Bēgļi sliecas pievienoties krievvalodīgajiem

http://www.la.lv/begli-sliecas-pievienoties-krievvalodigajiem/

Latvijas Universitātes Āzijas studiju nodaļas vadītājs Leons Taivāns

Latvijas Universitātes Āzijas studiju nodaļas vadītājam Leonam Taivānam kā vēsturniekam esot interesanti vērot Eiropu, kur pašreizējā bēgļu krīze viņam atgādinot Romas impērijas norietu un krišanu. Skepsi profesors pauž arī par musulmaņu integrāciju latviskajā kultūrvidē, jo pieredze liecina, ka viņi sliecas pievienoties krievvalodīgajiem.
“Eiropa mirst demogrāfiski un ekonomiski,” Eiropas Parlamenta deputāta Roberta Zīles rīkotajā konferencē par migrācijas krīzes Eiropā izaicinājumiem un risinājumiem sacīja L. Taivāns. Profesors norādīja uz kādu karti, kurā Latvija, pārējās Baltijas valstis un Polija un Čehija minētas kā drošas – ar zemiem terorisma draudiem. “Drošība ir arguments, ar kuru varam operēt, lai mazinātu imigrantu plūsmu,” piebilda profesors. PSRS laikos Latvijā izveidojusies neliela PSRS musulmaņu kopiena, kura pārstāv mierīgu un sadzīvisku islāmu, tāpēc pagaidām draudi no tā nerodas. Taču tie var pieaugt, ja Latvijā izveidotos kopiena, kuras biedri varētu ietekmēties no fanātiķiem. Par islāmticīgo bēgļu integrāciju Latvijas sabiedrībā L. Taivāns ir skeptisks. “Latvijas lielākajās pilsētās dominē nelatvieši. Latvijā nav iespējams integrēt vēl vienu grupu. Tas situāciju destabilizēs vēl vairāk. Pēc teorētiskiem un praktiskiem apsvērumiem, bēgļi sliecas mācīties krievu valodu un pievienoties krievu kopienai. Nedomāju, ka tas būs par labu latviešu nacionālajai identitātei,” uzskata profesors. Tāpat integrācijas procesu varot pasliktināt arī tas, ka islāma zemes izceļas ar zemu lasītprasmi. Arī starp musulmaņiem, kas apmetušies Vakareiropā, valdot liels bezdarbs, un viens no iemesliem ir viņu mazizglītotība. “No dažādiem avotiem dzirdam, ka lielākā daļa musulmaņu ir miermīlīgi, taču tas ir klusējošs un pasīvs vairākums, kas neiebilst pret radikālismu. Arī PSRS sastāvēja no klusējoša vairākuma,” uzsver L. Taivāns, piebilstot, ka šis musulmaņu klusējošais vairākums nenāk klajā ar iniciatīvām un aktīvi nenosoda terora aktus – viņi turpina dzīvot tālāk savu ikdienas dzīvi. Profesors konferencē atkārtoja jau iepriekš izplatīto domu, ka islāmisma ideoloģija ietver sevī pretestību un vardarbību: “Islāms kā reliģija satur struktūras, kas sastāv no vardarbības. Džihādam nav jāizpaužas kā fiziskai varmācībai, tomēr pat mierīgs džihāds ietver agresijas elementus (..). Lielbritānijā musulmaņu kopienas atsakās integrēties, tur ir papilnam tā saucamo tabu zonu, kuras policija nekontrolē un kurās valda šariata likumi. Ziemeļvalstīs ir apklusuši baznīcu zvani, lai neradītu neērtības musulmaņiem. Tomēr pašiem musulmaņiem vajadzētu reaģēt, kad viņu mošejās kāds sāk sludināt radikālas idejas. Tas būtu jādara ummai (ticīgo kopienai. – Ģ. V.), kas sastāv no miermīlīgajiem musulmaņiem.” Miermīlīgas islāma izpausmes ir vērojamas lielākajā musulmaņu valstī Indonēzijā, kur tas nav karojošs un ar tām ir iespējams sadzīvot. Taču no Indonēzijas mēs bēgļus negaidām.
