trešdiena, 2015. gada 5. augusts

Laiks Latvijai pieaugt - likvidēt segregāciju skolās

Laiks Latvijai pieaugt

http://mob.ir.lv/2012/2/13/laiks-latvijai-pieaugt

Laiks Latvijai pieaugt

114
Etniskais konflikts sašķeltajā Latvijas izglītības sistēmā ir saražots
Rita Eva Našeniece 13.februāris 2012 14:00
Amatpersonu un viedokļu līderu dramatiskā brīnīšanās par to, kā pēc 20 neatkarības gadiem ir iespējams referendums, ir absurda. Atbilde ir vienkārša: tieši jūsu vadītajā valstī ir izaugusi segregētu izglītību ieguvusi jauna paaudze. Ja izglītība atsevišķos aizgaldos sašķiro tautības, ideoloģiski manipulatori, līdzīgi kreisajam ekstrēmistam Lindermanim, viegli var uzkurināt etnisku agresiju. Ir viegli būt agresīvam pret to, kuru nepazīsti. Etniskais konflikts sašķeltajā Latvijas izglītības sistēmā ir saražots.
Latvietis ir sev iegalvojis, ka brīdī, kad visi nelatvieši, kas dzīvo Latvijā, iemācīsies latviešu valodu, etniskā rīvēšanās Latvijā beigsies. Arī krievi , impēriskajā ideoloģijā audzināti, uzskata, ka divvalodība izbeigtu visas problēmas - jo visi (un ne tikai krievi) labi saprot, ka divvalodība nozīmē krievu valodas vienvalodību un faktisku integrāciju uz krievu valodas bāzes.
Lai nebūtu konflikta, latvieši varētu vienkārši palikt par krieviem. Tā ir darījušas daudzas asimilētās Krievijas tautas, pakļaujoties krievu tautas varenai vēsturiskajai misijai.
Abas puses valodas jautājuma risināšanu redz kā konflikta izbeigšanu.

Aparteīda ražošana

Valodas zināšanas nenozīmē spēju sadarboties. Valodas mācīšana segregētā, ideoloģiski raibā sistēmā, sapratni nenodrošina. Izglītība ir tradicionāla platforma, kurā jauniem cilvēkiem valsts piedāvā augt kopā.
Latvijā bērni pa tautībām tiek sašķiroti bērnudārzā. Kopš sašķirošanas brīža viņi sāk augt vismaz divās pasaulēs, kur viņiem tiek nodrošināts viss - izglītība, informācija, korporatīvie kontakti, ideoloģija. Eiropas tautām tradicionālā platforma, kas XX gadsimtā ir nodrošinājusi savstarpēju sapratni - kopīga izglītība -, Latvijas jaunajai paaudzei ir liegta.
Latvijas segregētajā izglītības sistēmā krievu skolās mācās procentuāli lielas, vēsturiski svaigi ieradušās minoritātes masas, kuru vecāki ir dzīvojuši ļoti specifiskos kolonizācijas apstākļos. Tā bija jauna kultūra, kura imperiālismu uztvēra organiski un sevi kā agresorus nejuta. Šajā kultūrā pavisam labticīgi imperiālisms nebija imperiālisms. Šai psiholoģijai neatkarīgās Latvijas laikā nebija iespējas iznīkt, jo nekas cits, kā segregēta izglītība netika piedāvāts. Šādā vidē valodas apmācība tiek uztverta kā pazemojums. Tā nav organiska nevienam un rada pretēju efektu. Tā tas ir noticis ar latviešu valodu. Etniski sašķeltajā s skolās, kur bērni jau agrīnā vecumā tika sašķiroti krievvalodīgajos un latviešos, ir divas pasaules, kurām Latvijā tiek piedāvāts viss, lai tās nesatiktos.

