http://www.la.lv/vairak-reorganize-neka-investe/
Autores: Indra Lazdiņa, Dace Skreija/”Lursoft”
Rīgas un Pierīgas uzņēmumos ārvalstnieki savas tiešās investīcijas iegulda daudz labprātāk nekā reģionos.
Lielākais kapitālists – “Latvijas balzams”
Starp 2014. gadā reģistrētiem uzņēmumiem pēc apmaksātā pamatkapitāla “TOP 5″ ierindojusies holdinga kompānija “Amber Beverage Group”, liecina “Lursoft” dati. Tās pamatkapitāls ir 104,54 milj eiro un dibinātājs un vienīgais īpašnieks ir Nīderlandē reģistrētā kompānija “S.P.I. Regional Business Unit B.V.”. Nīderlande arī nokļuvusi galvgalī starp valstīm, kuras veikušas apjomīgākās investīcijas Latvijas uzņēmumos. “Amber Beverage Group” izveidota šā gada oktobrī starptautiskajai alkoholisko dzērienu kompānijai “SPI Group”, kuras lielākais kapitāldaļu turētājs ir Krievijas uzņēmējs Jurijs Šeflers, apvienojot Baltijas uzņēmumus – AS “Latvijas balzams”, dzērienu izplatītājus “SPI Distribution Latvia”, “SPI Distribution Estonia” un “Bennet Distributors” Lietuvā, specializēto dzērienu veikalu ķēdi “Latvijas balzams veikali” Latvijā un “Darija” Lietuvā.
“Šāda holdinga izveide liecina, ka uzņēmumu grupai ir ilgtermiņa attīstības stratēģija Baltijas reģionā kopumā, līdz ar to sagaidāms, ka šī uzņēmumu grupa tuvākajos gados kļūs vēl ietekmīgāka un investoriem ir mērķis šajā tirgū savas pozīcijas nostiprināt un paplašināt,” uzskata “Lursoft” valdes locekle Daiga Kiopa. Līdz ar to nav pārsteigums, ka holdinga kompānijas padomē darbosies bijušais premjers un AS “Latvijas balzams” padomes priekšsēdētājs Aigars Kalvītis, bet valdē “Latvijas balzama” ģenerāldirektors Guntis Āboltiņš-Āboliņš.
Lielākā īpašnieku maiņa
Viskrasākās izmaiņas 2014. gadā (īpašnieku maiņa, ražošanas apturēšana utt.) notikušas ar Latvijas metālapstrādes flagmani – “Liepājas metalurgs”, par ko jau vēstījusi “Latvijas Avīze”. Tai skaitā šogad ar 16 milj. eiro pamatkapitālu reģistrēta jaundibinātā AS “KVV Liepājas metalurgs”, liecina “Lursoft” informācija. Uzņēmuma vienīgais valdes loceklis ir Igors Kovaļenko.
Jau ziņots, ka maksātnespējīgās AS “Liepājas metalurgs” ražotni par 107 milj. eiro piedāvājis iegādāties Ukrainas uzņēmums “KVV Group” un, ieguldot vēl 30 milj. eiro, solījis atjaunot uzņēmumā ražošanu. Šobrīd plānots, ka tas varētu notikt 2015. gada sākumā, nevis šogad, kā tika plānots iepriekš. “KVV Group” maksājumi par ražotni tiks sadalīti desmit gados – ar gada maksājumu deviņi miljoni eiro.
Krievu interese augsta
To, ka ārvalstnieki labprāt izvēlas ieguldīt galvaspilsētā un tās apkārtnē, vislabāk parāda fakts, ka no visiem Rīgā un Pierīgā reģistrētajiem uzņēmumiem ārvalstu tiešās investīcijas piesaistījuši vairāk nekā 14% uzņēmumu, kamēr pārējos reģionos šis rādītājs svārstās robežās no 3 līdz 4,5%, liecina “Lursoft” pētījums.
Tas izskaidro arī statistiku, ka pēc Rīgas lielākās investīcijas piesaistījis Babītes novads un Jelgava, bet lielākais investoru skaits fiksēts Jūrmalā un Mārupes novadā. Vērtējot 2014. gada statistiku par ārvalstu tiešajām investīcijām Latvijas uzņēmumos, jāsecina, ka šogad lielākais investoru skaits nācis no Krievijas. Kopumā 2014. gada nogalē Krievijas investori kā uzņēmumu dalībnieki ir reģistrēti 5572 Latvijas uzņēmumos. Krievijas investoru interese par uzņēmējdarbības reģistrēšanu un veikšanu Latvijā pēdējos gadus vērtējama kā samērā augsta.
Krievijas iedzīvotāju interese par ieguldījumu veikšanu Latvijas uzņēmumos bieži saistīta ar iespēju saņemt termiņuzturēšanās atļaujas, un dažkārt tiešā veidā uzņēmējdarbību mūsu valstī šie investori neveic. Apskatot nozares, kurās ieplūst Krievijas investoru līdzekļi, redzams, ka visbiežāk ieguldījumi veikti kravas pārvadājumu un tranzītpakalpojumu nodrošināšanas uzņēmumos, nekustamo īpašumu izīrēšanas jomā, bet visapjomīgākās investīcijas ieguldītas finanšu sektorā.
Paredzams, ka nākotnē Krievijas uzņēmēji pakāpeniski varētu izraudzīties citas prioritārās nozares, kurās veikt investīcijas, jo sakarā ar izmaiņām ģeopolitiskajā situācijā, Krievijas nestabilo ekonomisko stāvokli un šobrīd Krievijas realizēto monetāro politiku pragmatiskākie uzņēmēji raudzīsies uz risku samazināšanu, tādēļ uzsvari, visticamāk, biežāk varētu tikt likti uz lielākiem investīciju projektiem – piemēram, ražojošajos uzņēmumos, būvniecības projektos u. tml., skaidro D. Kiopa.
Piemēram, šogad jūnijā ar 3 tūkst. eiro pamatkapitālu reģistrēta SIA “Pobeda Confectionary”, kas Ventspilī plāno investēt 10 milj. eiro un radīt 60 jaunas darba vietas, lai izveidotu šokolādes produktu ražošanu. Investori ir Muravjovu ģimene no Krievijas, liecina “Lursoft” dati.