Migrācija mūsdienās kļuvusi par ienesīgu biznesu cilvēku kontrabandistiem. Žurnāla “Newsweek” žurnālists Alekss Perijs, kurš daudzus gadus pētījis cilvēku kontrabandas tīklus un organizēto noziedzību, norāda, ka Āfrikā darbojas kāds etiopietis, kurš organizējot cilvēku kontrabandu uz Eiropu, un viņa darbības atgādinot tūrisma aģentūru. Par šo kungu zināms maz, likumsargiem neesot pat viņa fotogrāfijas. A. Perijs sacīja, ka cilvēku kontrabandisti Etiopijā esot spējīgi sadarboties arī ar korumpētiem diplomātiem, kuri var tā saucamajiem patvēruma meklētājiem nodrošināt vīzas un iespēju ieceļot Eiropā ar lidmašīnu. Tāpat A. Perijs kliedē mītu par to, ka patvēruma meklētāji no Subsahāras un Sāhelas reģiona bēgot no nabadzības vai kara. “Tie nav nabadzīgi afrikāņi, bet vidusšķiras pārstāvji, kas dodas uz Eiropu,” saka A. Perijs. “Viņi lūkojas uz Eiropu, jo tur var labi nopelnīt, bet skatās atpakaļ uz dzimteni, jo, kad būs sapelnījuši naudu, viņi plāno atgriezties dzimtenē – uzcelt skaistāko māju un apprecēt glītāko ciema meiteni. Parasti tā ir otrā vecākā vīrišķā atvase ģimenē, ar kuru var riskēt kā ar spēļu likmi. Tiek pieļauts, ka viņš var atgriezties un var arī neatgriezties,” piebilst A. Perijs

http://www.la.lv/civilizacijas-mirst-ka-pasnavnieces/

Civilizācijas mirst kā pašnāvnieces.

Saruna ar Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes profesoru Leonu Taivānu.

– Profesor, vismaz man šķiet, ka interese par Austrumiem, par Āziju pieaug visā Rietumu pasaulē, un Latvija nav izņēmums. Vai to jūt arī universitātē?
– Mūsu fakultātē noteikti, popularitātes ziņā Āzijas studijas apsteidz tikai angļu filoloģija. Aizsākumi tām meklējami nu jau tālajā 1990. gadā, kad bengāļu kultūras pētnieks Viktors Ivbulis ar saujiņu entuziastu sāka veidot Austrumu studiju programmu. Šodien pie mums studenti padziļināti apgūst kādu no valodām, Āzijas un Tuvo Austrumu vēsturi, kas ir mans lauciņš, kā arī antropoloģiju jeb mācību par tautu dzīvesveidu. Saprotams, sniedzam ieskatu arī reliģijās, jo tām Austrumu cilvēka dzīvē ir daudz lielāka nozīme nekā modernajam eiropietim. Patlaban iespējams mācīties arābu, japāņu, ķīniešu, turku un korejiešu valodu, nākamgad tām pievienosies arī hindi un indonēziešu valoda. Paredzams, ka valsts pilnībā apmaksās arābu un hindi valodu studijas.
– Ja valsts par saviem līdzekļiem finansē arābu un hindi valodu apguvi, tas laikam liecina par zināmām valstiskām proritātēm?
– Tā varētu teikt, turklāt tas netieši norāda arī uz ģeopolitiskajiem procesiem mūsdienu pasaulē. Izmantojot iespēju, vēlos izteikt īpašu pateicību ārlietu ministram Edgaram Rinkēvičam un tieslietu ministram Dzintaram Rasnačam par ieinteresētību un atbalstu mūsu darbam.