Agresija kā segregācijas efekts

Segregācija nav valodas jautājums. Aparteīdu var veidot, balstoties uz jebkuru atšķirību. Komunikācija nav tikai valodas jautājums.
2011.gada 21.novembrī dinamiskajā daudzmiljonu Indijas pilsētā Mumbajā nežēlīgi tika nogalināti divi jauni puiši. Viņi aizstāvēja meitenes no seksuālas uzmācības uz ielas, sauktas „eve teasing". Šāda veida uzmācība Indijā un daudzviet Dienvidaustrumāzijā ir izplatīta. Tādēļ jaunas meitenes pat radinieku pavadībā bieži baidās iziet uz ielas. Mumbaja tradicionāli tika uzskatīta par sievietēm drošu pilsētu, taču pēdējo gadu laikā situācija ir mainījusies.
Tūkstošgades sākumā Indijā strauji izplatījās viedoklis par segregētās dzimumu izglītības priekšrocībām. Tas atbilda jau mazliet vājinātajām patriarhālās pasaules tradīcijām, bet šoreiz tam bija moderns un zinātnisks pamatojums. Argumenti bija reāli - meiteņu skolu skolniecēm bija daudz labākas sekmes tradicionālajos puiku priekšmetos - fizikā, matemātikā un sportā, bet zēnu skolu skolniekiem bija spoži sasniegumi mākslā, literatūrā un valodās. Skolotāji atklāja, ka viņiem šādā vidē strādāt ir daudz vieglāk. Prasme audzināt nebija vajadzīga, pietika ar prasmi izglītot.
Bērni no pirmsskolas sagatavošanas tika sadalīti daudzsološākajā sistēmā, taču bija kāds blakusefekts. Lai gan sekmes un uzvedība uzlabojās, radās jauna problēma. Jaunie cilvēki, kas bija piedzimuši tradicionāli dzimuma ziņā segregētā un uz vīrieša autoritāti orientētā pasaulē, patiešām mācījās un uzvedās labāk dzimumu ziņā sadalītās izglītības iestādēs. Bet vienlaicīgi viņi nokļuva lielās sociālās komunikācijas grūtībās ārpus skolas, jo adekvāti uzvesties un strādāt spēja tikai segregētās grupās. Dzimumi, kas atradās publiskā vidē - uz ielas, iepirkšanās vietās, transportā un darbā, nespēja normāli komunicēt. Tāpēc jaunas sievietes aizvien biežāk kļuva par uzmācīgu komentāru, nepiedienīgu pieskārienu un provokatīvas uzvedības upuriem. Cilvēki, šķirti no bērnības un zaudējuši vienīgo platformu, kurā tie var augt kopā un saprast citam citu, kļuva par agresoriem un upuriem.
Augstākā mērā šķirtas audzināšanas piemērs ir Ziemeļīrija. Tur 95% bērnu apmeklē vai nu katoļu skolas vai sabiedriskās, tā sauktās pārraudzītās (controlled) skolas, kurās mācās protestantu bērni. Lai gan abas skolu plūsmas sevi dēvē par atvērtām, tās faktiski ietver bērnus no divām tradicionāli naidīgām reliģiju grupām. Lai gan ir valsts noteikti programmas satura standarti, tomēr tieši tāpat kā Latvijā ir gandrīz neiespējami nodošināt vienādu saturisko pasniegšanu vairākos priekšmetos, jo īpaši tajos, kas saistīti ar reģiona vēsturi. Tradicionālā izglītības sistēma Īrijā darbojas kā konfliktu atražojoša sistēma.
1985.gadā aktīvisti no bērnu vecāku vidus nodibināja Ziemeļīrijas Integrētās izglītības padomi (NICIE), kura bija par kopējo izglītības platformu bērniem. Pirmā integrētā skola Ziemeļīrijā tika nodibināta 60.gados, tomēr tā ilgi bija vienīgā. Sākot ar astoņdesmito gadu otro pusi, jo īpaši 90.gados un šā gadsimta sākumā, kopīgās plūsmas skolu skaits strauji auga. Pēdējā ceturtdaļgadsimta laikā NICIE un kopīgās izglītības advokāti ir veikuši ilgstošu, bet ļoti sekmīgu komunikācijas kampaņu.
Pēdējo aptauju rezultāti rāda, ka deviņi no 10 Ziemeļīrijas bērnu vecākiem atbalsta integrētu izglītību, nevis tradicionāli segregētās skolas.
Tas ir necerēts progress sabiedrībā, kas vēl pirms 30 gadiem ticēja, ka vienīgā pašsaglabāšanās forma ir segregācija.

