvārds bijis “Ekrāns”. Strautmanis aģentūrai LETA apliecināja, ka viņa vārds VDK dokumentos parādās saistībā ar tolaik ieņemtu augstāku amatu. “Man nekādu pārsteigumu par to nav, jo biju apvienībā “Alfa” ģenerāldirektora vietnieks zinātniskajā darbā un padomju laikā man bija augstākā līmeņa pielaide valsts noslēpumam,” sacīja Strautmanis. Viņš teica, ka nav vērsies tiesā par sadarbības fakta neatzīšanu ar čeku. “Es neesmu īpaši par to, kā tautā saka, “cepies”, jo man šajā ziņā sirdsapziņa ir absolūti tīra, nevienam nekādu ļaunumu neesmu nodarījis,” sacīja Strautmanis.
Kā liecina informācija Latvijas Nacionālajā arhīvā, viņš esot vervēts 1982.gada jūnijā. Ķirsonam ticis piešķirts pseidonīms “Alfa”. Ar Ķirsonu aģentūrai LETA līdz šim nav izdevies sazināties.
“Maisos” atrodama arī uzņēmēja, miljonāra Jevgēņija Gomberga vārds, kurš ir lielākais uzņēmuma SIA “Teikas nami” īpašnieks (97,07%), kā arī SIA “B221” līdzīpašnieks (75%) un izņēmuma “Kuratorija” līdzīpašnieks (25%). Gomberga segvārds šajos sarakstos ir Jūdžins. Tāpat kartītēs atrodams kādreizējā kādreizējā “Banka Baltija” Uzraudzības padomes vadītāja Aleksandra Laventa vārds.
VDK dokumentos atrodami arī citi uzņēmējdarbībā strādājošu cilvēki vārdi – Ventspils uzņēmējs Genādijs Ševcovs, Aldis Čeksters, Valdis Lokenbahs, Haims Kogans, lai arī šīs personas gadījumā par diviem gadiem atšķiras norādītais dzimšanas gads, bijušais grāmatu apgāda “Atēna” vadītājs Pēteris Jankavs u.c.
Dokumentos atrodami arī krietni senāk savervēti cilvēki, piemēram, Vidvuds Šveics ar segvārdu Apogs, par kura sadarbību ar “čeku” vēsturnieki vēstījuši jau iepriekš. Viņš kā VDK aģents pēckara gados uzdots par viltus mežabrāli, lai iefiltrētos Rietumu dienestos.
