Ģirts Zvirbulis,27. marts, 2018
Likumprojekts par Satversmes aizsardzības biroja (SAB) rīcībā esošo čekas dokumentu publiskošanu nav virzāms tālākai izskatīšanai Saeimā, bet attiecīgās normas jāiestrādā jau esošajā Valsts drošības komitejas (VDK) likumā. Šādu rekomendāciju Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijai iesniegs politiķu un ekspertu darba grupa.
Nacionālās apvienības (NA) pārstāvju iniciētais likumprojekts “Par bijušās Valsts drošības komitejas (VDK) dokumentu publiskošanu un PSRS/LPSR okupācijas režīma varas sistēmas izgaismošanu” paredzēja visus SAB rīcībā esošos VDK dokumentus (tostarp arī aģentu kartotēku) līdz šā gada 1. jūnijam nodot Latvijas Nacionālajam arhīvam, kur tie būtu brīvi pieejami ikvienam interesentam. Savukārt arhīvs šos un citus tā rīcībā jau esošos čekas dokumentus līdz 31. decembrim digitalizētu un publiskotu internetā.
Februārī šis likumprojekts Saeimā tika pieņemts pirmajā lasījumā, bet tam noteikts garš priekšlikumu iesniegšanas laiks – līdz 10. aprīlim, jo parlamenta juristi norādījuši uz vairākiem trūkumiem. Galvenais iebildums – jaunais likums būs pretrunā ar spēkā esošo likumu “Par bijušās VDK dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu”. Pret šādu likumu iebilda arī VDK zinātniskās izpētes komisija, aicinot nogaidīt vismaz līdz tās galaziņojuma iesniegšanai šā gada 31. maijā.
Kā paskaidroja komisijas zinātniskais asistents Juris Stukāns – pētnieki sākotnēji likumprojektu atbalstīja, lai materiāli no SAB maksimāli ātri tiktu nodoti arhīvam. “Tomēr patlaban situācija būtiski mainījusies – vairāki pētnieki ir sākuši darbu SAB telpās, pēc diviem mēnešiem komisijai jāsniedz gala ziņojums un šobrīd dokumentu pārvešana tikai traucētu pētnieku darbu,” teica Stukāns. Likumā esot arī virkne neprecizitāšu un neatbildētu jautājumu. Piemēram – kurš izsniegs izziņas par personu sadarbību ar VDK, cik liels informācijas apjoms jāpublisko internetā, kas gatavos publiskotās informācijas zinātniskos komentārus, cik līdzekļu tam būs nepieciešams, kā nodrošināt, lai dokumentu nodošana netraucē zinātniskās izpētes darbu.
Uzklausot šos iebildumus, īpaši izveidota politiķu un ekspertu darba grupa likumprojekta autora Ritvara Jansona (NA) vadībā šodien nolēma rekomendēt Saeimas Cilvēktiesību komisijai nevirzīt šo likumu tālākai pieņemšanai Saeimā, bet gan iestrādāt līdzīgas normas jau esošajā VDK likumā.
“Gan juristi, gan pētnieki un eksperti bija vienisprātis, ka šādas normas iestrādāt tā sauktajā “lielajā VDK likumā” būtu juridiski pareizāk un korektāk nekā veidot jaunu. Šādā gadījumā mainās tikai forma, bet būtība paliek tā pati,” teica R. Jansons. Viņš gan atzina, ka ieilgušo diskusiju dēļ dokumentu nodošana arhīvam nebūs iespējama līdz šī gada jūnijam, kā sākotnēji tika plānots. Visticamāk tā notiks līdz gada beigām un drīz pēc tam dokumenti tiks publiskoti internetā.
Darba grupa arī precizējusi, ka Totalitārisma seku dokumentēšanas centrs (TSDC) saglabājams kā SAB struktūrvienība, kas arī turpmāk izsniegs izziņas par personu (piemēram, deputāta amata kandidātu) iespējamo sadarbību ar čeku. Šim nolūkam centra rīcībā tiks atstātas dokumentu digitālas kopijas. Savukārt valsts arhīvs internetā publiskos tikai to VDK arhīvu daļu, kas zinātniskās izpētes komisijas ieskatā ir pietiekami nozīmīga sabiedrībai. Aprēķināts, ka dokumentu digitalizēšanai būs nepieciešami aptuveni 70 000 eiro, vēl 50 000 eiro būs nepieciešami īpašas glabātuves ierīkošanai Nacionālajā arhīvā, bet pēc tam ik mēnesi 2000 eiro būs nepieciešami šo dokumentu apsardzei. Par likumprojekta tālāku virzību komisija lems aprīļa sākumā.