Eiropa: integrētās skolas kā platformas

Eiropas XX gadsimta otrās puses tradīcija ir piedāvāt skolu kā kopīgu sadarbības platformu. Skola ir viens no būtiskākajiem konflikta mazināšanas faktoriem.
Antisemītisms Eiropas vēsturiskajā tradīcijā zēla un plauka līdz pat XX gs. vidum. Pat XIX gs. beigās ebreju bērnu komunikācija un izglītība kopā ar neebrejiem bija praktiski neiespējama. Fašistiskās Vācijas uzvaras gājiena laikā antisemītisms visspēcīgāk izpaudās tradicionālos reģionos, kur reliģiskais un etniskais dalījums bija īpaši strikts. Turklāt, kā tas, piemēram, notika Polijā, bieži to demonstrēja nācijas, kuras pašas smagi cieta no fašistiskā režīma.
Eiropas valstis, kur izglītības integrācija bija attīstījusies agri un kur jau pirms Otrā pasaules kara plašās vidusšķiras bērni mācījās kopā, antisemītisms iznīka ātri. Tā tas notika Holandē un Dānijā, kuras, neskatoties uz nacistu okupāciju, veica virkni sabiedrības organizētu ebreju glābšanas pasākumu. Holandē 10% iedzīvotāju bija vienā vai otrā veidā iesaistīti pagrīdes aktivitātēs un ebreju glābšanā. To darīja sabiedrības elite, bagātie rūpnieki, inteliģence, garīdzniecība un pat pašvaldību administrācijas darbinieki.
Arī Dānijā nacionālā administrācija panāca ebreju faktisku aizsardzību. Dānijā netika ievesta dzelteno zvaigžņu sistēma un neviens pret ebrejiem vērsts likums netika izdots. Kad 1943.gadā nacistu spiediens kļuva īpaši brutāls, dāņi paspēja 7500 no saviem 8000 ebrejiem evakuēt uz Zviedriju speciālas glābšanas operācijas laikā. Daļa no 500 atlikušajiem krita nacistu rokās. Tad dāņi nekavējoši noorganizēja Sarkanā Krusta glābšanas komisiju, kas sekoja internētajai grupai un nepieļāva savu ebreju tautības pilsoņu nokļūšanu nāves nometnēs.
Eiropa ir multilingvāla, multietniska un reliģiski raiba. XXI gadsimts ir radījis informatīvo telpu bez nacionālām robežām. Skola bieži vien ir vienīgā kopīgā platforma, ko valsts par piedāvāt cilvēkiem. Bieži tā ir palikusi par vienīgo iespēju augt un mācīties sadarboties. Tā rada pieradumu lietot arī citas valodas informācijas produktus.
Knuts Volebeks, EDSO nacionālo minoritāšu augstākais komisārs, savā 2009.gada 29.janvāra runā Dienvidaustrumeiropas universitātē Maķedonijā teicis: „ Izglītība ir saite, kas mūs vieno. Tieši skola ir tā, kur dažādu tautību skolēni satiekas un saprot, ka citādāks nenozīmē ienaidnieku. Patiesībā tieši skolā dzimst daudzas draudzības, kuras ilgst visu mūžu. Skolā tiek apgūta otrā un trešā valoda un tiek iepazītas jaunas kultūras."