Paplašina ražotnes
Starp “TOP 5″ valstīm, kas investējušas Latvijā, ir arī Lietuva. Piemēram, šogad Latvijā ar 16,3 milj. eiro pamatkapitālu reģistrēta SIA “Global BOD Group”, kuras vadībā ir lietuvieši, bet uzņēmuma darbības veids nav norādīts. Sevi tā raksturo kā lielāko kompaktdisku ražotāju ne tikai Baltijas valstīs, bet arī vienu no modernākajām uzņēmumu grupām Centrāleiropā un Austrumeiropā.
Šā gada deviņos mēnešos kopumā 28 investori ir pieņēmuši lēmumu investēt Latvijā, no tiem 15 lēmuši par jaunu investīcijas projektu īstenošanu, bet 13 – par jau esošo projektu paplašināšanu. Projektiem pilnībā īstenojoties, investīcijas sagaidāmas 117,43 milj. eiro apmērā, radot 1100 jaunas darba vietas, kas ir vairāk nekā iepriekšējos gados, prognozē Latvijas Investīciju un attīstības aģentūra (LIAA).
Starp tiem ir, piemēram, norvēģu investori no SIA “Lanos”, kas jau darbojas Saldū un ražo kuģiem specializētas metāla durvis. Plānots investēt 0,5 milj. eiro un izveidot 100 jaunas darba vietas. Pērn uzņēmumā vidēji tika nodarbināti 47 strādājošie, apgrozījums veidoja 3,3 milj. eiro.
LIAA šogad izskatījis 192 potenciālos investīciju projektus, no tiem ap 22% saistīti ar metālapstrādes un elektronikas nozari, 12% no projektiem veido pakalpojumu centru projekti. Kopumā 56% no potenciālajiem investoriem, ar kuriem strādā LIAA, nāk no Eiropas valstīm. Visvairāk šobrīd Latviju vērtē potenciālie investori no Krievijas (10%), Zviedrijas (8%), ASV (8%).
“TOP 5″ valstis, no kurām nācis lielākais investoru skaits
Valsts Investoru skaits
Krievija 1274
Lietuva 623
Igaunija 387
Baltkrievija 340
Itālija 260
“TOP 5″ valstis, no kurām nākušas vislielākās investīcijas
Valsts Investīciju kopsumma (milj. EUR).
Nīderlande 150,11
Lietuva 96,78
Zviedrija 87,17
Lielbritānija 78,32
Krievija 59,51
“TOP 5″, kur uzņēmumu kapitālā ieguldītas lielākās ārvalstu investīcijas
Pilsēta/ novads Kopsumma (milj. EUR).
Rīga 567,58
Babītes novads 27,97
Jelgava 10,71
Dobeles novads 9,37
Siguldas novads 9,11
“TOP 5″, kur uzņēmumu kapitālā ieguldījuši visvairāk ārvalstu investoru
Pilsēta/ novads Investoru skaits
Rīga 3794
Jūrmala 133
Liepāja 78
Mārupes novads 77
Daugavpils 62
Avots: “Lursoft”
otrdiena, 2014. gada 30. decembris
pirmdiena, 2014. gada 13. oktobris
Vai latvieši balso par SC?: (pēc A. Freimaņa datiem par «Saskaņu» balsojuši 20% latvieši bet tie nav pamatoti un ir pretrunā ar Ritvara datiem).
Šajās vēlēšanās audzis latviešu atbalsts partijai «Saskaņa», turpretī krievvalodīgo vēlētāju atbalsts latviskajām partijām palicis nemainīgs, aģentūrai LETA sacīja «Latvijas faktu» vadītājs, sociologs Aigars Freimanis.
Pēc «Latvijas faktu» veiktajām vairākām priekšvēlēšanu aptaujām socioloģisko aptauju kompānija secinājusi, ka šajās Saeimas vēlēšanās par «Saskaņu» balsojuši 80% krievvalodīgie vēlētāji, bet 20% - latviski runājošie. Pēc Freimaņa teiktā, iepriekšējās vēlēšanās par «Saskaņu» balsoja 10% latviski runājošo.
«Salīdzinot ar iepriekšējām vēlēšanām, latviešu atbalsts «Saskaņai» ir būtiski audzis. Tiesa, nevar teikt, ka būtu notikusi kāda etniska revolūcija un «Saskaņa» būtu kļuvusi par dažādu tautību vienādi atbalstītus spēku,» uzsvēra sociologs.
Savukārt, runājot par krievvalodīgo vēlētāju atbalstu latviskajām partijām, Freimanis stāstīja, ka šis atbalsts palicis nemainīgs.
«Katru no latviskajām partijām atbalsta neliels procents krievvalodīgo. Piemēram, Nacionālo apvienību - ap 2-3%, «Vienotību» - gadu no gada ap 5-9%, bet lielākais atbalsts ir «Zaļo un zemnieku savienībai» - ap 10%,» atzina sociologs.
Kā ziņots, 12.Saeimā visvairāk mandātu ieguvusi partija «Saskaņa» - 24 deputātu vietas. «Vienotība» jaunajā parlamenta sasaukumā ieguvusi 23 mandātus, Zaļo un zemnieku savienība - 21, nacionālā apvienība «Visu Latvijai!»-«Tēvzemei un brīvībai»/LNNK - 17 vietas.
Mārtiņa Bondara vadītā Latvijas Reģionu apvienība (LRA) Saeimā ieguvusi astoņus deputāta mandātus, bet Ingunas Sudrabas vadītā «No sirds Latvijai» (NSL) - septiņus, šodien preses konferencē informēja Centrālās vēlēšanu komisijas (CVK) priekšsēdētājs Arnis Cimdars.
http://ritvars.wordpress.com/2014/06/18/krievu-partiju-puduris-kapec-krievu/
Kā parasti arī Eiroparlamenta vēlēšanās konstatējams krievu partiju puduris, kur šoreiz ietilpa “Saskaņa”, Krievu savienība, “Alternative”, Sociālistiskā partija un, kā gadījās, kā ne, Atdzimšanas partija. Kopā šīs partijas saņēma 25,2% balsu, kas ir jūtami mazāk nekā 2011.g. Saeimas vēlēšanās (toreiz krievu partiju puduri veidoja SC, PCTVL, LPP/LC un “Tautas kontrole”, kas kopā guva 32,1% balsu) un tikpat, cik 2012.g. nobalsošanā par krievu valsts valodu (“par” — 25,0%). Balsu īpatsvaru vislielākā mērā noteikusi latviešu un krievu vēlētāju aktīvitātes starpība: 2011.g. aktīvitāte bija līdzīga, bet 2012.g. un šogad cītīgāk balsoja latvieši. Šīs bija pirmās vēlēšanas kopš 2006.g., kad “Saskaņai” pudurī bija nopietna konkurence — iekšējais spēku samērs bija: “Saskaņa” 52%, Krievu savienība 26%, “Alternative” 15%, Sociālistiskā partija 6%. Tas gan nekādi nemainīja puduŗa būtību, partiju balsu kopskaita īpatsvaram pašvaldību griezumā ir +0,976 korrelācija ar vēlētāju īpatsvaru 2011.g. tautskaitē, kuŗi mājās parasti runā krieviski. Grafikā tas izskatās šādi:
«Salīdzinot ar iepriekšējām vēlēšanām, latviešu atbalsts «Saskaņai» ir būtiski audzis. Tiesa, nevar teikt, ka būtu notikusi kāda etniska revolūcija un «Saskaņa» būtu kļuvusi par dažādu tautību vienādi atbalstītus spēku,» uzsvēra sociologs.