Jansons arī informēja, ka pirms dokumentu publiskošanas internetā vēl būs jāvērtē šī procesa atbilstība personas datu aizsardzības prasībām, ņemot vērā arī jauno Eiropas Savienības Datu aizsardzības regulu. “Taču mums jāatrod veids, lai dokumenti tiktu publiskoti ar aģentu vārdiem un uzvārdiem, jo citādi tam nav jēgas,” uzsvēra Jansons. Savukārt “čekas” upuru datu atklāšana katrā gadījumā būs jāvērtē individuāli. “Iespējamas situācijas, kad labāk atklāt personu kā pretošanās kustības dalībnieku, lai viņš varētu saņemt sev pienākošos cieņu, nevis slēpt viņu kā cietēju,” sprieda deputāts.
Ziņu aģentūra LETA šonedēļ citēja Lietuvas Valsts drošības departamenta (VSD) un militārā izlūkdienesta ziņojumu, kurā kaimiņvalsts drošības dienesti norāda, ka Krievija cenšas izmantot Lietuvas iedzīvotāju kādreizējo saistību ar “čeku”, lai viņus šantažētu un piespiestu sadarboties. “Krievijas izlūkdienesti, vervējot Lietuvas pilsoņus, joprojām izmanto Krievijas arhīvos esošo slepeno informāciju par bijušajiem VDK aģentiem Lietuvā. Krievijas izlūkdienesti meklē un cenšas kompromitēt bijušos PSRS dienestu slepenos līdzstrādniekus, kuri to nav deklarējuši un pašlaik strādā Lietuvas valsts institūcijās un kuriem pieejama Krievijas izlūkdienestus interesējoša informācija vai kuri var ietekmēt lēmumu pieņemšanu,” norādīts dokumentā.
Izmantojot faktu, ka darba grupā par VDK dokumentu publiskošanu darbojas arī SAB direktora pirmais vietnieks Andis Freimanis, jautāju viņam – vai arī Latvijā novēroti līdzīgi riski, kad Krievija mēģina savervēt kādreizējos Latvijas čekistus. “To nevar izslēgt. Šantāža ir viena no vervēšanas metodēm, jo izmantot var jebkādu kompromitējošu informāciju par cilvēka vājībām vai pagātnes grēkiem, ko viņš slēpj. Jautājums – cik tas šiem specdienestiem ir produktīvi,” teica SAB pārstāvis. Taču viņš nesteidza piekrist apgalvojumam, ka VDK aģentu publiskošana šos drošības riskus mazinātu. “Mūsu rīcībā nav pilns arhīvs, līdz ar to nav garantijas, ka vēl nepaliek personas, kuras būtu ietekmējamas. Nevajag domāt, ka publiskošana ir kāda panaceja,” uzskata Freimanis. Citi eksperti arī norāda uz riskiem, ka publiskošanas rezultātā arī Krievijas specdienesti varēs skaidri redzēt – par kuriem čekistiem Latvijai ir informācija, bet kuri joprojām mums ir nezināmi un līdz ar to izmantojami specdienestu vajadzībām.
Nacionālās apvienības (NA) pārstāvju iniciētais likumprojekts “Par bijušās Valsts drošības komitejas (VDK) dokumentu publiskošanu un PSRS/LPSR okupācijas režīma varas sistēmas izgaismošanu” paredzēja visus SAB rīcībā esošos VDK dokumentus (tostarp arī aģentu kartotēku) līdz šā gada 1. jūnijam nodot Latvijas Nacionālajam arhīvam, kur tie būtu brīvi pieejami ikvienam interesentam. Savukārt arhīvs šos un citus tā rīcībā jau esošos čekas dokumentus līdz 31. decembrim digitalizētu un publiskotu internetā.
Februārī šis likumprojekts Saeimā tika pieņemts pirmajā lasījumā, bet tam noteikts garš priekšlikumu iesniegšanas laiks – līdz 10. aprīlim, jo parlamenta juristi norādījuši uz vairākiem trūkumiem. Galvenais iebildums – jaunais likums būs pretrunā ar spēkā esošo likumu “Par bijušās VDK dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu”. Pret šādu likumu iebilda arī VDK zinātniskās izpētes komisija, aicinot nogaidīt vismaz līdz tās galaziņojuma iesniegšanai šā gada 31. maijā.
Kā paskaidroja komisijas zinātniskais asistents Juris Stukāns – pētnieki sākotnēji likumprojektu atbalstīja, lai materiāli no SAB maksimāli ātri tiktu nodoti arhīvam. “Tomēr patlaban situācija būtiski mainījusies – vairāki pētnieki ir sākuši darbu SAB telpās, pēc diviem mēnešiem komisijai jāsniedz gala ziņojums un šobrīd dokumentu pārvešana tikai traucētu pētnieku darbu,” teica Stukāns. Likumā esot arī virkne neprecizitāšu un neatbildētu jautājumu. Piemēram – kurš izsniegs izziņas par personu sadarbību ar VDK, cik liels informācijas apjoms jāpublisko internetā, kas gatavos publiskotās informācijas zinātniskos komentārus, cik līdzekļu tam būs nepieciešams, kā nodrošināt, lai dokumentu nodošana netraucē zinātniskās izpētes darbu.