– Pēc dažiem gadiem svinēsim mūsu neatkarības simt gadu jubileju, kas uzskatāma arī par Latvijas kā valsts iekļaušanos Eiropas saimē. Bet tajā pašā 1918. gadā Vīnē iznāca vācu domātāja Osvalda Špenglera darbs “Rietumzemes noriets”, kurā viņš pareģoja neizbēgamo Eiropas civilizācijas katastrofu. Cik aktuālas ir Špenglera idejas šodien?
– Pat ļoti! Atceros – kad es vēl biju mazs puika, vecāki karsti strīdējās par šo grāmatu un Špenglera brīdinājumiem. Bet viņš jau nav vienīgais, pirms 60 gadiem līdzīgas idejas izteica angļu vēsturnieks Arnolds Toinbijs.
Vēl agrāk, 19. un 20. gadsimta mijā, cilvēki nākotnē raudzījās ļoti optimistiski. Likās, ka mūsu civilizācija sasniegusi vēl neredzētu briedumu un saprātu. Tā sakot – nu tik dzīvot un dzīvot! Bet šī mierīgā dzīve sabruka kā kāršu namiņš. Vispirms Pirmais pasaules karš, tad Oktobra revolūcija Krievijā, nacistu režīms Vācijā, tad Otrais pasaules karš – tie bija milzīgi satricinājumi ar sekojošu vilšanos cilvēces progresā. Un tikai 50. gados pasaule pamazām sāka atgūties, uzlabojās arī materiālā dzīve. Saprotams, ne Špenglerā, ne Toinbijā cilvēki nevēlējās klausīties. Mūža beigās Toinbiju (viņš nomira 1975. gadā) pat atteicās publicēt kaut cik nopietni vēstures žurnāli.
Viņus abus 90. gados gaismā izvilka amerikānis Semjuels Hantingtons ar savu civilizāciju sadursmes teoriju. Viņaprāt, tieši konflikts starp Rietumiem un islāma civilizāciju būs viena no galvenajām modernā laikmeta iezīmēm, un patlaban notiekošais tam ir spožs apliecinājums. Pazūd veselas valstis, kā, piemēram, Irāka, Lībija un Sīrija, to vietā uz vēstures skatuves atkal iznāk ciltis, sākas pilsoņu kari un bēgļu straumes. Mēs vēl nezinām, kā viss beigsies, bet Eiropai tas neko labu nesola. Vēsturē nav precedenta, kā ziedoša civilizācija, kāda neapšaubāmi bija un vēl pagaidām ir Eiropa, viegli tiek nopostīta. Diemžēl izskatās, ka mēs esam šīs nopostīšanas priekšvakarā. Iemesli tam ir vairāki, bet starp galvenajiem jāmin Eiropas demogrāfiskā katastrofa un reliģiozitātes izzušana.
– Nu tad sāksim ar demogrāfiju.
– Tepat kaimiņos – Tuvajos Austrumos un Ziemeļāfrikā – dzīvo aptuveni 360 miljoni arābu valodā runājošu musulmaņu, kuru skaits gadā pieaug aptuveni par 1,5%, tātad par 5 miljoniem. Bet desmit gados tie jau ir 50 miljoni! Šajās zemēs ir milzīgas saimnieciskas un sociālas problēmas – pārapdzīvotība, bezdarbs, lauksaimniecības zemju un ūdens trūkums. Vienīgās labklājības salas ir Saūda Arābija un Persijas līča valstis, kas tirgo naftu un gāzi. Un nav arī droša pamata, uz kā rasties jaunām darba vietām. Zinātniskiem pētījumiem, inovāciju izstrādei atvēlētā nauda ir niecīga. Visā arābu pasaulē gada laikā izdod ap 300 jaunu grāmatu. Salīdzinājumam – Latvijā gadā ap 2200.