Savukārt, runājot par krievvalodīgo vēlētāju atbalstu latviskajām partijām, Freimanis stāstīja, ka šis atbalsts palicis nemainīgs.
«Katru no latviskajām partijām atbalsta neliels procents krievvalodīgo. Piemēram, Nacionālo apvienību - ap 2-3%, «Vienotību» - gadu no gada ap 5-9%, bet lielākais atbalsts ir «Zaļo un zemnieku savienībai» - ap 10%,» atzina sociologs.
Kā ziņots, 12.Saeimā visvairāk mandātu ieguvusi partija «Saskaņa» - 24 deputātu vietas. «Vienotība» jaunajā parlamenta sasaukumā ieguvusi 23 mandātus, Zaļo un zemnieku savienība - 21, nacionālā apvienība «Visu Latvijai!»-«Tēvzemei un brīvībai»/LNNK - 17 vietas.
Mārtiņa Bondara vadītā Latvijas Reģionu apvienība (LRA) Saeimā ieguvusi astoņus deputāta mandātus, bet Ingunas Sudrabas vadītā «No sirds Latvijai» (NSL) - septiņus, šodien preses konferencē informēja Centrālās vēlēšanu komisijas (CVK) priekšsēdētājs Arnis Cimdars.
http://ritvars.wordpress.com/2014/06/18/krievu-partiju-puduris-kapec-krievu/
Krievu partiju puduris: kāpēc krievu
Trešdiena, 18.06.2014. — RitvarsKā parasti arī Eiroparlamenta vēlēšanās konstatējams krievu partiju puduris, kur šoreiz ietilpa “Saskaņa”, Krievu savienība, “Alternative”, Sociālistiskā partija un, kā gadījās, kā ne, Atdzimšanas partija. Kopā šīs partijas saņēma 25,2% balsu, kas ir jūtami mazāk nekā 2011.g. Saeimas vēlēšanās (toreiz krievu partiju puduri veidoja SC, PCTVL, LPP/LC un “Tautas kontrole”, kas kopā guva 32,1% balsu) un tikpat, cik 2012.g. nobalsošanā par krievu valsts valodu (“par” — 25,0%). Balsu īpatsvaru vislielākā mērā noteikusi latviešu un krievu vēlētāju aktīvitātes starpība: 2011.g. aktīvitāte bija līdzīga, bet 2012.g. un šogad cītīgāk balsoja latvieši. Šīs bija pirmās vēlēšanas kopš 2006.g., kad “Saskaņai” pudurī bija nopietna konkurence — iekšējais spēku samērs bija: “Saskaņa” 52%, Krievu savienība 26%, “Alternative” 15%, Sociālistiskā partija 6%. Tas gan nekādi nemainīja puduŗa būtību, partiju balsu kopskaita īpatsvaram pašvaldību griezumā ir +0,976 korrelācija ar vēlētāju īpatsvaru 2011.g. tautskaitē, kuŗi mājās parasti runā krieviski. Grafikā tas izskatās šādi:
Saistība tik līneāra, ka ļāvu ekselim regresijas taisni piezīmēt. y=0,91x+0,01. Tātad, ja x=0, tad y=0,01. Ja x=1, tad y=0,92. Kur krievu nav, par visām krievu partijām kopā balso 1%. Kur krievi vien, 92%. Tātad arī par galveno krievu partiju — “Saskaņu”— balso mazāk nekā 1% latviešu. Ja līdz Saeimas vēlēšanām dzirdēsit kādu apgalvojam, ka par “Saskaņu” balso vairāk, tad, mīlīši, ziniet — melo.
pirmdiena, 2014. gada 29. septembris
čekas ēna mūsdienās - Kolektīvais atmiņas zudums
Vai noklusēšana par atsevišķiem PSRS okupācijas laika aspektiem, par savu personisko pagātni šajā laikā jau pieder pie salona toņa?
http://www.ir.lv/2014/9/29/kolektivais-atminas-zudums-cekas-ena-musdienas
Kristīne Jarinovska 29.septembris 2014
Kas ir Alfons Noviks?
Ierakstīsim to interneta meklētājā. Populārākie rezultāti būs no blogiem kā Bonifācija Daukšta emuārs, gulags.wordpress.com, privātiem projektiem kā nekropole.info. Latviešu valodā mēs pat interneta enciklopēdijā Wikipedia neatradīsim šādu šķirkli, jo vienīgais šķirklis ir krieviski, kas balstīts uz 1999.gadā Maskavā izdotu NKVD vadītāju uzziņas materiālu.
Protams, te nu vajadzētu teikt, ka katram pašam kā nedaudz izglītotam cilvēkam ir jāzina, kas ir Alfons Noviks - asiņains čekists, kurš viens no vienīgajiem Latvijā notiesāts par noziegumiem pret cilvēci PSRS okupācijas režīma kalpībā.
Nelaime tikai tā, ka, ja es būtu septiņpadsmit gadus jauna Zolitūdes skolniece, kas par šo personību vēlas uzzināt ko vairāk, ja es būtu imigrants no Libānas, kas vēlas uzzināt par Latvijas vēsturi, ja es būtu vienkārši tikko naturalizējies un uzticības solījumu valstij devis vīrs no Ludzas, kurš pēc eksāmena grib saprast ko vairāk par to, ko viņa vecāki un skolotāji nav stāstījuši, tad Latvijas Republika kā valsts šādu iespēju nepiedāvā.