Latvija kā „integratoru" upuris

Latvijā, kopš neatkarības iegūšanas nevienā skolā, kaut vai pilotprojekta veidā, netika piedāvāta kopīga audzināšanas un izglītošanās iespēja. Neviens no viedokļu līderiem, ieskaitot veiksmīgo Briseles amatā iepilotējušo Nilu Muižnieku, pat neiepīkstējās par sašķeltās izglītības sistēmas sekām.
Starp Latvijas izglītības dezintegrācijas arhitektiem ir gan pirmais EDSO komisārs nacionālo minoritāšu lietās Van Der Stūls, gan Krievijas politikas revanšistiskie spēki, kam bija svarīgi, lai Latvijā paliek impēriskajiem centieniem uzticīga minoritāte un ideoloģiski kontrolēta jaunā paaudze.
Tomēr pirmkārt un galvenokārt segregētās izglītības arhitekti bija šeit uz vietas. Gan valsts pārvaldē, gan pārliberalizētajā un patstāvīgi domāt nespējīgajā akadēmiskajā vidē.
EDSO 1996.gada Hāgas rekomendācijas konkrētai tranzīta valstu grupai Latvijā tika uztvertas kā Svētie raksti. Piedāvāto risinājumu riski netika analizēti. Hāgas rekomendācijas tika rakstītas abu bijušo impēriju metropoļu - Serbijas un Krievijas nekaitināšanai, nodrošinot īstermiņa pasākumus iespējamā (vai it kā iespējamā) etniska konflikta risināšanai. EDSO dokumenti to dēvē par „tādas minoritātes tiesību nodrošināšanu, kura blakus valstī ir mažoritāte". Latvijas gadījumā tas nozīmēja nodrošināt priviliģētās minoritātes tiesības bijušajai vadošajai nācijai. Tas varētu būt tikai emocionāls faktors, ja šī minoritāte nebūtu ļoti lielā skaitā ieradusies pavisam nesen un caurskalota ar pilnīgi citu ideoloģiju.
EDSO koncepts pēc 2002.gada etniskajiem nemieriem Maķedonijā un 2010.gada nemieriem Kirgizstānā ir mainījies, un Hāgas rekomendācijas tiek pasniegtas kā viedoklis, kas tika pausts noteiktos laikmeta diktētos apstākļos.

Atbildes uz populārākajiem jautājumiem

Latvijā integrētās izglītības izpratne ir pilnīgi izkropļota, tāpēc atbildu uz iespējamiem jautājumiem.
Vai bilingvālā izglītība nozīmē segregētu izglītību?
Nē, tieši otrādi. Principā bilingvālās izglītības mērķis ir savienot, nevis šķelt. Bilingvālas programmas pasaulē tiek izmantotas, lai pirmskolas un sākumskolas bērnus integrētu skolā, kurā no noteikta vecuma viņi mācīsies kopā ar citas tautības bērniem. Piemērs, „spāniski runājošie" ASV štati. Pirmskola, sākumskola bilingvālas, tālāk - viena skola visiem.
Vai integrēta izglītība ir parasta skola ar mācībām vienā valodā?
Īstenībā nē. Šādā skolā ir gan lingvistiskā, gan psiholoģiskā komponente, kas nodrošina pilnīgu adaptāciju, jo īpaši mazākuma grupai. Starp citu, mazākuma grupa ne vienmēr ir minoritāte. Skolā jābūt skolotāju palīgiem, bilingvāliem psihologiem, konfliktu risināšanas speciālistiem un, pirmkārt, spējīgiem pedagogiem - audzinātājiem.
Vai forsēta latviešu valodas apguve palīdzēs sveštautiešiem integrēties?
Nē, segregētā sistēmā valodas apmācība nav organiska. Ja turklāt notiek ideoloģiskas manipulācijas, tā var tikt uzskatīta par varmācību. Piemērs, cilvēks, kas audzināts šādā skolā, savā biznesā darbā principiāli pieņems tikai krieviski runājošos, bet latviskā vidē kopumā jutīsies traumatiski un nekomfortabli.
Vai iespējama asimilācija, apmeklējot integrētu skolu?
Nē, un to pierāda pasaules prakse. Integrēta izglītība bērnam nodrošina bilingvālu adaptāciju, tālāku savas valodas, literatūras un kultūras apguvi. Turklāt apkārt eksistē informatīvā un kultūrtelpa un/vai ģimenē runā dzimtā valodā. Nelatvietis, kurš pēc bilingvālas adaptācijas no 12 gadu vecuma mācīsies kopā ar visdažādāko valodu bērniem latviešu valodā, par latvieti nekļūs.
Vai padomju laika divplūsmu skola ir kopīga skola?
Nē, tā ir segregēta sistēma zem viena jumta. Pieņemu, ka ļoti nepatīkama sistēma.
Vai kopīga informatīvā telpa spēs aizvietot kopīgu skolu?
Nē. Kopīgu informācijas telpu rada cilvēki. Pieņēmums, ka divas segregētas kopienas ražos un lietos kopīgu informācijas produktu, ir maldīgs. Tieši tāpēc naiva un nereāla ir ideja par „patiesās informācijas" kanālu krievu mediju lietotājiem. Informatīvās un kultūras telpas izvēle un lietošana veidojas agrā bērnībā. Segregētā sistēmā nav vajadzības pēc informācijas telpas dažādības.
Vai šāda skola ir iespējama Latvijā?
Lai Latvija atgrieztos Eiropas izglītības un konfliktu novēršanas tradīcijā, ir vajadzīga politiskā griba. Nacionālkonservatīvie savā referendumā uzsvēra valodas zināšanas. Liberāļi ir iestrēguši savās iepriekšējo dekāžu kļūdās, nespējot atmudžināt bilingvālās izglītības sekmes no segregācijas traģēdijas. Nominālie kreisie, de facto impēriskie revanšisti, lieliski izprot draudus, ko šovinisma ideoloģijas atražošanai nestu kopīga, visus vienojoša izglītības sistēma. Un tieši tāpēc to nepieļaus.
Ko darīt?
Runāt ar visiem, kas šeit nevēlas Biškeku, Ošu, Tetovo. Ticu, ka tādu ir daudz. Neatkarīgi no tautības. Bērni ir mūsu nākotne, nevis mūsu fobiju un agresijas tālāknesēji.
Laiks pieaugt.
Autore ir komunikācijas risku analītiķe