Kas tad ir politika? Lielos vilcienos – māksla pārdalīt resursus. Un šajos reģionos maizes klaipiņš, ko vajag sadalīt tā, lai visi būtu paēduši, ir pavisam maziņš. Daudzie bērni ir ne tik daudz ticības lieta, cik pragmatisks ekonomisks apsvērums. Jo bērni nozīmē nodrošinātas vecumdienas. Veidojas apburts loks – jo nabadzīgāka zeme, jo straujāk aug iedzīvotāju skaits, kas savukārt izraisa vēl lielāku trūkumu. Jauni vīrieši nīkst bez darba, kas rada sprādzienbīstamu potenciālu. Kāpēc cilvēki pievienojas privātajām algotņu armijām, kuru skaits Sīrijā vien tiek vērtēts ap simtu? Viens no iemesliem – vismaz reizi dienā tiksi paēdināts. Nav brīnums, ka cilvēku straume plūst uz tuvāko labklājības oāzi, uz “apsolīto zemi” – Eiropu.
Bet ne jau tikai bēgļi apdraud Eiropu. Imigranti, kuri jau atrodas Eiropā, nomāc mūs ar savu demogrāfisko vitalitāti. Nedaudzajās Eiropas valstīs, kur dzimstība vēl pārsniedz mirstību, kā Francijā, Lielbritānijā vai Spānijā, tas notiek, pateicoties imigrantiem no Tuvajiem Austrumiem, Āzijas un Āfrikas.
– Netieši tas redzams pēc tā, ka daudzās Rietum­eiropas pilsētās, piemēram, Oslo, Roterdamā, Amsterdamā, arī Briselē nu jau vairākus gadus populārākais jaundzimušā zēna vārds ir Mohammeds.
– Skaitliskā dinamika ir par labu ieceļotājiem, bet tā nav par labu attīstībai. Es to salīdzinātu ar vēža šūnu izplatīšanos organismā. Bezdarbs imigrantu vidū ir daudz augstāks nekā starp vietējiem. 85% no Somijā dzīvojošiem somāliešiem nestrādā un pārtiek no pabalstiem.
– Tomēr Vācijas lielais bizness un uzņēmēju organizācijas apsveikušas bēgļu ieplūšanu Eiropā. Tas, lūk, būšot labs ekonomiskais stimuls – lētas darba rokas, jauni patērētāji…
– Vācija nosmeļ krējumu. Bēgļi, kuri patlaban ierodas Eiropā no Tuvajiem Austrumiem, ir labi izglītots un samērā turīgs vidusslānis. Viņiem vismaz bija ko pārdot, lai samaksātu naudu cilvēku kontrabandistiem – mājas, zeme, automašīnas, zeltlietas. Bet rindā jau gaida citas valstis – Jemena, kur plosās karš, Lībija, Irāka, Eritreja, Etiopija, abas Sudānas, Somālija. Un Latvija nekur nespruks, daļu no viņiem Eiropa mūs piespiedīs uzņemt.
– Jūs pieminējāt arī reliģiozitātes mazināšanos Eiropā…
– Franču antropologs Klods Levī-Stross, pētot Klusā okeāna salu kultūras, nonāca pie pārsteidzoša secinājuma: ja kādā sabiedrībā mirst reliģija, pēc kāda laika pazūd arī šīs sabiedrības izveidotā civilizācija. Tas, protams, nenozīmē, ka gluži burtiski nomirst arī paši cilvēki, viņi tikai pieņem citu kultūru, citu civilizāciju.
Kopš Apgaismības laikmeta Rietumeiropā dzīves centrā atrodas nevis Dievs, nevis Absolūts, bet gan cilvēks. Tāpēc nav brīnums, ka eiropietis sevi salīdzina nevis ar Dievu, bet gan pats ar sevi vai citu cilvēku. Te arī meklējama modernās Eiropas apsēstība ar karjeru, ar ārējiem panākumiem, cilvēks tiek aicināts nemitīgi pilnveidoties un izglītoties, valda slavenību un zvaigžņu kults, izrādīšanās sociālajos tīklos.