Kas tad ir Alfons Noviks? Paraudzīsimies uz to nevis ar universitātes absolventu, sociālo zinātņu laukā pudu sāls apēdušu, kuriem pieejamas bibliotēkas, vēsturnieku pētījumi, universitātes disertācijas, arhīvi, aģentūras LETA ziņu bāze, „Lursoft" un Tiesu informatīvās sistēmas arhīvs, bet vidēji miermīlīga, vidēji labestīga, vidēji slinka, ikdienišķa Latvijas iedzīvotāja acīm. Nav tāda Novika.
Jau dzirdu argumentus par to, ka laimīgas nākotnes vārdā mums nav jāzina, kas ir Jānis Vēveris, Longins Avdjukēvičs vai Staņislavs Zukulis. Vēl jo vairāk mums nav jāzina, kas ir Latvijas PSR Brīvprātīgā patriotiskā biedrība, kas ir Flotes veicināšanas brīvprātīgā biedrība, ko darīja Latvijas PSR Ministru padomes Galvenā pārvalde kara un valsts noslēpumu aizsardzībai presē, kādi uzdevumi bija Latvijas PSR Valsts televīzijas un radioraidījumu komitejai, kāda bija PSRS Reliģijas kultu lietu padomes un Krievu pareizticīgās baznīcas lietu padomes loma mūsu dzīvē, kas ir Latvijas Miera aizstāvēšanas komitejas darbinieks, Padomju komitejas par atgriešanos dzimtenē darbinieks, Latvijas PSR Komitejas kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs - Komitejas repatriācijas sekmēšanai un kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs Latvijas nodaļas - darbinieks, PSRS un ārzemju draudzības biedrību savienības darbinieks, Latvijas un ārzemju draudzības un kultūras sakaru biedrības darbinieks.
Būtu jau ļoti jauki, ja visu iepriekš minēto sarīkojumu nebūtu nekad bijis, taču jāatzīst, ka patlaban ekonomiski aktīvās vidējās un vecākās paaudzes sociāli psiholoģisko portretu, proti, sabiedrības - nevis katra cilvēka - portretu līdztekus Jāņa Čakstes, Miķeļa Valtera un Gustava Zemgala uzvilktam audeklam, līdztekus Krišjāņa Barona, Raiņa, Kārļa Skalbes un Ulda Bērziņa gruntējumam, līdztekus vecāku, draugu, paziņu, skolotāju zīmējumam, savus sarkanus otas triepienus mūsu Latvijas sabiedrības portretā likuši arī Vēveris, Avdjukēvičs, Zukulis, Pugo un Noviks. „Glavļita", „Kultkoma" un Ārzemju draudzības biedrības vadītāji. Ierindas čekisti, cenzori, trimdas tautiešu valgotāji un aģenti.
Tas ironiski sasaucas ar Martina Heidegera aforismu, ka tiesības izteikties vislabāk nopelnīt ir klusējot. Diemžēl virkne dzīves piemēru mudina paust hipotēzi, ka Latvijas sabiedrība ir metusies uz brangu tiesību izteikties nopelnīšanu, jo noklusēšana par atsevišķiem PSRS okupācijas laika aspektiem, par savu personisko pagātni šajā laikā jau pieder pie salona toņa.
Valdībā apstiprinātās Nacionālās identitātes, pilsoniskās sabiedrības un integrācijas politikas pamatnostādnes paredz sabiedrības integrāciju kā "visu Latvijā dzīvojošo cilvēku iekļaušanās sabiedrībā, neraugoties uz viņu nacionālo piederību un pašidentifikāciju. Integrācijas kopīgais pamats ir latviešu valoda, piederības sajūta Latvijas valstij, un tās demokrātiskajām vērtībām, cieņa pret Latvijas unikālo kultūrtelpu, kopīgas sociālās atmiņas veidošana. Sabiedrības integrācija veicina pilsonisko līdzdalību, kas ir vērsta uz sabiedrisko problēmu demokrātisku un racionālu risināšanu." Šajā gadījumā mūsu kopsabiedriskais, konstitucionālais virsmērķis ir īstenot Satversmes preambulā noteikto totalitāro režīmu nosodījumu un īstenot Sabiedrības integrācijas pamatnostādņu integrācijas izpratni tajā daļā, kura attiecas uz kopīgas sociālās atmiņas veidošanu.
Sabiedrības integrācijas pamatnostādnes paredz to 3.3. apakšpunktā "Saliedētu sociālo atmiņu". Atmiņa par PSRS okupācijas režīma totālās kontroles, represiju, apziņas un vārda brīvības apspiešanas sistēmu ir neatņemama kopīgās sociālās atmiņas daļa. Jau žurnāla "IR" portālā publicēts, ka: "Nosodījums konstitucionālā līmenī nozīmē valsts institūciju pienākumu izvērtēt, analizēt un iekļaut valsts ideoloģijā nostāju pret totalitārisma sekām. Līdz ar to rodas jauns konstitucionāls pienākums - šovasar dzejnieces Liānas Langas organizētajā diskusijā "Virtuves sarunas" akcentēja Eiropas Savienības Tiesas tiesnesis Egils Levits."
Ir svarīgi mācīt ne vien par eksemplāriem notikumiem staļinisko represiju laikā, bet atspoguļot eksemplārus un statistiskus piemērus par visiem PSRS okupācijas režīma periodu elementiem.
Bet kopumā mums ir jāatzīst, ka interese un oficiāla valsts sociālās atmiņas politika par padomju stagnācijas periodu ir daudz mazāka ne kā par 1918.gadu un 1940.gadu.
Nenoliegsim, ka eksistē vēsturnieku pētījumi un ikdienišķa publicistika. Vienlaikus kopīgas sociālās atmiņas politikas par šo laiku nav, acīmredzot tādēļ, ka daudzi šodien sabiedriski vai ekonomiski aktīvi pilsoņi pildīja kādu sociālo lomu arī PSRS okupācijas periodā. Traģikomiski to raksturo daži Curriculum vitae, kas, aizstājot kādreizējās ar roku rakstītās autobiogrāfijas, ir literāru eksperimentu laboratorijas, kurās dažkārt brīnumainas pārvērtības piedzīvo kādreizējie padomju darba vietu, organizāciju un izglītības iestāžu nosaukumi, amati un kvalifikācijas.
Pateicoties izglītības un zinātnes ministres Inas Druvietes (Vienotība) un Ministru prezidentes Laimdotas Straujumas (Vienotība) gudrai un tālredzīgai rīcībai, patlaban ir radīta iespēja konkretizēt mūsu sociālās atmiņas politikas bāzi sāpīgās un svarīgās padomju totalitāro represiju tēmās par čekistu un to satelīta organizāciju, atbalstītāju un slepeno palīgu darbību Latvijas teritorijā, jo, tuvojoties Latvijas simtgadei, LPSR Valsts drošības komitejas zinātniskās izpētes komiteju valdība ir izveidojusi savlaicīgi un neatkarīgu no politiskās ietekmes.
