http://www.la.lv/herberta-cukura-problema/
9. februāris, 2018
Šā gada 1. februāra “Latvijas Avīzes” numurā publicēts Franka Gordona raksts “Kāpēc novāca Cukuru”, kurā minēta Izraēlas žurnālista Ronena Bergmana grāmata angļu valodā “Celies un nogalini pirmais. Izraēlas mērķēto likvidāciju slepenā vēsture.”. Tajā aprakstītas 2700 likvidēšanas operācijas, kuras īstenoja Izraēlas slepenie dienesti galvenokārt pret arābu terora akciju organizētājiem. Taču pieminēts arī Herberts Cukurs, kurš it kā esot sadedzinājis (burned) Izraēlas armijas militārā izlūkdienesta vadītāja Aharona Jariva ģimenes locekļus.
Visā garajā Cukura sāgā tas, protams, ir kas jauns. Sīkāk gan nav paskaidrots, kur šis noziegums pastrādāts, jo vecā liecība par sinagogas dedzināšanu jau sen atmesta kā viltota (Cukurs neatradās Rīgā 1941. gada 4. jūlijā).
Vēsturnieks Andrievs Ezergailis ir izpētījis Hamburgas Frīdriha Jānkes prāvas dokumentus, kas attiecas uz Rumbulas akcijas noslēpumu iztirzi, kā arī vairāk nekā trīssimt notiesāto Arāja bataljona dalībnieku lietas, kuras izmeklēja krievu čekisti. Katram tiesājamam čekisti uzdeva divus jautājumus – kas vadīja šaušanu un kas bija šāvējam blakus. Nevienā liecībā – ne krievu, ne vācu dokumentos – nav ziņu par jebkādu Cukura darbību akcijās pret ebrejiem.
“Neviena no “Mossad” piedāvātajām liecībām nav bez smaga VDK pēdas zīmoga, kas norāda, ka to izcelsme nav Izraēla vai Vācija, bet nāk no sovjetu informācijas telpas,” raksta A. Ezergailis grāmatā “Starp velna zobiem”. Līdz šim neviens no “Mossad” piedāvātajiem dokumentiem nav izturējis objektīvu analīzi. Dokumenti un to trūkums pierāda, ka Cukurs nav piedalījies nevienā no trim lielajiem ebreju iznīcināšanas viļņiem Latvijā. Patiesības meklētājiem būtu jāzina, ka arī Rumbulā Cukurs nevarēja spēlēt nekādu lomu, jo līdz ar SS un policijas augstākā vadītāja Ostlandē ģenerāļa Jekelna ierašanos Rīgā tika nodemonstrēta neuzticība tur esošajai SD vadībai. Galvenie organizatori bija Jekelna vīri, kas bija atvesti no Ukrainas, bet operatīvās grupas A (Einsatzgruppe A) vadītājs SS brigādenfīrers Štālekers un Latvijas SD komandieris SS oberšturmbanfīrers Lange bija skatītāju lomās. Fridriha Jānkes prāvas dokumenti, kas dod sīku akcijas aprakstu un analīzi, rāda, ka akcija bija augstā mērā ģermanizēta, latviešu vārdi tajā neparādās.
Atšķirībā no “Mossad” neveiksmes mūs apgādāt ar patiesiem dokumentiem, raksta Andrievs Ezergailis, mums ir reāli pierādījumi, ka Cukurs no iznīcības paglābis vismaz četrus ebrejus un bija piedāvājis pakalpojumus vēl citiem.
2006. gadā Latvijas Republikas Ģenerālprokuratūra ierosināja kriminālprocesu par ebreju iznīcināšanu Latvijā drīz pēc Liepājā sarīkotās izstādes par lidotāju Herbertu Cukuru. Vairāk nekā 12 pēdējos gados prokuratūras izmeklētāji nav atraduši nevienu jaunu pierādījumu par vismazāko Cukura vainu viņam izvirzītajās apsūdzībās. Varam tikai minēt, pēc kā ierosmes kriminālprocess tika ierosināts, to Ģenerālprokuratūrā vairs neviens neatceras, tomēr Ārlietu ministrijai agrāk vai vēlāk būs jāpierāda, ka Latvijas pilsoņus nevienas valsts specdienesti nedrīkst nogalināt bez tiesas sprieduma.
Redakcijas piebilde.
“LA” lūdza LR Ģenerālprokuratūras komentāru par A. Kiršteina rakstā pieminēto kriminālprocesu pret H. Cukuru. Atbilde no prokuratūras preses sekretāres Aigas Eidukas: “Izvērtējot izmeklēšanas gaitā savāktos pierādījumus, tai skaitā no ārvalstīm, konstatēts, ka šobrīd nav pietiekama pamata ne apstiprināt, ne arī noliegt faktu par Herberta Cukura līdzdalību ebreju tautības civiliedzīvotāju iznīcināšanā Latvijas teritorijā Otrā pasaules kara laikā. Izmeklēšana krimināllietā tiek turpināta, 2018. gadā no ārvalstīm, izpildot starptautiskās tiesiskās palīdzības lūgumus, ir saņemts ievērojams daudzums dokumentu, kuri ir jāpārtulko un jāizvērtē.”
ceturtdiena, 2018. gada 12. aprīlis
Daktere spiesta pamest darbu, jo viņa ar pacientiem runā valsts valodā
http://www.la.lv/ja-nerunasiet-krieviski-mes-skirsimies/
Māra Libeka, 27. februāris, 2018
Ārste Dita Danosa apgalvo, ka gan veselības centra administrācijas, gan pacientu attieksmes dēļ darba vidē un darba attiecībās vairs nejūtas droša, tāpēc pagājšnedēļ lūdza lauzt darba līgumu. Nesaprašanās radusies Valsts valodas likuma ievērošanas dēļ. "Man tika aizrādīts, ka runāju ar pacientiem latviešu (valsts!) valodā," iesniegumā Valsts valodas centram raksta D. Danosa.
“Ja jūs, dakter, nerunāsiet ar pacientiem viņiem saprotamā valodā, mēs būsim spiesti no jums šķirties,” šādu aizrādījumu daktere Dita Danosa pirms astoņiem mēnešiem esot saņēmusi no “MFD Veselības centrs “Dziedniecība”” vadības. “Man tika aizrādīts, ka runāju ar pacientiem latviešu valodā,” saka daktere. Šī ārstniecības iestāde atrodas Rīgā, Ķengaragā, kur, kā zināms, dzīvo ļoti daudz krievvalodīgo, un traumatoloģe-ortopēde Danosa, kura pieminētajā iestādē nostrādājusi desmit gadus un nesen bija spiesta uzrakstīt atlūgumu, ne reizi vien ir saņēmusi aizrādījumus par to, ka ar pacientiem runājusi valsts valodā. Viņa arī esot saņēmusi mutiskus draudus no pacientiem par nerunāšanu krievu valodā. “Arī savstarpējā saziņā šajā iestādē man un citiem kolēģiem tiek uzspiesta ne valsts valoda, jo ir darbinieki, kuri nesaprot manis latviski teikto. Pēc tautības esmu latviete, pārvaldu trīs valodas, taču nekaunos no tā, ka, strādājot Latvijā, varu runāt valsts valodā,” uzskata ārste.
“Valsts valoda jāciena!”
“Ir, protams, izņēmumi, kad cilvēks patiešām nesaprot latviešu valodu, bet liela daļa ir tādu pacientu, kuri spēj runāt un saprast latviski, tomēr spiež mani sazināties krieviski. Jāteic, ka tieši vecākā gadagājuma pacienti cenšas komunicēt valsts valodā pretstatā pusmūža cilvēkiem, kuri, kaut pārvalda valsts valodu, tomēr uzstāj ārstam sazināties ar viņiem krievu valodā. Piemēram, pirms divām nedēļām galvenā ārste man aizrādīja, ka neesmu runājusi krieviski ar kādu ierēdni, kura strādā valsts pārvaldē, tātad prot valsts valodu. Būtībā Ķengaragā ir izveidojusies diezgan baisa situācija – pēc cilvēku uzvedības var nojaust, ka daudzi cer uz krievu valodu kā otru valsts valodu,” uzskata daktere un piebilst, ka viņa nepavisam neesot ar ultraradikāliem uzskatiem un ļoti labi zina, ko nozīmē integrēties sabiedrībā, kur valsts valoda nav tava dzimtā valoda, jo daudzus gadus ir dzīvojusi Anglijā.
Ditai Danosai ir arī pedagoga izglītība, un viņa rīko nometnes skolēniem, kurās aicina piedalīties dažādu tautību jauniešus. “Rīkošu nometni arī vasarā, kurā viens no galvenajiem aspektiem būs sociālā integrācija – latviešu bērniem būs iespēja iepazīties ar cittautiešu kultūru, savukārt latviešiem bagātināties ar krievu, baltkrievu un citu Latvijā dzīvojošo tautu kultūru. Esmu vadījusi nodarbības arī bilingvāli, lai bērniem palīdzētu iemācīties valsts valodu. Tas ir lieliski, ka mēs Latvijā dzīvojam multikulturālā sabiedrībā, taču nav pieļaujams, ka valsts valoda netiek cienīta,” sacīja daktere Danosa.
Vadības atšķirīgās nostājas
“Latvijas Avīzē” jau esmu rakstījusi arī par medicīnas centra “Pulss5” endokrinoloģi Ingu Rezgali, kura arī stingri stāvējusi savā pozīcijā – nepāriet uz sarunu krievu valodā ar tiem pacientiem, kuri spēj sazināties valsts valodā, bet uzstāj ārstei komunicēt ar viņiem krieviski (“LA” 2015. gada 29. jūnija publikācija “Ārste: “No šodienas runāju tikai valsts valodā.””). Arī pie viņas ierodas tādi cilvēki, kuri valsts valodu nav apguvuši, pārsvarā tie ir vecākā gadagājuma ļaudis, ar viņiem tad neesot vērts cīnīties. “Bet, ja ierodas cilvēks, kurš ir jaunāks par mani un kuram ārstēšanu apmaksā valsts, bet kurš 26 gadu laikā, kopš Latvija atguvusi neatkarību, nav iemācījies runāt valsts valodā, nespēj atbildēt uz elementāriem jautājumiem, nespēj saprast, kad vaicāju, kā sauc viņa ģimenes ārstu, nu tad, piedodiet, vienreiz tas vadzis lūst. Kad man visu laiku saka “ničevo ņepoņimaju” (“neko nesaprotu” – krievu val.), tad es atgādinu, ka ir pēdējais laiks sākt saprast,” tā intervijā “LA” savulaik teica endokrinoloģe Resgale.
Šādās situācijās svarīgi, kādu nostāju ieņem ārstniecības iestādes vadība. Dakterei Resgalei ir paveicies, jo medicīnas centra “Pulss5” vadītāja Ināra Janičenoka nav nosodījusi savu kolēģi. Vēl vairāk – vadītāja uzskata, ja Latvijas iedzīvotājs nevēlas apgūt valsts valodu, tad viņš var algot tulku.
Turpretī daktere Danosa nav jutusi atbalstu no savas iestādes vadības un tādēļ nolēmusi pārtraukt darba attiecības.
“MFD Veselības grupas” valdes priekšsēdētāja un direktore Natālija Točiļenko man pastāstīja, ka pēdējā mēneša laikā saņēmusi virkni sūdzību no pacientiem, “kuri ne visai labi saprotot valsts valodu”. Pie viņas vērsusies, piemēram, kāda ierēdne, kura lūgusi izskaidrot krievu valodā viņas rentgenogrammā rakstīto slēdzienu, bet ārste Danosa neesot to darījusi un norādījusi, ka ierēdnei jāzinot valsts valoda. “Ar dakteri runāja arī galvenā ārste. Daudzi pacienti jau zina, ka daktere pārsvarā komunicē tikai latviešu valodā, un man reģistratūras darbinieki prasa, kā mums rīkoties, kad mums slimnieki sūdzas par šo faktu. Nedrīkst būt tā, ka cilvēkam, kurš nerunā latviski, atsaka ar viņu runāt krievu valodā,” norādīja valdes priekšsēdētāja.
Valsts valodas centrs vērtēs
D. Danosa par Valsts valodas likuma pārkāpumiem pagājušajā nedēļā ir informējusi arī Valsts valodas centru. Savā iesniegumā viņa norāda, ka bijusi spiesta aiziet no darba, kurā viņai uzspiests runāt krieviski, un lūgusi izvērtēt situāciju ārstniecības iestādē “MFD Veselības centrs “Dziedniecība””.
Valsts valodas centra pārstāvis Viesturs Razumovskis informējis, ka veselības centra vadība ir uzaicināta ierasties 5. martā Valsts valodas centrā. Savukārt Valsts valodas centra direktors Māris Baltiņš sacīja, ka izvērtēšot, vai šajā ārstniecības iestādē nenotiek darbinieku diskriminācija, un nepieciešamības gadījumā informēšot Tiesībsargu un Valsts darba inspekciju.
*****************
*************************
Abu Meri: Pārmetumi par runāšanu valsts valodā ir diskriminācija!
Ārsts un Saeimas deputāts Hosams Abu Meri (“Vienotība”) sašutis par “MFD Veselības grupa” vadības rīcību, piespiežot ārsti aiziet no darba par viņas vēlēšanos runāt ar pacientiem valsts valodā.
“Ja darba devējs pārmet ārstei to, ka viņa ar latviski runājošiem cittautiešiem izvēlējusies runāt valsts valodā, tad tā ir diskriminācija un rupjš pārkāpums no darba devēja puses, kas pelnījis Valsts valodas centra, Tiesībsarga biroja un iespējams arī citu iestāžu uzmanību,” sarunā ar “Latvijas Avīzi” notikušo komentēja Abu Meri. Viņš arī pieļāva, ka gan šo gadījumu, gan valsts valodas situāciju darba tirgū kopumā vajadzētu izvērtēt parlamentā.
“Saeimas Cilvēktiesību komisijai vajadzētu uzaicināt iesaistītās puses un atbildīgo iestāžu pārstāvjus. Varbūt nepieciešami vēl kādi likuma grozījumi, lai šādi gadījumi neatkārtots,” sprieda deputāts. Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas priekšsēdētāja Inese Laizāne (NA) informēja, ka komisija esot lietas kursā par notiekošo un plāno šai problēmai veltīt kādu no tuvākajām sēdēm.
Arī Abu Meri savā ārsta praksē esot saskāries ar pacientiem, kas latviešu valodu nezina vai arī runā tajā vāji un lūdz viņus konsultēt kādā citā valodā. “Ja pacientam vieglāk komunicēt kādā citā valodā, ko es pārzinu, tad varam sazināties arī tajā. Ja ne – tad atvainojos, ka nevarēšu palīdzēt,” teica Abu Meri. Viņš pats pēc izcelsmes ir Libānas arābs un Latvijā dzīvo kopš 1993. gada, bet vienlaikus viņam neesot izprotams, kādēļ daudzi šeit dzīvojošie cittautieši pat 27 gadus pēc neatkarības atjaunošanas nevēlas apgūt un lietot latviešu valodu.
“LA” jau rakstīja par traumatoloģi-ortopēdi Ditu Danosu, kura no sava darba devēja “MFD Veselības grupa” un pacientiem saņēmusi pārmetumus par runāšanu latviešu valodā. Par to sūdzējušies pat gados jauni pacienti un valsts iestādēs strādājošie, kuriem latviešu valodu vajadzētu pārvaldīt gana labā līmeni. Nespējot izturēt pastāvīgo spiedienu, Danosa uzrakstījusi atlūgumu un vērsusies ar iesniegumu Valsts valodas centrā. Iepriekš līdzīgas situācijas veidojušās arī citās medicīnas iestādēs.
“Ja jūs, dakter, nerunāsiet ar pacientiem viņiem saprotamā valodā, mēs būsim spiesti no jums šķirties,” šādu aizrādījumu daktere Dita Danosa pirms astoņiem mēnešiem esot saņēmusi no “MFD Veselības centrs “Dziedniecība”” vadības. “Man tika aizrādīts, ka runāju ar pacientiem latviešu valodā,” saka daktere. Šī ārstniecības iestāde atrodas Rīgā, Ķengaragā, kur, kā zināms, dzīvo ļoti daudz krievvalodīgo, un traumatoloģe-ortopēde Danosa, kura pieminētajā iestādē nostrādājusi desmit gadus un nesen bija spiesta uzrakstīt atlūgumu, ne reizi vien ir saņēmusi aizrādījumus par to, ka ar pacientiem runājusi valsts valodā. Viņa arī esot saņēmusi mutiskus draudus no pacientiem par nerunāšanu krievu valodā. “Arī savstarpējā saziņā šajā iestādē man un citiem kolēģiem tiek uzspiesta ne valsts valoda, jo ir darbinieki, kuri nesaprot manis latviski teikto. Pēc tautības esmu latviete, pārvaldu trīs valodas, taču nekaunos no tā, ka, strādājot Latvijā, varu runāt valsts valodā,” uzskata ārste.
“Valsts valoda jāciena!”
“Ir, protams, izņēmumi, kad cilvēks patiešām nesaprot latviešu valodu, bet liela daļa ir tādu pacientu, kuri spēj runāt un saprast latviski, tomēr spiež mani sazināties krieviski. Jāteic, ka tieši vecākā gadagājuma pacienti cenšas komunicēt valsts valodā pretstatā pusmūža cilvēkiem, kuri, kaut pārvalda valsts valodu, tomēr uzstāj ārstam sazināties ar viņiem krievu valodā. Piemēram, pirms divām nedēļām galvenā ārste man aizrādīja, ka neesmu runājusi krieviski ar kādu ierēdni, kura strādā valsts pārvaldē, tātad prot valsts valodu. Būtībā Ķengaragā ir izveidojusies diezgan baisa situācija – pēc cilvēku uzvedības var nojaust, ka daudzi cer uz krievu valodu kā otru valsts valodu,” uzskata daktere un piebilst, ka viņa nepavisam neesot ar ultraradikāliem uzskatiem un ļoti labi zina, ko nozīmē integrēties sabiedrībā, kur valsts valoda nav tava dzimtā valoda, jo daudzus gadus ir dzīvojusi Anglijā.
Ditai Danosai ir arī pedagoga izglītība, un viņa rīko nometnes skolēniem, kurās aicina piedalīties dažādu tautību jauniešus. “Rīkošu nometni arī vasarā, kurā viens no galvenajiem aspektiem būs sociālā integrācija – latviešu bērniem būs iespēja iepazīties ar cittautiešu kultūru, savukārt latviešiem bagātināties ar krievu, baltkrievu un citu Latvijā dzīvojošo tautu kultūru. Esmu vadījusi nodarbības arī bilingvāli, lai bērniem palīdzētu iemācīties valsts valodu. Tas ir lieliski, ka mēs Latvijā dzīvojam multikulturālā sabiedrībā, taču nav pieļaujams, ka valsts valoda netiek cienīta,” sacīja daktere Danosa.
Vadības atšķirīgās nostājas
“Latvijas Avīzē” jau esmu rakstījusi arī par medicīnas centra “Pulss5” endokrinoloģi Ingu Rezgali, kura arī stingri stāvējusi savā pozīcijā – nepāriet uz sarunu krievu valodā ar tiem pacientiem, kuri spēj sazināties valsts valodā, bet uzstāj ārstei komunicēt ar viņiem krieviski (“LA” 2015. gada 29. jūnija publikācija “Ārste: “No šodienas runāju tikai valsts valodā.””). Arī pie viņas ierodas tādi cilvēki, kuri valsts valodu nav apguvuši, pārsvarā tie ir vecākā gadagājuma ļaudis, ar viņiem tad neesot vērts cīnīties. “Bet, ja ierodas cilvēks, kurš ir jaunāks par mani un kuram ārstēšanu apmaksā valsts, bet kurš 26 gadu laikā, kopš Latvija atguvusi neatkarību, nav iemācījies runāt valsts valodā, nespēj atbildēt uz elementāriem jautājumiem, nespēj saprast, kad vaicāju, kā sauc viņa ģimenes ārstu, nu tad, piedodiet, vienreiz tas vadzis lūst. Kad man visu laiku saka “ničevo ņepoņimaju” (“neko nesaprotu” – krievu val.), tad es atgādinu, ka ir pēdējais laiks sākt saprast,” tā intervijā “LA” savulaik teica endokrinoloģe Resgale.
Šādās situācijās svarīgi, kādu nostāju ieņem ārstniecības iestādes vadība. Dakterei Resgalei ir paveicies, jo medicīnas centra “Pulss5” vadītāja Ināra Janičenoka nav nosodījusi savu kolēģi. Vēl vairāk – vadītāja uzskata, ja Latvijas iedzīvotājs nevēlas apgūt valsts valodu, tad viņš var algot tulku.
Turpretī daktere Danosa nav jutusi atbalstu no savas iestādes vadības un tādēļ nolēmusi pārtraukt darba attiecības.
“MFD Veselības grupas” valdes priekšsēdētāja un direktore Natālija Točiļenko man pastāstīja, ka pēdējā mēneša laikā saņēmusi virkni sūdzību no pacientiem, “kuri ne visai labi saprotot valsts valodu”. Pie viņas vērsusies, piemēram, kāda ierēdne, kura lūgusi izskaidrot krievu valodā viņas rentgenogrammā rakstīto slēdzienu, bet ārste Danosa neesot to darījusi un norādījusi, ka ierēdnei jāzinot valsts valoda. “Ar dakteri runāja arī galvenā ārste. Daudzi pacienti jau zina, ka daktere pārsvarā komunicē tikai latviešu valodā, un man reģistratūras darbinieki prasa, kā mums rīkoties, kad mums slimnieki sūdzas par šo faktu. Nedrīkst būt tā, ka cilvēkam, kurš nerunā latviski, atsaka ar viņu runāt krievu valodā,” norādīja valdes priekšsēdētāja.
Valsts valodas centrs vērtēs
D. Danosa par Valsts valodas likuma pārkāpumiem pagājušajā nedēļā ir informējusi arī Valsts valodas centru. Savā iesniegumā viņa norāda, ka bijusi spiesta aiziet no darba, kurā viņai uzspiests runāt krieviski, un lūgusi izvērtēt situāciju ārstniecības iestādē “MFD Veselības centrs “Dziedniecība””.
Valsts valodas centra pārstāvis Viesturs Razumovskis informējis, ka veselības centra vadība ir uzaicināta ierasties 5. martā Valsts valodas centrā. Savukārt Valsts valodas centra direktors Māris Baltiņš sacīja, ka izvērtēšot, vai šajā ārstniecības iestādē nenotiek darbinieku diskriminācija, un nepieciešamības gadījumā informēšot Tiesībsargu un Valsts darba inspekciju.
*****************
Policija, VID un citas saviem darbiniekiem rekomendē runāt krieviski ar krieviski runājošiem. praktiski, tad jāvēršās ir pret šīm valsts iestādēm ar likuma bardzību. Jo, kā Valsts instetūcijas var likt saviem darbiniekiem ar krieviski runājošiem sazināties saprotamā valodā. Tas nenoliedzami norāda, ka neievēro GALVENO LATVIJAS REPUBLIKAS LIKUMU_ SATVERSMI ” Valsts valoda Latvijas Republikā ir latviešu valoda”, ko tad mēs prasam, lai ievēro likumā rakstīto, ja valsts iestādes neseko SATVERSMĒ rakstītam. Tas nav pieļaujams, es uzskatu , ka ir jāsoda amatpersonas, kas neievēro likumu ar visu bardzību . LATVIEŠU VALODA IR MŪSU VALSTS VALODA UN TĀ IR JĀCIENA, NEVIS JĀIZTURĀS NIEVĀJOŠI.
*************************
Abu Meri: Pārmetumi par runāšanu valsts valodā ir diskriminācija!
Ārsts un Saeimas deputāts Hosams Abu Meri (“Vienotība”) sašutis par “MFD Veselības grupa” vadības rīcību, piespiežot ārsti aiziet no darba par viņas vēlēšanos runāt ar pacientiem valsts valodā.
“Ja darba devējs pārmet ārstei to, ka viņa ar latviski runājošiem cittautiešiem izvēlējusies runāt valsts valodā, tad tā ir diskriminācija un rupjš pārkāpums no darba devēja puses, kas pelnījis Valsts valodas centra, Tiesībsarga biroja un iespējams arī citu iestāžu uzmanību,” sarunā ar “Latvijas Avīzi” notikušo komentēja Abu Meri. Viņš arī pieļāva, ka gan šo gadījumu, gan valsts valodas situāciju darba tirgū kopumā vajadzētu izvērtēt parlamentā.
“Saeimas Cilvēktiesību komisijai vajadzētu uzaicināt iesaistītās puses un atbildīgo iestāžu pārstāvjus. Varbūt nepieciešami vēl kādi likuma grozījumi, lai šādi gadījumi neatkārtots,” sprieda deputāts. Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas priekšsēdētāja Inese Laizāne (NA) informēja, ka komisija esot lietas kursā par notiekošo un plāno šai problēmai veltīt kādu no tuvākajām sēdēm.
Arī Abu Meri savā ārsta praksē esot saskāries ar pacientiem, kas latviešu valodu nezina vai arī runā tajā vāji un lūdz viņus konsultēt kādā citā valodā. “Ja pacientam vieglāk komunicēt kādā citā valodā, ko es pārzinu, tad varam sazināties arī tajā. Ja ne – tad atvainojos, ka nevarēšu palīdzēt,” teica Abu Meri. Viņš pats pēc izcelsmes ir Libānas arābs un Latvijā dzīvo kopš 1993. gada, bet vienlaikus viņam neesot izprotams, kādēļ daudzi šeit dzīvojošie cittautieši pat 27 gadus pēc neatkarības atjaunošanas nevēlas apgūt un lietot latviešu valodu.
“LA” jau rakstīja par traumatoloģi-ortopēdi Ditu Danosu, kura no sava darba devēja “MFD Veselības grupa” un pacientiem saņēmusi pārmetumus par runāšanu latviešu valodā. Par to sūdzējušies pat gados jauni pacienti un valsts iestādēs strādājošie, kuriem latviešu valodu vajadzētu pārvaldīt gana labā līmeni. Nespējot izturēt pastāvīgo spiedienu, Danosa uzrakstījusi atlūgumu un vērsusies ar iesniegumu Valsts valodas centrā. Iepriekš līdzīgas situācijas veidojušās arī citās medicīnas iestādēs.
“Čekas” aģentu kartotēkas publiskošanai jauni šķēršļi
http://www.la.lv/cekas-agentu-kartotekas-publiskosanai-jauni-skersli/
Ģirts Zvirbulis,27. marts, 2018
Likumprojekts par Satversmes aizsardzības biroja (SAB) rīcībā esošo čekas dokumentu publiskošanu nav virzāms tālākai izskatīšanai Saeimā, bet attiecīgās normas jāiestrādā jau esošajā Valsts drošības komitejas (VDK) likumā. Šādu rekomendāciju Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijai iesniegs politiķu un ekspertu darba grupa.
Nacionālās apvienības (NA) pārstāvju iniciētais likumprojekts “Par bijušās Valsts drošības komitejas (VDK) dokumentu publiskošanu un PSRS/LPSR okupācijas režīma varas sistēmas izgaismošanu” paredzēja visus SAB rīcībā esošos VDK dokumentus (tostarp arī aģentu kartotēku) līdz šā gada 1. jūnijam nodot Latvijas Nacionālajam arhīvam, kur tie būtu brīvi pieejami ikvienam interesentam. Savukārt arhīvs šos un citus tā rīcībā jau esošos čekas dokumentus līdz 31. decembrim digitalizētu un publiskotu internetā.
Februārī šis likumprojekts Saeimā tika pieņemts pirmajā lasījumā, bet tam noteikts garš priekšlikumu iesniegšanas laiks – līdz 10. aprīlim, jo parlamenta juristi norādījuši uz vairākiem trūkumiem. Galvenais iebildums – jaunais likums būs pretrunā ar spēkā esošo likumu “Par bijušās VDK dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu”. Pret šādu likumu iebilda arī VDK zinātniskās izpētes komisija, aicinot nogaidīt vismaz līdz tās galaziņojuma iesniegšanai šā gada 31. maijā.
Kā paskaidroja komisijas zinātniskais asistents Juris Stukāns – pētnieki sākotnēji likumprojektu atbalstīja, lai materiāli no SAB maksimāli ātri tiktu nodoti arhīvam. “Tomēr patlaban situācija būtiski mainījusies – vairāki pētnieki ir sākuši darbu SAB telpās, pēc diviem mēnešiem komisijai jāsniedz gala ziņojums un šobrīd dokumentu pārvešana tikai traucētu pētnieku darbu,” teica Stukāns. Likumā esot arī virkne neprecizitāšu un neatbildētu jautājumu. Piemēram – kurš izsniegs izziņas par personu sadarbību ar VDK, cik liels informācijas apjoms jāpublisko internetā, kas gatavos publiskotās informācijas zinātniskos komentārus, cik līdzekļu tam būs nepieciešams, kā nodrošināt, lai dokumentu nodošana netraucē zinātniskās izpētes darbu.
Uzklausot šos iebildumus, īpaši izveidota politiķu un ekspertu darba grupa likumprojekta autora Ritvara Jansona (NA) vadībā šodien nolēma rekomendēt Saeimas Cilvēktiesību komisijai nevirzīt šo likumu tālākai pieņemšanai Saeimā, bet gan iestrādāt līdzīgas normas jau esošajā VDK likumā.
“Gan juristi, gan pētnieki un eksperti bija vienisprātis, ka šādas normas iestrādāt tā sauktajā “lielajā VDK likumā” būtu juridiski pareizāk un korektāk nekā veidot jaunu. Šādā gadījumā mainās tikai forma, bet būtība paliek tā pati,” teica R. Jansons. Viņš gan atzina, ka ieilgušo diskusiju dēļ dokumentu nodošana arhīvam nebūs iespējama līdz šī gada jūnijam, kā sākotnēji tika plānots. Visticamāk tā notiks līdz gada beigām un drīz pēc tam dokumenti tiks publiskoti internetā.
Darba grupa arī precizējusi, ka Totalitārisma seku dokumentēšanas centrs (TSDC) saglabājams kā SAB struktūrvienība, kas arī turpmāk izsniegs izziņas par personu (piemēram, deputāta amata kandidātu) iespējamo sadarbību ar čeku. Šim nolūkam centra rīcībā tiks atstātas dokumentu digitālas kopijas. Savukārt valsts arhīvs internetā publiskos tikai to VDK arhīvu daļu, kas zinātniskās izpētes komisijas ieskatā ir pietiekami nozīmīga sabiedrībai. Aprēķināts, ka dokumentu digitalizēšanai būs nepieciešami aptuveni 70 000 eiro, vēl 50 000 eiro būs nepieciešami īpašas glabātuves ierīkošanai Nacionālajā arhīvā, bet pēc tam ik mēnesi 2000 eiro būs nepieciešami šo dokumentu apsardzei. Par likumprojekta tālāku virzību komisija lems aprīļa sākumā.
Jansons arī informēja, ka pirms dokumentu publiskošanas internetā vēl būs jāvērtē šī procesa atbilstība personas datu aizsardzības prasībām, ņemot vērā arī jauno Eiropas Savienības Datu aizsardzības regulu. “Taču mums jāatrod veids, lai dokumenti tiktu publiskoti ar aģentu vārdiem un uzvārdiem, jo citādi tam nav jēgas,” uzsvēra Jansons. Savukārt “čekas” upuru datu atklāšana katrā gadījumā būs jāvērtē individuāli. “Iespējamas situācijas, kad labāk atklāt personu kā pretošanās kustības dalībnieku, lai viņš varētu saņemt sev pienākošos cieņu, nevis slēpt viņu kā cietēju,” sprieda deputāts.
Ziņu aģentūra LETA šonedēļ citēja Lietuvas Valsts drošības departamenta (VSD) un militārā izlūkdienesta ziņojumu, kurā kaimiņvalsts drošības dienesti norāda, ka Krievija cenšas izmantot Lietuvas iedzīvotāju kādreizējo saistību ar “čeku”, lai viņus šantažētu un piespiestu sadarboties. “Krievijas izlūkdienesti, vervējot Lietuvas pilsoņus, joprojām izmanto Krievijas arhīvos esošo slepeno informāciju par bijušajiem VDK aģentiem Lietuvā. Krievijas izlūkdienesti meklē un cenšas kompromitēt bijušos PSRS dienestu slepenos līdzstrādniekus, kuri to nav deklarējuši un pašlaik strādā Lietuvas valsts institūcijās un kuriem pieejama Krievijas izlūkdienestus interesējoša informācija vai kuri var ietekmēt lēmumu pieņemšanu,” norādīts dokumentā.
Izmantojot faktu, ka darba grupā par VDK dokumentu publiskošanu darbojas arī SAB direktora pirmais vietnieks Andis Freimanis, jautāju viņam – vai arī Latvijā novēroti līdzīgi riski, kad Krievija mēģina savervēt kādreizējos Latvijas čekistus. “To nevar izslēgt. Šantāža ir viena no vervēšanas metodēm, jo izmantot var jebkādu kompromitējošu informāciju par cilvēka vājībām vai pagātnes grēkiem, ko viņš slēpj. Jautājums – cik tas šiem specdienestiem ir produktīvi,” teica SAB pārstāvis. Taču viņš nesteidza piekrist apgalvojumam, ka VDK aģentu publiskošana šos drošības riskus mazinātu. “Mūsu rīcībā nav pilns arhīvs, līdz ar to nav garantijas, ka vēl nepaliek personas, kuras būtu ietekmējamas. Nevajag domāt, ka publiskošana ir kāda panaceja,” uzskata Freimanis. Citi eksperti arī norāda uz riskiem, ka publiskošanas rezultātā arī Krievijas specdienesti varēs skaidri redzēt – par kuriem čekistiem Latvijai ir informācija, bet kuri joprojām mums ir nezināmi un līdz ar to izmantojami specdienestu vajadzībām.
Nacionālās apvienības (NA) pārstāvju iniciētais likumprojekts “Par bijušās Valsts drošības komitejas (VDK) dokumentu publiskošanu un PSRS/LPSR okupācijas režīma varas sistēmas izgaismošanu” paredzēja visus SAB rīcībā esošos VDK dokumentus (tostarp arī aģentu kartotēku) līdz šā gada 1. jūnijam nodot Latvijas Nacionālajam arhīvam, kur tie būtu brīvi pieejami ikvienam interesentam. Savukārt arhīvs šos un citus tā rīcībā jau esošos čekas dokumentus līdz 31. decembrim digitalizētu un publiskotu internetā.
Februārī šis likumprojekts Saeimā tika pieņemts pirmajā lasījumā, bet tam noteikts garš priekšlikumu iesniegšanas laiks – līdz 10. aprīlim, jo parlamenta juristi norādījuši uz vairākiem trūkumiem. Galvenais iebildums – jaunais likums būs pretrunā ar spēkā esošo likumu “Par bijušās VDK dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu”. Pret šādu likumu iebilda arī VDK zinātniskās izpētes komisija, aicinot nogaidīt vismaz līdz tās galaziņojuma iesniegšanai šā gada 31. maijā.
Kā paskaidroja komisijas zinātniskais asistents Juris Stukāns – pētnieki sākotnēji likumprojektu atbalstīja, lai materiāli no SAB maksimāli ātri tiktu nodoti arhīvam. “Tomēr patlaban situācija būtiski mainījusies – vairāki pētnieki ir sākuši darbu SAB telpās, pēc diviem mēnešiem komisijai jāsniedz gala ziņojums un šobrīd dokumentu pārvešana tikai traucētu pētnieku darbu,” teica Stukāns. Likumā esot arī virkne neprecizitāšu un neatbildētu jautājumu. Piemēram – kurš izsniegs izziņas par personu sadarbību ar VDK, cik liels informācijas apjoms jāpublisko internetā, kas gatavos publiskotās informācijas zinātniskos komentārus, cik līdzekļu tam būs nepieciešams, kā nodrošināt, lai dokumentu nodošana netraucē zinātniskās izpētes darbu.
Uzklausot šos iebildumus, īpaši izveidota politiķu un ekspertu darba grupa likumprojekta autora Ritvara Jansona (NA) vadībā šodien nolēma rekomendēt Saeimas Cilvēktiesību komisijai nevirzīt šo likumu tālākai pieņemšanai Saeimā, bet gan iestrādāt līdzīgas normas jau esošajā VDK likumā.
“Gan juristi, gan pētnieki un eksperti bija vienisprātis, ka šādas normas iestrādāt tā sauktajā “lielajā VDK likumā” būtu juridiski pareizāk un korektāk nekā veidot jaunu. Šādā gadījumā mainās tikai forma, bet būtība paliek tā pati,” teica R. Jansons. Viņš gan atzina, ka ieilgušo diskusiju dēļ dokumentu nodošana arhīvam nebūs iespējama līdz šī gada jūnijam, kā sākotnēji tika plānots. Visticamāk tā notiks līdz gada beigām un drīz pēc tam dokumenti tiks publiskoti internetā.
Darba grupa arī precizējusi, ka Totalitārisma seku dokumentēšanas centrs (TSDC) saglabājams kā SAB struktūrvienība, kas arī turpmāk izsniegs izziņas par personu (piemēram, deputāta amata kandidātu) iespējamo sadarbību ar čeku. Šim nolūkam centra rīcībā tiks atstātas dokumentu digitālas kopijas. Savukārt valsts arhīvs internetā publiskos tikai to VDK arhīvu daļu, kas zinātniskās izpētes komisijas ieskatā ir pietiekami nozīmīga sabiedrībai. Aprēķināts, ka dokumentu digitalizēšanai būs nepieciešami aptuveni 70 000 eiro, vēl 50 000 eiro būs nepieciešami īpašas glabātuves ierīkošanai Nacionālajā arhīvā, bet pēc tam ik mēnesi 2000 eiro būs nepieciešami šo dokumentu apsardzei. Par likumprojekta tālāku virzību komisija lems aprīļa sākumā.
Jansons arī informēja, ka pirms dokumentu publiskošanas internetā vēl būs jāvērtē šī procesa atbilstība personas datu aizsardzības prasībām, ņemot vērā arī jauno Eiropas Savienības Datu aizsardzības regulu. “Taču mums jāatrod veids, lai dokumenti tiktu publiskoti ar aģentu vārdiem un uzvārdiem, jo citādi tam nav jēgas,” uzsvēra Jansons. Savukārt “čekas” upuru datu atklāšana katrā gadījumā būs jāvērtē individuāli. “Iespējamas situācijas, kad labāk atklāt personu kā pretošanās kustības dalībnieku, lai viņš varētu saņemt sev pienākošos cieņu, nevis slēpt viņu kā cietēju,” sprieda deputāts.
Ziņu aģentūra LETA šonedēļ citēja Lietuvas Valsts drošības departamenta (VSD) un militārā izlūkdienesta ziņojumu, kurā kaimiņvalsts drošības dienesti norāda, ka Krievija cenšas izmantot Lietuvas iedzīvotāju kādreizējo saistību ar “čeku”, lai viņus šantažētu un piespiestu sadarboties. “Krievijas izlūkdienesti, vervējot Lietuvas pilsoņus, joprojām izmanto Krievijas arhīvos esošo slepeno informāciju par bijušajiem VDK aģentiem Lietuvā. Krievijas izlūkdienesti meklē un cenšas kompromitēt bijušos PSRS dienestu slepenos līdzstrādniekus, kuri to nav deklarējuši un pašlaik strādā Lietuvas valsts institūcijās un kuriem pieejama Krievijas izlūkdienestus interesējoša informācija vai kuri var ietekmēt lēmumu pieņemšanu,” norādīts dokumentā.
Izmantojot faktu, ka darba grupā par VDK dokumentu publiskošanu darbojas arī SAB direktora pirmais vietnieks Andis Freimanis, jautāju viņam – vai arī Latvijā novēroti līdzīgi riski, kad Krievija mēģina savervēt kādreizējos Latvijas čekistus. “To nevar izslēgt. Šantāža ir viena no vervēšanas metodēm, jo izmantot var jebkādu kompromitējošu informāciju par cilvēka vājībām vai pagātnes grēkiem, ko viņš slēpj. Jautājums – cik tas šiem specdienestiem ir produktīvi,” teica SAB pārstāvis. Taču viņš nesteidza piekrist apgalvojumam, ka VDK aģentu publiskošana šos drošības riskus mazinātu. “Mūsu rīcībā nav pilns arhīvs, līdz ar to nav garantijas, ka vēl nepaliek personas, kuras būtu ietekmējamas. Nevajag domāt, ka publiskošana ir kāda panaceja,” uzskata Freimanis. Citi eksperti arī norāda uz riskiem, ka publiskošanas rezultātā arī Krievijas specdienesti varēs skaidri redzēt – par kuriem čekistiem Latvijai ir informācija, bet kuri joprojām mums ir nezināmi un līdz ar to izmantojami specdienestu vajadzībām.
1990.gadā sadedzināti divi autofurgoni ar VDK dokumentiem
http://www.la.lv/laikraksts-1990-gada-sadedzinati-divi-autofurgoni-ar-vdk-dokumentiem/
Kādā Rīgas betonu izstrādājumu cehā 1990.gadā sadedzināti divi autofurgoni ar bijušās Valsts drošības komitejas (VDK) dokumentiem, atsaucoties uz “tā laika notikumu aculiecinieku”, “pārbaudītu un uzticamu informācijas sniedzēju”, raksta laikraksts “Neatkarīgā”.
“”Neatkarīgās” avots” esot strādājis kādas lielpilsētas rajona betona izstrādājumu cehā par darba aizsardzības inženieri un sēdējis vienā kabinetā ar rūpnīcas Civilās aizsardzības štāba priekšnieku, kurš esot bijis “VDK acis un ausis”.
“Vienā 1990.gada pavasara rītā viņš man stāstīja, ka iepriekšējā dienā palūgts pavadīt pārstāvi no Rīgas, kuru interesējusi mūsu betona ceha katlumāja,” stāstījis avots un skaidrojis, ka katlumāja specdienestu esot interesējusi, jo tajā esot darbināti divi vertikāli ar oglēm kurināmi katli, kas bijuši aprīkoti ar dūmgāzu attīrīšanas sistēmām – cikloniem, kas esot piemēroti arī degošu papīra pelnu uztveršanai.
Atbraukusī VDK persona esot pieprasījusi, lai naktī betona cehā neviens netiktu nodarbināts, un viņi paši kurināšot un katlus izmantošot savām vajadzībām. “Krēslai iestājoties, atbraukušas divas slēgtās automašīnas (bertas). Dedzināšana notikusi visu nakti. Viņi ar pārstāvi pastaigājušies katlumājas apkārtnē.” Kas ticis dedzināts, runīgais kolēģis tomēr neesot atklājis, bet pašlaik viņš jau esot miris.
Tobrīd dokumentu dedzināšana rūpnīcas cilvēkiem nekādas aizdomas neesot radījusi. “Tikai šodien mēs varam izvērtēt, kas toreiz tika dedzināts. Tie bija super slepeni dokumenti. Parastos papīrus ar slepeno atzīmi samala Līgatnes papīra fabrikas papīra maļamajās dzirnavās,” stāstījis avots.
Bijušais Totalitārisma seku dokumentēšanas centra vadītājs Indulis Zālīte stāstījis, ka pašā VDK ēkas pagrabā bijušas tikai divas “buržuikas” jeb taupības krāsniņas un tur lielus papīru daudzumus pilnīgi noteikti nevarēja iznīcināt, lai arī šāda nepieciešamība esot bijusi, piemēram, vajāšana par politisko pārliecību tika aizliegta, attiecīgi daudz uzraudzības lietu bija jāizbeidz. Dokumentu iznīcināšana esot notikusi arī 1989.gadā un vēl pirms tam.
Latvijā vairākus gadus tiek diskutēts, vai un kā publiskot tā dēvētos “čekas maisus”. Pašlaik teorētiski politiķi ir nolēmuši tos publiskot, taču gaida vēstures ekspertu vērtējumus, kā to darīt, savukārt vēsturnieku komisijas darbs ir ieslīdzis strīdos.
Komentari:
Kādā Rīgas betonu izstrādājumu cehā 1990.gadā sadedzināti divi autofurgoni ar bijušās Valsts drošības komitejas (VDK) dokumentiem, atsaucoties uz “tā laika notikumu aculiecinieku”, “pārbaudītu un uzticamu informācijas sniedzēju”, raksta laikraksts “Neatkarīgā”.
“”Neatkarīgās” avots” esot strādājis kādas lielpilsētas rajona betona izstrādājumu cehā par darba aizsardzības inženieri un sēdējis vienā kabinetā ar rūpnīcas Civilās aizsardzības štāba priekšnieku, kurš esot bijis “VDK acis un ausis”.
“Vienā 1990.gada pavasara rītā viņš man stāstīja, ka iepriekšējā dienā palūgts pavadīt pārstāvi no Rīgas, kuru interesējusi mūsu betona ceha katlumāja,” stāstījis avots un skaidrojis, ka katlumāja specdienestu esot interesējusi, jo tajā esot darbināti divi vertikāli ar oglēm kurināmi katli, kas bijuši aprīkoti ar dūmgāzu attīrīšanas sistēmām – cikloniem, kas esot piemēroti arī degošu papīra pelnu uztveršanai.
Atbraukusī VDK persona esot pieprasījusi, lai naktī betona cehā neviens netiktu nodarbināts, un viņi paši kurināšot un katlus izmantošot savām vajadzībām. “Krēslai iestājoties, atbraukušas divas slēgtās automašīnas (bertas). Dedzināšana notikusi visu nakti. Viņi ar pārstāvi pastaigājušies katlumājas apkārtnē.” Kas ticis dedzināts, runīgais kolēģis tomēr neesot atklājis, bet pašlaik viņš jau esot miris.
Tobrīd dokumentu dedzināšana rūpnīcas cilvēkiem nekādas aizdomas neesot radījusi. “Tikai šodien mēs varam izvērtēt, kas toreiz tika dedzināts. Tie bija super slepeni dokumenti. Parastos papīrus ar slepeno atzīmi samala Līgatnes papīra fabrikas papīra maļamajās dzirnavās,” stāstījis avots.
Bijušais Totalitārisma seku dokumentēšanas centra vadītājs Indulis Zālīte stāstījis, ka pašā VDK ēkas pagrabā bijušas tikai divas “buržuikas” jeb taupības krāsniņas un tur lielus papīru daudzumus pilnīgi noteikti nevarēja iznīcināt, lai arī šāda nepieciešamība esot bijusi, piemēram, vajāšana par politisko pārliecību tika aizliegta, attiecīgi daudz uzraudzības lietu bija jāizbeidz. Dokumentu iznīcināšana esot notikusi arī 1989.gadā un vēl pirms tam.
Latvijā vairākus gadus tiek diskutēts, vai un kā publiskot tā dēvētos “čekas maisus”. Pašlaik teorētiski politiķi ir nolēmuši tos publiskot, taču gaida vēstures ekspertu vērtējumus, kā to darīt, savukārt vēsturnieku komisijas darbs ir ieslīdzis strīdos.
Komentari:
Abonēt:
Ziņas (Atom)
Tas jau viss garām, datori, kurus viņš esot nozadzis no čekas, esot apēduši Maskavas varoņi braucot vilcienā no Rīgas uz savu Rodinu.