Visā Rietumeiropā kristietība ir novājināta, tā migrē prom – uz Āfriku, Āziju. Pats esmu vērojis, kā Filipīnu galvaspilsētas Manilas katoļu bazīcās svētdienās dievkalpojumi notiek nepārtraukti – no astoņiem rītā līdz astoņiem vakarā.
Savukārt, ja kādā sabiedrībā notiek reliģiska atdzimšana, tā rada pretēju procesu – politiskās un nacionālās apziņas konsolidāciju, turklāt šis process noris ļoti strauji. Tieši to patlaban vērojam Ukrainā. No amorfās bijušās padomju republikas, kur 25 gadus faktiski netraucēti saimniekoja Krievija, dzimst jaunā Ukraina, kas savas valstiskās apziņas, sava lepnuma ziņā būs viena no spēcīgākajām valstīm Eiropā, par to nav šaubu.
Arī islāma civilizācijas spēks slēpjas apstāklī, ka šajā sabiedrībā reliģija joprojām ir tik dzīva un ka patiesībā nosaka visu cilvēka dzīves kārtību.
– Un kā ir Latvijā?
– Diemžēl Latvija iet sekularizācijas procesu priekšgalā. Cilvēku skaits, kuri regulāri apmeklē dievkalpojumus un piedalās draudzes dzīvē, Latvijā ir neliels. Starp citu, visaugstākā reliģiozitāte Latvijā ir nevis Latgalē, bet gan Kurzemē, viszemākā – Vidzemē, vēl konkrētāk – Alūksnes apkārtnē. Taisnība gan, cilvēkos vēl saglabājusies stihiska reliģiozitāte. Latvijā ļoti daudzi joprojām tic pēcnāves dzīvei.
Civilizācijas mirst kā pašnāvnieces. Eiropas piemērā redzam, ka vecais kontinents izmirst šā vārda tiešā nozīmē. Demokrātiskais atvērtās “zviedru ģimenes” modelis – laulība, šķiršanās un atkal jauna laulība, nereģistrētas sērijveida attiecības, vientuļas sievietes, kas audzina bērnus no vairākiem tēviem, – ilgtermiņā nav dzīvotspējīgs. Tā ir kroplība, kas atražojas nākamajās paaudzēs un iet roku rokā ar iedzīvotāju skaita sarukumu. Šo procesu vēl vairāk pastiprina urbanizācija. Dzīve lielpilsētā nav draudzīga ģimenei.
– Nesen internetā izlasīju kādas latviešu attiecību ekspertes viedokli: “Meitenes man piekritīs, ka no Austrumiem nāk vīrišķīgi, lielākoties jauni un stalti džeki… Un, ja jau viņi ir tik tālu atkūlušies, tātad ar testosteronu, adrenalīnu viss ir kārtībā. Viņi ir uzņēmīgi.” Es vēl piebilstu – viņi nelieto alkoholu.
– Ar islāmu šai parādībai ir tikai netiešs sakars. Lieta tāda, ka pat vairākās paaudzēs pilsētās dzīvojoši afrikāņi un aziāti joprojām saglabājuši izteikti lauciniecisku, patriarhālu mentalitāti. Viens no tās stūrakmeņiem ir ģimene un bērni kā viena no augstākajām dzīves vērtībām. Un eiropietes to jūt.
– Pilsētas meitenes ilgas pēc viena kārtīga, vienkārša un stipra lauku puiša?
– Tieši tā! Lai cik arī modernā sieviete būtu veiksmīga profesionālajā karjerā, lai cik augstās skolās būtu gājusi, viņa nevar aizbēgt no savas cilvēciskās dabas. Un tā ir tieksme pēc stabilitātes un drošības, pēc mājas pavarda un bērniem. Austrumu vīrietis viņai to spēj dot.
Bet arī eiropietes arābiem ir iekārojamas, jo par viņām nav jāmaksā izpirkuma maksa līgavas vecākiem. Tā sakot, sieva uz paplātes par brīvu! Patiesībā tie nedaudzie arābu puiši, kuri apprecējušies ar latviešu meitenēm un dzīvo Latvijā, nepavisam nav problēma. Viņi skrien no viena darba uz otru, cenšas kaut ko nopelnīt, sitas pa dzīvi tāpat kā mēs. Pat iemācās latviešu valodu! Tiesa, ne jau kursos, bet no sievas kopā ar pirmo bērnu – tā viņi vismaz man ir stāstījuši. Bet situācija kardināli mainīsies, ja te parādīsies arī arābu sievietes. Tad šī kopiena noslēgsies pati sevī, izveidosies geto. Un tas jau būs bīstami.
– Ja kāds jautātu, kādas ir galvenās vidējā latvieša un musulmaņa vai, vispārīgāk runājot, austrumnieka mentalitātes atšķirības, ko jūs atbildētu?
– Latvietis ir izteikts individuālists, viņu neinteresē pat tēva un mātes padomi, nemaz nerunājot par vecvecākiem. Iespējams, te sava loma bijusi dzīvošanai viensētās. Dažkārt pat dzirdēts, ka citas tautas, piemēram, krievi, mūs raksturo kā apveltītus ar “viensētnieku domāšanu”.
Turpretim austrumnieki domā kolektīvās kategorijās, par individuālo “es” svarīgāka ir ne tikai ģimene, bet arī radu saime, patiesībā visa dzimta vai cilts. Ja Austrumu vīrietis nopelnīs simts eiro, viņš tos neiztērēs tikai sev vai nenesīs noguldīt bankā, bet gan izdalīs tuviniekiem. Turklāt tā, ka vairāk saņems tie, kuriem tieši šajā brīdī palīdzība visvairāk vajadzīga.
– Bet tas taču nozīmē, ka šīs sabiedrības patiesībā ir ļoti spēcīgas!
– Savā ziņā jā.
– Un tomēr arī eiropieši interesējas par garīgām lietām. Daudzus saista pareizticība, cilvēki nereti pat maina konfesiju, pāriet no luterisma pareizticībā, kā to mūža nogalē izdarīja, piemēram, aktrise Vija Artmane. Kāpēc tā notiek?
– Bībelē lasām Jēzus vārdus, kas saka: “Mana valstība nav no šīs pasaules.” Tas nozīmē to, ka Baznīcai nav jāskrien pakaļ visādām modēm un modernā laikmeta vēsmām. Nevar noliegt, ka no visām konfesijām tieši pareizticība viskonsekventāk uztur šo līniju – neskriet līdzi pasaules kņadai, vismaz teoloģiski. Tiesa, politikā, it īpaši jau Krievijā, Baznīca padodas kārdinājumam un cieši sadarbojas ar pasaulīgo varu.
Pareizticīgo liturģija ir sena un skaista. Daži pētnieki pamatoti apgalvo, ka mūsdienu pareizticībā vēl tek antīko mistēriju asinis. Un vai nav tā, ka mums dažkārt gribas aiziet uz dzimto skolu, ieiet klasē, apsēsties vecajā solā, pastaigāt pa bērnības takām, atkal izpeldēties upītē un sajust, ka viss ir tāpat kā senāk, ka nekas nav mainījies? Nu lūk, pareizticība sniedz šo iespēju, šo sajūtu, ka nekas nemainās. Modernais, nemitīgo pārmaiņu, stresa un tehnoloģiju nogurdinātais cilvēks to arī meklē – stabilitāti, garīgu enkuru, pie kā piestāt, un to visvairāk sniedz tieši pareizticība. Diemžēl pat katoļi jau sākuši skriet pakaļ laikam, nemaz nerunājot par protestantu baznīcām, kurās laikmeta vēji pūš pavisam stipri.
– Bet dažiem ar to nepietiek. Ir taču vācieši, krievi, franči, latvieši, kuri pievēršas islāmam, pat dodas karot “Islāma valsts” armijā…
– Šāda rīcība vairāk raksturīga tieši jaunpievērstajiem. Viņi aizrautīgi meklē konkrētu rīcību, vēlas izpausties, “pielikt savu roku”. Kristietība piedāvā darbu ar sevi, iekšēju pilnveidošanos, bet radikālais islāms – pasaules kalifāta izveidošanu kā galējo reliģisko mērķi. Acīmredzot dažiem tas šķiet pievilcīgi.
– Viens no Hantingtona pareģojumiem bija iespējamais konflikts starp Rietumiem un pareizticīgo civilizāciju, tātad ar Krieviju…
– Tieši to mēs vērojam šodien. Patiesībā kopš Kijevas Krievzemes laikiem mūsu kaimiņzemē cīnās divas tendences. Baltkrievijas un Ukrainas elite vienmēr ir raudzījusies arī Polijas un Eiropas virzienā. Savukārt Maskavas Krievzemē būtisks iespaids bija aziātiskajam elementam, ko atnesa gan mongoļu-tatāru jūgs, gan vēlākā Kazaņas tatāru valsts iekarošana. Viens no lielākajiem Krievijas modernizācijas mēģinājumiem bija Pētera I reformas, ko tajā laikā saprata ar rietumnieciskošanu. Pēteris I burtiski bēga no Maskavas, būvēja jaunu galvaspilsētu – Pēterburgu. Nav brīnums, ka cara galmā milzīga ietekme bija Baltijas vāciešiem, kādu brīdi viņi pat vadīja lielāko daļu impērijas ministriju.
Šī spēkošanās starp Rietumiem un Austrumiem, starp “zapadņikiem” un “slavofiliem” turpinās visā Krievijas vēsturē. Bet “Pēterburgas Krievijai” vēl nekad nav izdevies uzvarēt “Maskaviju”. Arī patlaban Putina vadītajā Krievijā virsroku guvusi “Maskavas Krievija” ar savu aziātisko domāšanu. Starp citu, tieši Maskavā šodien atrodas lielākā mošeja Eiropā. Pastāv pašu krievu radītas politoloģiskas teorijas, kas apgalvo – īpašā “krievu civilizācija” esot tuvāka islāmam nekā Eiropai. Tāpat mums nevajadzētu sevi maldināt ar ilūzijām, ka Latvijas krievi ir rietumnieciski, ka viņi ir citādi, nu vismaz tādi paši kā Pēterburgā. Patiesībā tie, kuri šeit iebrauca padomju laikā, nāk no nabadzīgiem Krievijas nemelnzemes apgabaliem.
Kāpēc Rietumi, īpaši jau Eiropa, baidās no Krievijas? Viena no Krievijas īpašībām ir tās neprognozējamība. Tā ir sastapšanās ar plašo, mistisko, noslēpumaino un racionālajam eiropietim grūti izprotamo “krievu dvēseli”. Krievu filmās mēs bieži redzam, ka cilvēki mīlējas, seko skandāls, tad salabšana, kas drīz atkal pāraug naidā ar lamāšanos un trauku dauzīšanu.
– Bet trauki taču dažkārt plīst uz laimi, it sevišķi Vecgada vakarā! Kā jūs domājat, ko mums nesīs nākamais, 2016. gads?

– Vispirms vēlos novēlēt visiem “Latvijas Avīzes” lasītājiem miera un mīlestības pilnu jauno gadu. Tomēr tās problemātikas kontekstā, ko nupat apspriedām, šis gads nesolās būt mierīgs. Mums jārēķinās, ka bēgļu straume uz Eiropu tikai pieaugs. Mēs visi stāvam milzīgu izaicinājumu priekšā.