Vienlaikus šādus atzinīgus vārdus nevar teikt par Latvijas politisko eliti kopumā, jo vairāk kā ceturtdaļu gadsimta PSRS okupācijas represīvo orgānu izpēte ir bijusi pakļauta politizācijai, kā arī, manuprāt, mitoloģiju radošam slepenības oreolam, kas sabiedrībai ir liedzis savlaicīgi kolektīvi apzināties, pārdzīvot, piedot un pieņemt šīs vēstures lappuses nevis abstrakcijā, vispārinājumā, bet konkrētības pilnībā, kas nedod vielu mistifikācijai, spekulācijām, kas ļautu veselīgi izvairīties no kolaboracionisma sērgas ar ārvalsts specdienestiem un ietekmes aģentūrām šodienas politiskajā dzīvē.
Pieminētās valdības Sabiedrības integrācijas pamatnostādnes norāda, ka: "Pareizi organizēta sociālā atmiņa piedāvā orientierus morāles normām, tā stiprina valstisko un ģeopolitisko piederības sajūtu. Sašķelta sociālā atmiņa nozīmē sašķeltu sabiedrību. Līdzšinējā integrācijas politika ir ignorējusi ar Latvijas vēstures izpratni saistītās problēmas, kā arī atmiņu politikas potenciālu sabiedrības integrācijā."
Līdz ar to mūsu komisijas darbs atšķirībā no tās saliedētības politikas, kuras norit uz latviešu valodas un Latvijas kultūras pamata, ir veicināt un nevis kā brīvprātīgai akadēmiķu kopai, bet kā valdības komisijai organizēt patiesu, precīzu, pilnīgu un publiskotu zināšanu iegūšanu un papildināšanu par PSRS okupācijas režīma periodu, tieši represīvās darbības, vārda brīvības apspiešanas kontekstā. Pamatnostādnes arī konstatē, ka: "Daļas krievvalodīgo atšķirīgā attieksme pret padomju okupācijas periodu rada šķēršļus kopīgai staļinisma noziegumu izpratnei un upuru pieminēšanai, kam ir svarīga vieta latviešu sociālajā atmiņā." Valdība ar šo dokumentu nolēmusi, ka: "Lai novērstu šo šķērsli sabiedrības integrācijā, ir nepieciešams izstrādāt valstiska līmeņa atmiņu politiku, kas tiktu īstenota konkrētu projektu veidolā. Demokrātiskās valstīs atmiņu politika ir specifisks rīcībpolitikas virziens, kas, neiejaucoties akadēmiskajā vēstures izpētē, mazina konfliktējošu vēstures reprezentāciju iespējas vairot nesaskaņas tagadnes sociālajās attiecībās."
Minēto iemeslu dēļ Komisijas darbs neaprobežosies ar Totalitāro seku dokumentēšanas centrā sastopamo aģentu kartotēku, nedz arī ar čekistu aģentūras darbu, bet visiem tiem dokumentu kopumiem, kas ir Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts arhīva, Iekšlietu ministrijas arhīva un provenances principu neievērojošo dokumentu turētāju rīcībā, skarot arī tās institūcijas, kuras bija faktiski Valsts drošības komitejas veidotas kā tās māsas organizācijas vai piesegorganizācijas.
Ar komisijas reglamentu un tās tiesībām ikviens interesents var iepazīties šeit.
Viens no pētniecības priekšnosacījumiem, kā arī sociālās atmiņas politikas priekšnosacījumiem ir avotu vispārēja pieejamība. Saliedētai, sevi izprotošai un vienotai sabiedrībai ir svarīgi, lai padomju totalitāro represiju avoti būtu pieejami ne vien šauram vēstures, socioloģijas vai jurisprudences pētnieku lokam, bet sabiedrībai kopumā, lai pētnieki veiktu patiesi zinātnisku darbu, nevis kalpotu kā hermētisku zinību virspriesteri, kas izpauž patiesību, gūstot to plašam lokam nepieejamos rakstos. Zinātnieka tiesības nav izšķirt, kurš ir lemjams gaismai, kurš krēslai, bet meklēt sakarības. Šādi zinātniskā interese un sabiedrības ideoloģiskā interese par vienu Latvijas sociālās atmiņas politiku par padomju stagnācijas periodu rod kopsaucēju Latvijas Nacionālā arhīva fondu pārvēršanā ciparu formātā.
Digitalizētas lietas, no vienas puses, ļaus veikt plašus statistiskus aprēķinus, verificēt korelācijas un secinājumus par represīvo struktūru, cenzūras un kompartijas sadarbību, atklājot cilvēka individuālo kolaboracionisma motivāciju. No otras puses, ļautu sabiedrībai atbrīvoties no mītiem, savā ziņā individuāli īstenot Satversmes preambulā ietverto nosodījumu totalitārajam režīmam, stiprinot arī jaunajā paaudzē izpratni par cieņu, godu, indivīda rīcības nozīmi attiecībā pret līdzcilvēkiem, savu zemi, tautu un valsti.
Ministru kabineta LPSR Valsts drošības komitejas zinātniskās izpētes komisija ir dibināta šā gada 5.augustā, tās rīcība izriet no likuma, tās virsmērķis ir saliedēta sociālā atmiņa. Komisijai dotā uzdevuma izpilde saistīta arī ar nepieciešamību digitalizēt Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts arhīva ar Valsts drošības komitejas darbību, kā arī pret Latvijas tautu vērstajiem totalitārajiem noziegumiem saistītos fondus: iedzīvotāju filtrācijas un izsūtīšanas lietas, krimināllietas, PSKP un VDK nomenklatūras lietas, iznīcinātāju bataljonu kaujinieku lietas.
Ievērojot, ka esam apņēmušies, ka komisijas priekšsēdētāja vietniece savu darbu tajā veiks pro bono publico, proti, sabiedrības labā un bez atalgojuma, atļaušos minēt pāris piemērus par Latvijas Nacionālā arhīva represiju lietu digitalizācijas apjomu un eventuālo finansiālo ieguldījumu, kas sabiedrībai būtu jāsedz.
Lai nebūtu pārpratumu, čekas represiju upuri nav tie vairāk nekā 5000 slepeno ārštata aģentu, kuru kartītes atrodas Satversmes aizsardzības birojā. Plašākā dokumentu kolekcija pieejama Latvijas Nacionālajā arhīvā, kas ir nepieejama nevis slepenības režīma, bet gan apjoma dēļ. Kopējais ar čekas represijām saistīto fondu lietu apjoms ir 152 842 lietas un 1 257 miljoni kartīšu.
Spilgts ir aprēķins, ka, nemainoties tagad šim nolūkam paredzētajam finansējumam, čekas dokumentu digitalizācija tiktu pabeigta un kļūtu brīvi pieejama ikvienam Latvijas pilsonim, kurš, piemēram, cietis staļiniskajās zvērībās vai ticis ierobežots, sodīts vai citādi represēts brežņeviskās stagnācijas laikā,... 2097.gadā - aptuveni Latvijas Republikas simt astoņdesmitās gadadienas priekšvakarā.
Šis vairāk nekā pusmiljons ir jāsakārto ar zinoša, lietpratīga cilvēka rokām. Ievērojot iepriekš minēto, lietu aprakstīšanas un ievades izmaksas 22 tūkstošu eiro apmērā, skanēšanas 49 tūkstošu eiro, kā arī kartotēkas ievadīšanas datu bāzē 72 tūkstoši eiro nešķiet pārspīlētas. Kopējās izmaksas, lai saglabātu pieejamus sabiedrībai, zinātnei un patiesībai likteņus filtrācijā pēc Otrā pasaules kara, ir 148 tūkstoši eiro.
Valsts drošības komitejas zinātniskās izpētes komisijas vadības ieskatā digitalizējami būtu arī citi fondi kā LVA fonds Nr. 1824 „Baltijas Kara apgabala Kara prokuratūra (1941. - 1964.). Reabilitēto personu uzraudzības lietas. Kartotēka", kas ietver 4012 lietas uz 253 tūkstošiem lapu, fonds Nr. 1825 „Latvijas PSR Valsts drošības komitejas (VDK) dokumentu kolekcija", kas apkopo 502 lietas 100 tūkstošos lapu, fonds Nr. 1894 „1949.gada 25.martā no Latvijas izsūtīto iedzīvotāju personas lietas", kurā 13 429 lietās ir miljons un simts divi tūkstoši 550 lapas, kā arī atbilstošs skaits uzskaites kartīšu, fonds Nr. 1987 „1941.gada 14.jūnijā no Latvijas izsūtīto iedzīvotāju personas lietas", kurā ir 5167 lietas uz 444 190 lapām, fonds Nr. 1986 „Latvijas PSR Valsts drošības komitejas (VDK) par sevišķi bīstamiem pretvalstiskiem noziegumiem apsūdzēto personu krimināllietas", kas aptver ziņas par 52 924 čekistu upuriem, pēdējā fonda digitalizācijas izmaksas ir vislielākās un varētu sasniegt 1 159 miljonus latu.
Diezin vai mēs varam uztvert šo nosodījumu kā aizmiršanu un noklusēšanu - sak' „nu nosodīja 2014.gada vasarā Saeima, papīrs parakstīts un nolikts plauktā, miers ar viņu". Satversmes priekšvārds ietver arī kādu vienkāršu, cilvēcisku vērtību, kas būtu dabiska godprātīgam sabiedrības pilsonim dabiska arī bez ietveršanas likumā: „Ikviens rūpējas par sevi, saviem tuviniekiem un sabiedrības kopējo labumu, izturoties atbildīgi pret citiem, nākamajām paaudzēm."
Parūpēsimies tad nu, lai mūsu nesenā vēsture būtu konkrēta - ar skaitļiem, uzvārdiem, ar kopīgu izpratni par ļaunuma cēloņiem, ar konkrētu patiesību un konkrētu piedošanu. Ar ticību nākotnē, kas ir skaidra skatiena balstīta, bez kolektīvā atmiņas zuduma.
Autore ir Ministru kabineta Valsts drošības komitejas zinātniskās izpētes komisijas priekšsēdētāja vietniece, juridiskās zinātnes doktore
http://www.ir.lv/2014/9/29/kolektivais-atminas-zudums-cekas-ena-musdienas
Kristīne Jarinovska 29.septembris 2014
Kas ir Alfons Noviks?
Ierakstīsim to interneta meklētājā. Populārākie rezultāti būs no blogiem kā Bonifācija Daukšta emuārs, gulags.wordpress.com, privātiem projektiem kā nekropole.info. Latviešu valodā mēs pat interneta enciklopēdijā Wikipedia neatradīsim šādu šķirkli, jo vienīgais šķirklis ir krieviski, kas balstīts uz 1999.gadā Maskavā izdotu NKVD vadītāju uzziņas materiālu.
Protams, te nu vajadzētu teikt, ka katram pašam kā nedaudz izglītotam cilvēkam ir jāzina, kas ir Alfons Noviks - asiņains čekists, kurš viens no vienīgajiem Latvijā notiesāts par noziegumiem pret cilvēci PSRS okupācijas režīma kalpībā.
Nelaime tikai tā, ka, ja es būtu septiņpadsmit gadus jauna Zolitūdes skolniece, kas par šo personību vēlas uzzināt ko vairāk, ja es būtu imigrants no Libānas, kas vēlas uzzināt par Latvijas vēsturi, ja es būtu vienkārši tikko naturalizējies un uzticības solījumu valstij devis vīrs no Ludzas, kurš pēc eksāmena grib saprast ko vairāk par to, ko viņa vecāki un skolotāji nav stāstījuši, tad Latvijas Republika kā valsts šādu iespēju nepiedāvā.
Kas tad ir Alfons Noviks? Paraudzīsimies uz to nevis ar universitātes absolventu, sociālo zinātņu laukā pudu sāls apēdušu, kuriem pieejamas bibliotēkas, vēsturnieku pētījumi, universitātes disertācijas, arhīvi, aģentūras LETA ziņu bāze, „Lursoft" un Tiesu informatīvās sistēmas arhīvs, bet vidēji miermīlīga, vidēji labestīga, vidēji slinka, ikdienišķa Latvijas iedzīvotāja acīm. Nav tāda Novika.
Ja nerunājam par vecāko paaudzi, tad kopējā sociālās atmiņas modelī Alfons Noviks vienkārši neeksistē.Publiskajā diskusijā daudz un cītīgi uztraucoties par Latvijas vēstures mācīšanu skolās, mazliet esam atstājuši novārtā valsts kopīgās sabiedriskās atmiņas oficiālus un oficiozus informācijas kanālus, kas vienkāršā, saprotamā valodā darinātu mūsu tautas stāstu.
Jau dzirdu argumentus par to, ka laimīgas nākotnes vārdā mums nav jāzina, kas ir Jānis Vēveris, Longins Avdjukēvičs vai Staņislavs Zukulis. Vēl jo vairāk mums nav jāzina, kas ir Latvijas PSR Brīvprātīgā patriotiskā biedrība, kas ir Flotes veicināšanas brīvprātīgā biedrība, ko darīja Latvijas PSR Ministru padomes Galvenā pārvalde kara un valsts noslēpumu aizsardzībai presē, kādi uzdevumi bija Latvijas PSR Valsts televīzijas un radioraidījumu komitejai, kāda bija PSRS Reliģijas kultu lietu padomes un Krievu pareizticīgās baznīcas lietu padomes loma mūsu dzīvē, kas ir Latvijas Miera aizstāvēšanas komitejas darbinieks, Padomju komitejas par atgriešanos dzimtenē darbinieks, Latvijas PSR Komitejas kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs - Komitejas repatriācijas sekmēšanai un kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs Latvijas nodaļas - darbinieks, PSRS un ārzemju draudzības biedrību savienības darbinieks, Latvijas un ārzemju draudzības un kultūras sakaru biedrības darbinieks.
Būtu jau ļoti jauki, ja visu iepriekš minēto sarīkojumu nebūtu nekad bijis, taču jāatzīst, ka patlaban ekonomiski aktīvās vidējās un vecākās paaudzes sociāli psiholoģisko portretu, proti, sabiedrības - nevis katra cilvēka - portretu līdztekus Jāņa Čakstes, Miķeļa Valtera un Gustava Zemgala uzvilktam audeklam, līdztekus Krišjāņa Barona, Raiņa, Kārļa Skalbes un Ulda Bērziņa gruntējumam, līdztekus vecāku, draugu, paziņu, skolotāju zīmējumam, savus sarkanus otas triepienus mūsu Latvijas sabiedrības portretā likuši arī Vēveris, Avdjukēvičs, Zukulis, Pugo un Noviks. „Glavļita", „Kultkoma" un Ārzemju draudzības biedrības vadītāji. Ierindas čekisti, cenzori, trimdas tautiešu valgotāji un aģenti.
Ignorēt tos, kas ir gleznojuši ar melnu un asins sarkanu triepienu, būtu vēl bērnišķīgāk, aklāk un bezatbildīgāk valsts nākotnei nekā ignorēt Baronu, Raini un Čaksti.Latvijas attīstītā demokrātijas pilnveidošanas un iekšējas nostiprināšanas ceļa modelis ir apspriešanās demokrātijas ideāltips uz vācu sociologa Jirgena Hābermāsa publiskās sfēras teorētiskā ietvara. Viens no publiskās sfēras komunikācijas elementiem ir noklusēšana. Tā ir maz Latvijā pētīta lieta, kas plaši izpaužas praksē kā ziņu selektīva izplatīšana, negribēšana publiski paust viedokli, nevēlēšanās atcerēties, sabiedrības ģenēzes un konkrētu sabiedrības aspektu apiešana publiskajā telpā.
Tas ironiski sasaucas ar Martina Heidegera aforismu, ka tiesības izteikties vislabāk nopelnīt ir klusējot. Diemžēl virkne dzīves piemēru mudina paust hipotēzi, ka Latvijas sabiedrība ir metusies uz brangu tiesību izteikties nopelnīšanu, jo noklusēšana par atsevišķiem PSRS okupācijas laika aspektiem, par savu personisko pagātni šajā laikā jau pieder pie salona toņa.
Valdībā apstiprinātās Nacionālās identitātes, pilsoniskās sabiedrības un integrācijas politikas pamatnostādnes paredz sabiedrības integrāciju kā "visu Latvijā dzīvojošo cilvēku iekļaušanās sabiedrībā, neraugoties uz viņu nacionālo piederību un pašidentifikāciju. Integrācijas kopīgais pamats ir latviešu valoda, piederības sajūta Latvijas valstij, un tās demokrātiskajām vērtībām, cieņa pret Latvijas unikālo kultūrtelpu, kopīgas sociālās atmiņas veidošana. Sabiedrības integrācija veicina pilsonisko līdzdalību, kas ir vērsta uz sabiedrisko problēmu demokrātisku un racionālu risināšanu." Šajā gadījumā mūsu kopsabiedriskais, konstitucionālais virsmērķis ir īstenot Satversmes preambulā noteikto totalitāro režīmu nosodījumu un īstenot Sabiedrības integrācijas pamatnostādņu integrācijas izpratni tajā daļā, kura attiecas uz kopīgas sociālās atmiņas veidošanu.
Sabiedrības integrācijas pamatnostādnes paredz to 3.3. apakšpunktā "Saliedētu sociālo atmiņu". Atmiņa par PSRS okupācijas režīma totālās kontroles, represiju, apziņas un vārda brīvības apspiešanas sistēmu ir neatņemama kopīgās sociālās atmiņas daļa. Jau žurnāla "IR" portālā publicēts, ka: "Nosodījums konstitucionālā līmenī nozīmē valsts institūciju pienākumu izvērtēt, analizēt un iekļaut valsts ideoloģijā nostāju pret totalitārisma sekām. Līdz ar to rodas jauns konstitucionāls pienākums - šovasar dzejnieces Liānas Langas organizētajā diskusijā "Virtuves sarunas" akcentēja Eiropas Savienības Tiesas tiesnesis Egils Levits."
Ir svarīgi mācīt ne vien par eksemplāriem notikumiem staļinisko represiju laikā, bet atspoguļot eksemplārus un statistiskus piemērus par visiem PSRS okupācijas režīma periodu elementiem.