Uzklausot šos iebildumus, īpaši izveidota politiķu un ekspertu darba grupa likumprojekta autora Ritvara Jansona (NA) vadībā šodien nolēma rekomendēt Saeimas Cilvēktiesību komisijai nevirzīt šo likumu tālākai pieņemšanai Saeimā, bet gan iestrādāt līdzīgas normas jau esošajā VDK likumā.
“Gan juristi, gan pētnieki un eksperti bija vienisprātis, ka šādas normas iestrādāt tā sauktajā “lielajā VDK likumā” būtu juridiski pareizāk un korektāk nekā veidot jaunu. Šādā gadījumā mainās tikai forma, bet būtība paliek tā pati,” teica R. Jansons. Viņš gan atzina, ka ieilgušo diskusiju dēļ dokumentu nodošana arhīvam nebūs iespējama līdz šī gada jūnijam, kā sākotnēji tika plānots. Visticamāk tā notiks līdz gada beigām un drīz pēc tam dokumenti tiks publiskoti internetā.
Darba grupa arī precizējusi, ka Totalitārisma seku dokumentēšanas centrs (TSDC) saglabājams kā SAB struktūrvienība, kas arī turpmāk izsniegs izziņas par personu (piemēram, deputāta amata kandidātu) iespējamo sadarbību ar čeku. Šim nolūkam centra rīcībā tiks atstātas dokumentu digitālas kopijas. Savukārt valsts arhīvs internetā publiskos tikai to VDK arhīvu daļu, kas zinātniskās izpētes komisijas ieskatā ir pietiekami nozīmīga sabiedrībai. Aprēķināts, ka dokumentu digitalizēšanai būs nepieciešami aptuveni 70 000 eiro, vēl 50 000 eiro būs nepieciešami īpašas glabātuves ierīkošanai Nacionālajā arhīvā, bet pēc tam ik mēnesi 2000 eiro būs nepieciešami šo dokumentu apsardzei. Par likumprojekta tālāku virzību komisija lems aprīļa sākumā.
Jansons arī informēja, ka pirms dokumentu publiskošanas internetā vēl būs jāvērtē šī procesa atbilstība personas datu aizsardzības prasībām, ņemot vērā arī jauno Eiropas Savienības Datu aizsardzības regulu. “Taču mums jāatrod veids, lai dokumenti tiktu publiskoti ar aģentu vārdiem un uzvārdiem, jo citādi tam nav jēgas,” uzsvēra Jansons. Savukārt “čekas” upuru datu atklāšana katrā gadījumā būs jāvērtē individuāli. “Iespējamas situācijas, kad labāk atklāt personu kā pretošanās kustības dalībnieku, lai viņš varētu saņemt sev pienākošos cieņu, nevis slēpt viņu kā cietēju,” sprieda deputāts.
Ziņu aģentūra LETA šonedēļ citēja Lietuvas Valsts drošības departamenta (VSD) un militārā izlūkdienesta ziņojumu, kurā kaimiņvalsts drošības dienesti norāda, ka Krievija cenšas izmantot Lietuvas iedzīvotāju kādreizējo saistību ar “čeku”, lai viņus šantažētu un piespiestu sadarboties. “Krievijas izlūkdienesti, vervējot Lietuvas pilsoņus, joprojām izmanto Krievijas arhīvos esošo slepeno informāciju par bijušajiem VDK aģentiem Lietuvā. Krievijas izlūkdienesti meklē un cenšas kompromitēt bijušos PSRS dienestu slepenos līdzstrādniekus, kuri to nav deklarējuši un pašlaik strādā Lietuvas valsts institūcijās un kuriem pieejama Krievijas izlūkdienestus interesējoša informācija vai kuri var ietekmēt lēmumu pieņemšanu,” norādīts dokumentā.
Izmantojot faktu, ka darba grupā par VDK dokumentu publiskošanu darbojas arī SAB direktora pirmais vietnieks Andis Freimanis, jautāju viņam – vai arī Latvijā novēroti līdzīgi riski, kad Krievija mēģina savervēt kādreizējos Latvijas čekistus. “To nevar izslēgt. Šantāža ir viena no vervēšanas metodēm, jo izmantot var jebkādu kompromitējošu informāciju par cilvēka vājībām vai pagātnes grēkiem, ko viņš slēpj. Jautājums – cik tas šiem specdienestiem ir produktīvi,” teica SAB pārstāvis. Taču viņš nesteidza piekrist apgalvojumam, ka VDK aģentu publiskošana šos drošības riskus mazinātu. “Mūsu rīcībā nav pilns arhīvs, līdz ar to nav garantijas, ka vēl nepaliek personas, kuras būtu ietekmējamas. Nevajag domāt, ka publiskošana ir kāda panaceja,” uzskata Freimanis. Citi eksperti arī norāda uz riskiem, ka publiskošanas rezultātā arī Krievijas specdienesti varēs skaidri redzēt – par kuriem čekistiem Latvijai ir informācija, bet kuri joprojām mums ir nezināmi un līdz ar to izmantojami specdienestu vajadzībām.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru