trešdiena, 2015. gada 5. augusts

Laiks Latvijai pieaugt - likvidēt segregāciju skolās

Laiks Latvijai pieaugt

http://mob.ir.lv/2012/2/13/laiks-latvijai-pieaugt

Laiks Latvijai pieaugt

114
Etniskais konflikts sašķeltajā Latvijas izglītības sistēmā ir saražots
Rita Eva Našeniece 13.februāris 2012 14:00
Amatpersonu un viedokļu līderu dramatiskā brīnīšanās par to, kā pēc 20 neatkarības gadiem ir iespējams referendums, ir absurda. Atbilde ir vienkārša: tieši jūsu vadītajā valstī ir izaugusi segregētu izglītību ieguvusi jauna paaudze. Ja izglītība atsevišķos aizgaldos sašķiro tautības, ideoloģiski manipulatori, līdzīgi kreisajam ekstrēmistam Lindermanim, viegli var uzkurināt etnisku agresiju. Ir viegli būt agresīvam pret to, kuru nepazīsti. Etniskais konflikts sašķeltajā Latvijas izglītības sistēmā ir saražots.
Latvietis ir sev iegalvojis, ka brīdī, kad visi nelatvieši, kas dzīvo Latvijā, iemācīsies latviešu valodu, etniskā rīvēšanās Latvijā beigsies. Arī krievi , impēriskajā ideoloģijā audzināti, uzskata, ka divvalodība izbeigtu visas problēmas - jo visi (un ne tikai krievi) labi saprot, ka divvalodība nozīmē krievu valodas vienvalodību un faktisku integrāciju uz krievu valodas bāzes.
Lai nebūtu konflikta, latvieši varētu vienkārši palikt par krieviem. Tā ir darījušas daudzas asimilētās Krievijas tautas, pakļaujoties krievu tautas varenai vēsturiskajai misijai.
Abas puses valodas jautājuma risināšanu redz kā konflikta izbeigšanu.

Aparteīda ražošana

Valodas zināšanas nenozīmē spēju sadarboties. Valodas mācīšana segregētā, ideoloģiski raibā sistēmā, sapratni nenodrošina. Izglītība ir tradicionāla platforma, kurā jauniem cilvēkiem valsts piedāvā augt kopā.
Latvijā bērni pa tautībām tiek sašķiroti bērnudārzā. Kopš sašķirošanas brīža viņi sāk augt vismaz divās pasaulēs, kur viņiem tiek nodrošināts viss - izglītība, informācija, korporatīvie kontakti, ideoloģija. Eiropas tautām tradicionālā platforma, kas XX gadsimtā ir nodrošinājusi savstarpēju sapratni - kopīga izglītība -, Latvijas jaunajai paaudzei ir liegta.
Latvijas segregētajā izglītības sistēmā krievu skolās mācās procentuāli lielas, vēsturiski svaigi ieradušās minoritātes masas, kuru vecāki ir dzīvojuši ļoti specifiskos kolonizācijas apstākļos. Tā bija jauna kultūra, kura imperiālismu uztvēra organiski un sevi kā agresorus nejuta. Šajā kultūrā pavisam labticīgi imperiālisms nebija imperiālisms. Šai psiholoģijai neatkarīgās Latvijas laikā nebija iespējas iznīkt, jo nekas cits, kā segregēta izglītība netika piedāvāts. Šādā vidē valodas apmācība tiek uztverta kā pazemojums. Tā nav organiska nevienam un rada pretēju efektu. Tā tas ir noticis ar latviešu valodu. Etniski sašķeltajā s skolās, kur bērni jau agrīnā vecumā tika sašķiroti krievvalodīgajos un latviešos, ir divas pasaules, kurām Latvijā tiek piedāvāts viss, lai tās nesatiktos.

Agresija kā segregācijas efekts

Segregācija nav valodas jautājums. Aparteīdu var veidot, balstoties uz jebkuru atšķirību. Komunikācija nav tikai valodas jautājums.
2011.gada 21.novembrī dinamiskajā daudzmiljonu Indijas pilsētā Mumbajā nežēlīgi tika nogalināti divi jauni puiši. Viņi aizstāvēja meitenes no seksuālas uzmācības uz ielas, sauktas „eve teasing". Šāda veida uzmācība Indijā un daudzviet Dienvidaustrumāzijā ir izplatīta. Tādēļ jaunas meitenes pat radinieku pavadībā bieži baidās iziet uz ielas. Mumbaja tradicionāli tika uzskatīta par sievietēm drošu pilsētu, taču pēdējo gadu laikā situācija ir mainījusies.
Tūkstošgades sākumā Indijā strauji izplatījās viedoklis par segregētās dzimumu izglītības priekšrocībām. Tas atbilda jau mazliet vājinātajām patriarhālās pasaules tradīcijām, bet šoreiz tam bija moderns un zinātnisks pamatojums. Argumenti bija reāli - meiteņu skolu skolniecēm bija daudz labākas sekmes tradicionālajos puiku priekšmetos - fizikā, matemātikā un sportā, bet zēnu skolu skolniekiem bija spoži sasniegumi mākslā, literatūrā un valodās. Skolotāji atklāja, ka viņiem šādā vidē strādāt ir daudz vieglāk. Prasme audzināt nebija vajadzīga, pietika ar prasmi izglītot.
Bērni no pirmsskolas sagatavošanas tika sadalīti daudzsološākajā sistēmā, taču bija kāds blakusefekts. Lai gan sekmes un uzvedība uzlabojās, radās jauna problēma. Jaunie cilvēki, kas bija piedzimuši tradicionāli dzimuma ziņā segregētā un uz vīrieša autoritāti orientētā pasaulē, patiešām mācījās un uzvedās labāk dzimumu ziņā sadalītās izglītības iestādēs. Bet vienlaicīgi viņi nokļuva lielās sociālās komunikācijas grūtībās ārpus skolas, jo adekvāti uzvesties un strādāt spēja tikai segregētās grupās. Dzimumi, kas atradās publiskā vidē - uz ielas, iepirkšanās vietās, transportā un darbā, nespēja normāli komunicēt. Tāpēc jaunas sievietes aizvien biežāk kļuva par uzmācīgu komentāru, nepiedienīgu pieskārienu un provokatīvas uzvedības upuriem. Cilvēki, šķirti no bērnības un zaudējuši vienīgo platformu, kurā tie var augt kopā un saprast citam citu, kļuva par agresoriem un upuriem.
Augstākā mērā šķirtas audzināšanas piemērs ir Ziemeļīrija. Tur 95% bērnu apmeklē vai nu katoļu skolas vai sabiedriskās, tā sauktās pārraudzītās (controlled) skolas, kurās mācās protestantu bērni. Lai gan abas skolu plūsmas sevi dēvē par atvērtām, tās faktiski ietver bērnus no divām tradicionāli naidīgām reliģiju grupām. Lai gan ir valsts noteikti programmas satura standarti, tomēr tieši tāpat kā Latvijā ir gandrīz neiespējami nodošināt vienādu saturisko pasniegšanu vairākos priekšmetos, jo īpaši tajos, kas saistīti ar reģiona vēsturi. Tradicionālā izglītības sistēma Īrijā darbojas kā konfliktu atražojoša sistēma.
1985.gadā aktīvisti no bērnu vecāku vidus nodibināja Ziemeļīrijas Integrētās izglītības padomi (NICIE), kura bija par kopējo izglītības platformu bērniem. Pirmā integrētā skola Ziemeļīrijā tika nodibināta 60.gados, tomēr tā ilgi bija vienīgā. Sākot ar astoņdesmito gadu otro pusi, jo īpaši 90.gados un šā gadsimta sākumā, kopīgās plūsmas skolu skaits strauji auga. Pēdējā ceturtdaļgadsimta laikā NICIE un kopīgās izglītības advokāti ir veikuši ilgstošu, bet ļoti sekmīgu komunikācijas kampaņu.
Pēdējo aptauju rezultāti rāda, ka deviņi no 10 Ziemeļīrijas bērnu vecākiem atbalsta integrētu izglītību, nevis tradicionāli segregētās skolas.
Tas ir necerēts progress sabiedrībā, kas vēl pirms 30 gadiem ticēja, ka vienīgā pašsaglabāšanās forma ir segregācija.

Eiropa: integrētās skolas kā platformas

Eiropas XX gadsimta otrās puses tradīcija ir piedāvāt skolu kā kopīgu sadarbības platformu. Skola ir viens no būtiskākajiem konflikta mazināšanas faktoriem.
Antisemītisms Eiropas vēsturiskajā tradīcijā zēla un plauka līdz pat XX gs. vidum. Pat XIX gs. beigās ebreju bērnu komunikācija un izglītība kopā ar neebrejiem bija praktiski neiespējama. Fašistiskās Vācijas uzvaras gājiena laikā antisemītisms visspēcīgāk izpaudās tradicionālos reģionos, kur reliģiskais un etniskais dalījums bija īpaši strikts. Turklāt, kā tas, piemēram, notika Polijā, bieži to demonstrēja nācijas, kuras pašas smagi cieta no fašistiskā režīma.
Eiropas valstis, kur izglītības integrācija bija attīstījusies agri un kur jau pirms Otrā pasaules kara plašās vidusšķiras bērni mācījās kopā, antisemītisms iznīka ātri. Tā tas notika Holandē un Dānijā, kuras, neskatoties uz nacistu okupāciju, veica virkni sabiedrības organizētu ebreju glābšanas pasākumu. Holandē 10% iedzīvotāju bija vienā vai otrā veidā iesaistīti pagrīdes aktivitātēs un ebreju glābšanā. To darīja sabiedrības elite, bagātie rūpnieki, inteliģence, garīdzniecība un pat pašvaldību administrācijas darbinieki.
Arī Dānijā nacionālā administrācija panāca ebreju faktisku aizsardzību. Dānijā netika ievesta dzelteno zvaigžņu sistēma un neviens pret ebrejiem vērsts likums netika izdots. Kad 1943.gadā nacistu spiediens kļuva īpaši brutāls, dāņi paspēja 7500 no saviem 8000 ebrejiem evakuēt uz Zviedriju speciālas glābšanas operācijas laikā. Daļa no 500 atlikušajiem krita nacistu rokās. Tad dāņi nekavējoši noorganizēja Sarkanā Krusta glābšanas komisiju, kas sekoja internētajai grupai un nepieļāva savu ebreju tautības pilsoņu nokļūšanu nāves nometnēs.
Eiropa ir multilingvāla, multietniska un reliģiski raiba. XXI gadsimts ir radījis informatīvo telpu bez nacionālām robežām. Skola bieži vien ir vienīgā kopīgā platforma, ko valsts par piedāvāt cilvēkiem. Bieži tā ir palikusi par vienīgo iespēju augt un mācīties sadarboties. Tā rada pieradumu lietot arī citas valodas informācijas produktus.
Knuts Volebeks, EDSO nacionālo minoritāšu augstākais komisārs, savā 2009.gada 29.janvāra runā Dienvidaustrumeiropas universitātē Maķedonijā teicis: „ Izglītība ir saite, kas mūs vieno. Tieši skola ir tā, kur dažādu tautību skolēni satiekas un saprot, ka citādāks nenozīmē ienaidnieku. Patiesībā tieši skolā dzimst daudzas draudzības, kuras ilgst visu mūžu. Skolā tiek apgūta otrā un trešā valoda un tiek iepazītas jaunas kultūras."

Latvija kā „integratoru" upuris

Latvijā, kopš neatkarības iegūšanas nevienā skolā, kaut vai pilotprojekta veidā, netika piedāvāta kopīga audzināšanas un izglītošanās iespēja. Neviens no viedokļu līderiem, ieskaitot veiksmīgo Briseles amatā iepilotējušo Nilu Muižnieku, pat neiepīkstējās par sašķeltās izglītības sistēmas sekām.
Starp Latvijas izglītības dezintegrācijas arhitektiem ir gan pirmais EDSO komisārs nacionālo minoritāšu lietās Van Der Stūls, gan Krievijas politikas revanšistiskie spēki, kam bija svarīgi, lai Latvijā paliek impēriskajiem centieniem uzticīga minoritāte un ideoloģiski kontrolēta jaunā paaudze.
Tomēr pirmkārt un galvenokārt segregētās izglītības arhitekti bija šeit uz vietas. Gan valsts pārvaldē, gan pārliberalizētajā un patstāvīgi domāt nespējīgajā akadēmiskajā vidē.
EDSO 1996.gada Hāgas rekomendācijas konkrētai tranzīta valstu grupai Latvijā tika uztvertas kā Svētie raksti. Piedāvāto risinājumu riski netika analizēti. Hāgas rekomendācijas tika rakstītas abu bijušo impēriju metropoļu - Serbijas un Krievijas nekaitināšanai, nodrošinot īstermiņa pasākumus iespējamā (vai it kā iespējamā) etniska konflikta risināšanai. EDSO dokumenti to dēvē par „tādas minoritātes tiesību nodrošināšanu, kura blakus valstī ir mažoritāte". Latvijas gadījumā tas nozīmēja nodrošināt priviliģētās minoritātes tiesības bijušajai vadošajai nācijai. Tas varētu būt tikai emocionāls faktors, ja šī minoritāte nebūtu ļoti lielā skaitā ieradusies pavisam nesen un caurskalota ar pilnīgi citu ideoloģiju.
EDSO koncepts pēc 2002.gada etniskajiem nemieriem Maķedonijā un 2010.gada nemieriem Kirgizstānā ir mainījies, un Hāgas rekomendācijas tiek pasniegtas kā viedoklis, kas tika pausts noteiktos laikmeta diktētos apstākļos.

Atbildes uz populārākajiem jautājumiem

Latvijā integrētās izglītības izpratne ir pilnīgi izkropļota, tāpēc atbildu uz iespējamiem jautājumiem.
Vai bilingvālā izglītība nozīmē segregētu izglītību?
Nē, tieši otrādi. Principā bilingvālās izglītības mērķis ir savienot, nevis šķelt. Bilingvālas programmas pasaulē tiek izmantotas, lai pirmskolas un sākumskolas bērnus integrētu skolā, kurā no noteikta vecuma viņi mācīsies kopā ar citas tautības bērniem. Piemērs, „spāniski runājošie" ASV štati. Pirmskola, sākumskola bilingvālas, tālāk - viena skola visiem.
Vai integrēta izglītība ir parasta skola ar mācībām vienā valodā?
Īstenībā nē. Šādā skolā ir gan lingvistiskā, gan psiholoģiskā komponente, kas nodrošina pilnīgu adaptāciju, jo īpaši mazākuma grupai. Starp citu, mazākuma grupa ne vienmēr ir minoritāte. Skolā jābūt skolotāju palīgiem, bilingvāliem psihologiem, konfliktu risināšanas speciālistiem un, pirmkārt, spējīgiem pedagogiem - audzinātājiem.
Vai forsēta latviešu valodas apguve palīdzēs sveštautiešiem integrēties?
Nē, segregētā sistēmā valodas apmācība nav organiska. Ja turklāt notiek ideoloģiskas manipulācijas, tā var tikt uzskatīta par varmācību. Piemērs, cilvēks, kas audzināts šādā skolā, savā biznesā darbā principiāli pieņems tikai krieviski runājošos, bet latviskā vidē kopumā jutīsies traumatiski un nekomfortabli.
Vai iespējama asimilācija, apmeklējot integrētu skolu?
Nē, un to pierāda pasaules prakse. Integrēta izglītība bērnam nodrošina bilingvālu adaptāciju, tālāku savas valodas, literatūras un kultūras apguvi. Turklāt apkārt eksistē informatīvā un kultūrtelpa un/vai ģimenē runā dzimtā valodā. Nelatvietis, kurš pēc bilingvālas adaptācijas no 12 gadu vecuma mācīsies kopā ar visdažādāko valodu bērniem latviešu valodā, par latvieti nekļūs.
Vai padomju laika divplūsmu skola ir kopīga skola?
Nē, tā ir segregēta sistēma zem viena jumta. Pieņemu, ka ļoti nepatīkama sistēma.
Vai kopīga informatīvā telpa spēs aizvietot kopīgu skolu?
Nē. Kopīgu informācijas telpu rada cilvēki. Pieņēmums, ka divas segregētas kopienas ražos un lietos kopīgu informācijas produktu, ir maldīgs. Tieši tāpēc naiva un nereāla ir ideja par „patiesās informācijas" kanālu krievu mediju lietotājiem. Informatīvās un kultūras telpas izvēle un lietošana veidojas agrā bērnībā. Segregētā sistēmā nav vajadzības pēc informācijas telpas dažādības.
Vai šāda skola ir iespējama Latvijā?
Lai Latvija atgrieztos Eiropas izglītības un konfliktu novēršanas tradīcijā, ir vajadzīga politiskā griba. Nacionālkonservatīvie savā referendumā uzsvēra valodas zināšanas. Liberāļi ir iestrēguši savās iepriekšējo dekāžu kļūdās, nespējot atmudžināt bilingvālās izglītības sekmes no segregācijas traģēdijas. Nominālie kreisie, de facto impēriskie revanšisti, lieliski izprot draudus, ko šovinisma ideoloģijas atražošanai nestu kopīga, visus vienojoša izglītības sistēma. Un tieši tāpēc to nepieļaus.
Ko darīt?
Runāt ar visiem, kas šeit nevēlas Biškeku, Ošu, Tetovo. Ticu, ka tādu ir daudz. Neatkarīgi no tautības. Bērni ir mūsu nākotne, nevis mūsu fobiju un agresijas tālāknesēji.
Laiks pieaugt.
Autore ir komunikācijas risku analītiķe

Nošķūrēt komunikācijas mēslus - valdība melo 250 imigrantu ievešanai, ignorē neskaitāmos neintegrētos krievu imigrantus

http://mob.ir.lv/2015/8/3/noskuret-komunikacijas-meslus

Nošķūrēt komunikācijas mēslus

92
Vieglāk ir medīt rasistus un fobistus, nevis runāt par reālu integrācijas politiku un risku novēršanu
Rita Eva Našeniece 3.augusts 2015 10:15
Pateicoties LNT ziņām, esam uzzinājuši, ka Latvijai jau pirms trīs gadiem bija jābūt gatavai masveidīgai patvēruma meklētāju uzņemšanai, bet tas nav izdarīts.
Nav arī skaidrs, vai kāds no atbildīgajiem varnešiem ir mēģinājis izskaidrot Briselē, ka masveidīga imigrācija Latvijā patiesībā jau ir bijusi, bet savukārt integrācija smagi caurkritusi. Un - vai ir bijuši uzklausītas Arta Pabrika, Mihaila Hazana un Roberta Zīles absolūti loģiskās pārdomas par šo tēmu.
Valsts varas neatbildētie jautājumi tiek ierušināti sliktas komunikācijas kaudzē.

1 Dezinformācija un meli

Vispirms - lai izskaidrotu sabiedrībai, kas ir šie patvēruma meklētāji, nedrīkst izmantot melus. Sabiedrības uzticēšanās valsts un poliskajām institūcijām daudzos jautājumos jau ir bijusi sāpīgi pievilta.
Mēs atceramies diezgan nesenos nekustamo īpašuma lobija centienus mārketēt Krievijas uzturēšanās atļauju pircējus kā disidentus, tādu kā masveida antiputinistu kustību, kas ierodas Latvijā, lai dzīvotu savos disidentu ciematos. Patiesībā visiem bija skaidrs, ka šādus politiskus kritērijus Pilsonības un migrācijas lietu (PMLP) departaments nekad nav vērtējis un nespēj izvērtēt. Jūrmalā gozējas Putinam tuvu lielbagātnieku īpašumi un vietējie iedzīvotāji tiek nīdēti ar augstiem zemes nodokļiem. Latvijas vārdu 9.maija akcijās Eiropā diskreditē "Latvijas Nakts vilku", Putinu atbalstoša motociklistu apvienību, pārstāvoša persona ar piešķirtu uzturēšanās atļauju.
Latvija ir izvēlējusies piekopt sabiedrībā nepopulāru ekonomiskos, sociālos un drošības riskus saturošo termiņuzturēšanās atļauju tirgošanu par de facto neesošām investīcijām un nekustamajiem īpašumiem.
TUA (TUA - termiņuzturēšanās atļaujas; NĪ - nekustamie īpašumi) stāsts ir stiprinājis neuzticības jebkurai nerezidentu, arī imigrantu grupai un veidojis sāpīgu reakciju ar šo krāpšanas pieredzi.
Problēmas centrā nav 250 personas, bet tas, ka valsts 25 gados nav spējusi pierādīt savu integrācijas kapacitāti attiecībā uz PSRS laikos iebraukušajiem migrantiem. 250 personu ierašanās būtībā ir tikai simbolisks pēdējais piliens, kas pārpilda kausu.
Caurkritušajai integrācijai ir jābūt izšķirošajam tematam sarunā par imigrāciju, jo uzticības valsts integrācijas spējai nav.

2 Naida runa un birku karināšana

Imigrācijas debatēm par un pret argumentos jābūt racionālām. Diemžēl mājasdarbu neveikušie proimigrācijas aizstāvji Latvijā ir nesagatavoti mierīgai, racionālai sarunai. Aizskaroši auri par rasistiem un nacistiem nav veids, kā veikt izskaidrošanu. Ir jāatbild uz cilvēku jautājumiem ar izpratni, pacietību un konkrēti adresējot bažas.
Imigrācijas jautājumu diskusijā jo īpaši būtu jāizkopj prasme izskaidrot savu viedokli, nelietojot naida runu. Latvijā ir izveidojusies provinciāla subkultūra, kas sevi maldīgi dēvē par liberāļiem, bet sen ir aizmirsusi, ka liberālās vērtības paredz dialogu, nevis agresīvu, emocionāli pielādētu kliegšanu. Manā Twitter lokā esmu ievērojusi kādu sakritību - personāži, kuri Ukrainas kara sākumā sociālajos tīklos paniski organizējās bēgšanai no Latvijas un uzklupa tiem, kas runāja par dzimtenes aizsardzību, ir tie, kuri visvairāk ir aizrāvušies ar nacistu un rasistu medībām. Brīdī, kad rakstu šīs pārdomas, īpaši aktīvs ir bēdīgi pazīstams kungs, kas kādreiz bijis iesaistīts Latvijas pilsonības nelikumīgā piešķiršanā.
Tā ir grupa, par kuru precīzi izteicās mana krievu paziņa - kādēļ man jāintegrējas tautā, kura tik ļoti nīst savus cilvēkus?
Tiem, kas lieto rasistu un nacistu vārdus imigrācijas debatē, jāsaprot, ka viņi patlaban ir vienā ierindā ar Korenu un Ždanoku. Naida runa izslēdzot jebkādu racionālu dialogu.
Šo problēmu precīzi nodefinējis twitter(a) biedrs Dmitrijs Mironovs @DmitrijsMironov: "Tomēr gribētos tai visā "bēgļu sāgā" dzirdēt, kas viņi ir, no kurienes, kāpēc un vai tiešām bēg, pagaidām atbildes vietā vien - jūs rasisti, naciķi..." (atvainojos, autoram mazliet pielaboju gramatiku).
Nepalīdz birku karināšana, kādu veica jaunievēlētais prezidents Vējonis. Viņš braši paziņoja, ka imigrācijas jautājumi ir padomju fobijas. Padomju fobijas ir neuzdot jautājumus, akli deleģējot savu sirdsapziņu varnešiem, pakļaujoties viņu vajadzībām. Starp citu, kā veica Vējonis pats, ilgus gadus kā partijas birokrāts vadot VARAM, ministriju, vienu no tām, kas ir vislielākajā mērā līdzatbildīga par lauku un mazpilsētu izmiršanu un cilvēku aizbraukšanu no Latvijas.
Vieglāk ir medīt rasistus un fobistus, nevis runāt par reālu darbības plānu - par integrācijas politiku un risku novēršanu. Šobrīd šāda plāna nav.

3 Jautājumi un atbildes

Kā bēgļus iesaistīs darba tirgū? Kādas ir viņu prasmes? Vai bēgļu patvēruma centrs atkal bēgļu bērnus sūtīs uz krievu skolu, kā tas notiek līdz šim jeb sadarbībā ar IZM spēs nodrošināt valsts valodas skolas apmeklējumu? Ušakovs ir pateicis, ka Rīgā bēgļiem patvērums netiks dots (kaut gan, tieši Rīgā ir simtiem tukšu namu, un lauka vidū nometni nebūtu jāierīko), kur viņi paliks?
Ir jāskaidro, kas ir bēgļa statuss, kā to piešķir un kā to pārbauda. Kā atšķir bēgli no ekonomiska ieceļotāja?
Jautājumu ir daudz - ja bēgļu pārvadāšana ir bizness, kur "biļete" maksā 1-4 tūkstošus eiro, vai tiešām pārvestie ir bēgļi? Kur ir sievietes, kur ir bērni? Vai jebkuras tautības vīrietim ienāktu prātā kara situācijā atstāt savu ģimeni iznīcībai, lai bēgtu pašam? Kāpēc atšķirībā no Dienvidaustrumāzijas, kur bangladeši (Bangladeshi) un roingja (Rohingya) tautības cilvēki kuģos bēg ar visiem ģimenes locekļiem, laivās pie Lampedūzas praktiski ir vīrieši? Vai raudošās bēgļu meitenītes vietā, kurai mēs vēlētos palīdzēt tūlīt pat, mēs nesniedzam patvērumu viņas mocītājiem? Tā noticis "The Guardian" publicētajā sievietes stāstā, kura laivu bēgļu nometnē ieraudzīja savu nolaupītāju un spīdzinātāju.
Šajā kontekstā diezgan manipulatīvs lielākai daļai publikas izklausīsies arī ir salīdzinājums ar Latvijas bēgļiem 1945.gadā, kad bēga latviešu ģimenes Zviedrijā nevienam nevarēja un nebija šaubas, no kurienes un kādos apstākļos tās nāk. Mēs taču nesaņemam bēgļu laivas no Zviedrijas, Igaunijas vai Vācijas, par kuriem būtu skaidrs, ka tie tiešām ir bēgļi.
Kā cilvēkam, kas tagad ar interesi pēta imigrācijas prakšu vēsturi, kopumā liekas nepiedienīgs salīdzinājums ar latviešu bēgļiem pēckara periodā. Jaunās pasaules valstu politika pret imigrantiem toreiz bija izteikti rasistiski restriktīva. ASV līdz 1965.gadam, kad likums mainījās, kvotu sistēma paredzēja praktiski neierobežotu imigrāciju no Ziemeļeiropas, ierobežotu no Austrumeiropas un Dienvideiropas un ļoti ierobežotu vai 0 kvotu gadā no okupētajiem Karībiem, Āzijas un Āfrikas.
Latvieši iekrita vēlamo grupā, taču neviens no tiem, ko uzņemam šodien, tur nebūtu. Imigrācijas politika Jaunajā pasaulē bija rasistiska. Ne tikai nacionālā piederība, bet arī citi, šodien neparasti parametri, tika izskatīti. Latviešu ģimenes, kas vēlējās saņemt iespēju izceļot, izgāja veselības pārbaudes. Ja ģimenē bija hroniski slimi bērni vai veci nespējīgi ļaudis, bija jāizvēlas atstāt tos vai nesaņemt iespēju doties uz apsolīto zemi. Pēckara Eiropas pasaule nebija atvērta. Vācija atgrieza Krievijai Doņeckas kazaku ģimenes, vairāk kā 14 miljoni vāciešu baisos apstākļos tika izdzīti, izvaroti, nogalināti, aplaupīti savā bēgļu gājienā uz Vāciju. Migrācija notika, tikai cita veida. PSRS teritorijās Ukrainā, Moldovā un Baltijā notika forsēta krievu kolonistu iebraukšana.
Latvieši ir žēlsirdīga nācija pat ekonomiski spiedīgos apstākļos, to apliecina plašās ziedošanas kampaņas. Latvieši ir arī izteikti toleranta un viegli ietekmējama nācija. Ne velti mēs tik pacietīgi panesam mums būtībā naidīgas politiskās vides manipulācijas - latviešu jauniešus diskriminējošais darba tirgu un konfliktoloģisku, etniski segregētu izglītību.
Mēs esam sentimentāli un atsaucīgi, ciktāl tas attiecas uz palīdzību, taču mēs neesam idioti. Tāpēc jebkuram varas vēstījumam ir jābūt godīgam, bez manipulācijām, kas radītu iespaidu par iesmērēšanu.
Skaidrs (un vēlāk godīgi) izpildīts vēstījums, piemēram, uzņemam 250 sīriešu kristiešu bēgļus - ģimenes un bērnus -, tas uzlabotu katastrofālo komunikāciju. Sabiedrībai jāsaprot, ka palīdzam tiem, kam visvairāk ir nepieciešams. Der arī jebkurš cits pamatots vēstījums. Ar uzsvaru uz pamatots.
Godīgi jāpasaka arī tas, ka process būs augošs. Pat ja vairāk neviens nav jāuzņem (kas gan ir mazticami) ģimenes apvienošanās princips nodrošinās tālāku imigrācijas pieaugumu.

4 Sociālā taisnīguma princips

Ja bēglis ir šeit, tad valstij viņš ir jāuztur. Tas ir normāli. Pagaidām neesmu dzirdējusi piedienīgu skaidrojumu, kāpēc plānotais bēgļa pabalsts ir lielāks par bērna pabalstiem vai pensijām. Nesenajā LTV1 studijā Latvijas Cilvēktiesību centra pārstāve mēģināja pamatot šīs atšķirības ar to, ka bēgļiem nav iespējams paņemt līdzi drēbju skapi.
Cilvēktiesību centrs, kas savu daiļradi pārsvarā velta mundrajām, izglītotajām, labi pelnošajām un amatos izcili pārstāvētajām seksuālajām minoritātēm, ir aizmirsis, ka ir nabadzīgi, diskriminēti un pazemoti cilvēkbērni pavisam citās grupās. Un runa nebūt nav par drēbju skapi. Problēma daudzās ģimenēs ir - kā pabarot bērnus. Ļoti vienkārši - "Latvijā ik gadu pasaulē nāk ap 20 000 bērnu un aptuveni 2000 no tiem piedzimst ģimenēs, kurām nepietiek līdzekļu, lai nodrošinātu savai atvasei pamatlietas, kas nepieciešamas bērna pilnvērtīgai attīstībai," teikts Ziedot.lv labdarības akcijas paziņojumā. Un neaizmirsīsim, ka Latvijā ir ģimenes, kas paniski baidās lūgt palīdzību, jo tieši trūcīgie apstākļi var kļūt par iemeslu bērna izņemšanai no ģimenes.
Vienīgais veids, kā šī situācija būtu maināma, ir sociālo pabalstu un sociālā atbalsta griestu celšana trūcīgajām vietējām ģimenēm, lai nenovestu sabiedrību galējā šokā par diskriminējošam praksēm pret vietējiem bēdu brāļiem. Tas būtiski nāktu pa labu arī visas sabiedrības attieksmei pret imigrantiem.
Tie, kas šķērsojuši Vidusjūru, ir bijuši spējīgi maksāt un, ja arī ne vienmēr, tomēr daļa no viņiem saņem no mājām naudu arī vēlāk, lai pārvietotos pa Eiropu, vai iegādātos mītni.
Mūsu palīdzībai jebkāda veida imigrantiem jābūt nediskriminējošai pret mums pašiem un sociāli taisnīgai.

5 Tiem, kas uzdod jautājumus

Padoms mums, kas nav zaudējuši spēju domāt ar savām smadzenēm - ja jums kāds pārmet empātijas trūkumu, tad, kad uzdodiet jautājumus par imigrāciju, pajautājiet - cik Latvijas bērnunama bērnus šis empātiskais cilvēks ir uzņēmis savā ģimenē un cik vientuļiem vecīšiem palīdzējis. Jautājiet - vai viņš ir devis darbu latviešu jaunietim, nepieprasot krievu valodu? Vai iespēju dzīvot sava dzīvokļa istabiņā darba meklētājam no laukiem, jo šim cilvēkam nav naudas, lai TUA/NĪ uzskrūvētājā īres tirgū īrētu istabu Rīgā? Vai jūs personiski esat snieguši reālu un regulāru palīdzību kādam no tiem 1/5 Latvijas līdzcilvēkiem, kuri, pēc Centrālā statistikas biroja datiem, ir pakļauti nabadzības riskam?
Un ja jums uz jūsu jautājumiem argumentēti nespēj atbildēt, bet uzbudināti bļaustās par idiotiem, nacistiem un rasistiem, nesakiet neko. Cilvēkiem, kas to dara, nav racionālu argumentu, tieši tāpat kā racionālu argumentu nebija raganu medniekiem viduslaikos.
Varat vienīgi izvilkt kabatas spoguli un turēt viņu seju augstumā.
Autore ir Saeimas priekšsēdētājas biroja vadītāja, publiciste. Rakstā pausts autores personiskais viedoklis.