1 komentārs:

  1. Eva, tu izcila ar saviem rakstiem. Jautājums: vai šie raksti tiek novadīti, izplatīti sabiedrībā, masu medijos, tajā skaitā krievu presē. Bet pats galvenais vai šadi raksti par izglītību tiek novadīti līdz katram Izglītības ministrijas un pat skolu ierēdņiem? Vai šādu rakstu ir lasījuši izglītības ministri? Jāzinaviens knifs, ka rakstus, iesniegumus, sūdzības atlasa nomenklatūra un neļauj ar tiem iepazīties ministram. Labi, ja tos izlasa kāds valsts sekretārs, bet arī jautājums vai ļauj viņiem lasīt.
    Otrs jautājums - parasti, kā Latviju šķeļ jau atomātiski iezīdies termins "Krievvalodīgie", kas ir čekistisks izgudrojums, lai Latviju dalītu divās daļās, kad patiesībā citas tautības, piemēram pazemotie ukraiņi, gruzīni, tatāri tiek no jauna vai papildus pazemoti ar viņu ieskaitīšanu pie krievu "bloka". Lielajam BRĀLIM vajag, lai savam pulkam pieskaitītu visus, kas nav latvietis vai kurš latvietis ir pārkrievojies, lai būtu attaisnojums pasaulei, ka re, latvieši ir ienaidnieki vai ir pret visiem cittautiešiewm, norobežojas, kad norobežošanu izdomājuši čekisti, LIEWLAIS BRĀLIS, nevis latvieši. Jāatbild uz jautājumu, kas šo vārdu ir izgudrojis, kādēļ latvieši, Latvijas žurnālisti, politikā šo vārdu jau lieto automātisksi. Mans viedoklis, ka latviešiem it kā labāk neaizvainot krievus vienus (arī aptaujas dala, šķeļ Latviju) vai tml. Bet nesaprot, ka šis vārds tieši pazemo arī krievus, kuriemtas it kā nozīmē, ka nav krievu valodas, krievu tautības, bet ir kaut kāda surogāttautība utt.

    AtbildētDzēst