Pašreizējo Latvijas sabiedrības sociālo atmiņas diagnozi var raksturot kā kolektīvu atmiņas zudumu par lielu daļu laika no Staļina nāves 1953.gadā līdz Radošo savienību plēnumam 1988.gadā.Protams, ir atsevišķi uzplaiksnījumi, sākot ar privāto dzīvi, beidzot ar Rīgas kinostudijas filmām, sākot ar autobiogrāfijām, beidzot ar pārraidēm par kādu konkrētu jomu, taču politiskā dzīve, politiskā virsbūve, politiskās represijas un atsevišķu cilvēku iesaiste čekistu īstenotajā sabiedrības intelekta un vārda brīvības apspiešanā ir teju tabu, par ko pieklājīgā sabiedrībā neklājas runāt. It kā mēs viesībās pieminētu kādu neglītu slimību, ar ko sirgusi mājasmāte. Sabiedrības locekļi labprāt atceras privātas dzīves detaļas - draudzību, dziesmas, kāzas, sēņošanu, ogošanu, mazdārziņa kopšanu, dažādus iespaidus un romantizētus sīkumus kā gāzētā ūdens automāti, maizes mašīnas, kvasa mucas, tramvaja biļetes, dzērienu tarhūnu un piena pudeles, vilcienu uz Mazsalacu un lenšu magnetofonus, bet sabiedrība kopumā ir gurda atminēties, kādām metodēm un kā tika vadīta un pārvaldīta. Protams, protams, neiztrūks to, kas teiks, ka viņi labi atceras koka intarsijas portretu bērnudārza zālē vingrošanas laikā vai kolhoza priekšsēdētāja kabinetā, kam: „Pašā Rīgas vidū piemineklis stalts. Granīts brūni sarkans," ka zina, kāda ir semantika vārdam „kaklauts" latviešu valodā, būs zinātāji, ka taču skolās māca par nacionālkomunistiem, par to kā, kurš un kāpēc izskauda jāņogas, jāņtārpiņus, kā arī attiecīgo sieru.
Bet kopumā mums ir jāatzīst, ka interese un oficiāla valsts sociālās atmiņas politika par padomju stagnācijas periodu ir daudz mazāka ne kā par 1918.gadu un 1940.gadu.
Nenoliegsim, ka eksistē vēsturnieku pētījumi un ikdienišķa publicistika. Vienlaikus kopīgas sociālās atmiņas politikas par šo laiku nav, acīmredzot tādēļ, ka daudzi šodien sabiedriski vai ekonomiski aktīvi pilsoņi pildīja kādu sociālo lomu arī PSRS okupācijas periodā. Traģikomiski to raksturo daži Curriculum vitae, kas, aizstājot kādreizējās ar roku rakstītās autobiogrāfijas, ir literāru eksperimentu laboratorijas, kurās dažkārt brīnumainas pārvērtības piedzīvo kādreizējie padomju darba vietu, organizāciju un izglītības iestāžu nosaukumi, amati un kvalifikācijas.
Pateicoties izglītības un zinātnes ministres Inas Druvietes (Vienotība) un Ministru prezidentes Laimdotas Straujumas (Vienotība) gudrai un tālredzīgai rīcībai, patlaban ir radīta iespēja konkretizēt mūsu sociālās atmiņas politikas bāzi sāpīgās un svarīgās padomju totalitāro represiju tēmās par čekistu un to satelīta organizāciju, atbalstītāju un slepeno palīgu darbību Latvijas teritorijā, jo, tuvojoties Latvijas simtgadei, LPSR Valsts drošības komitejas zinātniskās izpētes komiteju valdība ir izveidojusi savlaicīgi un neatkarīgu no politiskās ietekmes.
Vienlaikus šādus atzinīgus vārdus nevar teikt par Latvijas politisko eliti kopumā, jo vairāk kā ceturtdaļu gadsimta PSRS okupācijas represīvo orgānu izpēte ir bijusi pakļauta politizācijai, kā arī, manuprāt, mitoloģiju radošam slepenības oreolam, kas sabiedrībai ir liedzis savlaicīgi kolektīvi apzināties, pārdzīvot, piedot un pieņemt šīs vēstures lappuses nevis abstrakcijā, vispārinājumā, bet konkrētības pilnībā, kas nedod vielu mistifikācijai, spekulācijām, kas ļautu veselīgi izvairīties no kolaboracionisma sērgas ar ārvalsts specdienestiem un ietekmes aģentūrām šodienas politiskajā dzīvē.
Pieminētās valdības Sabiedrības integrācijas pamatnostādnes norāda, ka: "Pareizi organizēta sociālā atmiņa piedāvā orientierus morāles normām, tā stiprina valstisko un ģeopolitisko piederības sajūtu. Sašķelta sociālā atmiņa nozīmē sašķeltu sabiedrību. Līdzšinējā integrācijas politika ir ignorējusi ar Latvijas vēstures izpratni saistītās problēmas, kā arī atmiņu politikas potenciālu sabiedrības integrācijā."
Līdz ar to mūsu komisijas darbs atšķirībā no tās saliedētības politikas, kuras norit uz latviešu valodas un Latvijas kultūras pamata, ir veicināt un nevis kā brīvprātīgai akadēmiķu kopai, bet kā valdības komisijai organizēt patiesu, precīzu, pilnīgu un publiskotu zināšanu iegūšanu un papildināšanu par PSRS okupācijas režīma periodu, tieši represīvās darbības, vārda brīvības apspiešanas kontekstā. Pamatnostādnes arī konstatē, ka: "Daļas krievvalodīgo atšķirīgā attieksme pret padomju okupācijas periodu rada šķēršļus kopīgai staļinisma noziegumu izpratnei un upuru pieminēšanai, kam ir svarīga vieta latviešu sociālajā atmiņā." Valdība ar šo dokumentu nolēmusi, ka: "Lai novērstu šo šķērsli sabiedrības integrācijā, ir nepieciešams izstrādāt valstiska līmeņa atmiņu politiku, kas tiktu īstenota konkrētu projektu veidolā. Demokrātiskās valstīs atmiņu politika ir specifisks rīcībpolitikas virziens, kas, neiejaucoties akadēmiskajā vēstures izpētē, mazina konfliktējošu vēstures reprezentāciju iespējas vairot nesaskaņas tagadnes sociālajās attiecībās."
Minēto iemeslu dēļ Komisijas darbs neaprobežosies ar Totalitāro seku dokumentēšanas centrā sastopamo aģentu kartotēku, nedz arī ar čekistu aģentūras darbu, bet visiem tiem dokumentu kopumiem, kas ir Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts arhīva, Iekšlietu ministrijas arhīva un provenances principu neievērojošo dokumentu turētāju rīcībā, skarot arī tās institūcijas, kuras bija faktiski Valsts drošības komitejas veidotas kā tās māsas organizācijas vai piesegorganizācijas.
Ar komisijas reglamentu un tās tiesībām ikviens interesents var iepazīties šeit.
Viens no pētniecības priekšnosacījumiem, kā arī sociālās atmiņas politikas priekšnosacījumiem ir avotu vispārēja pieejamība. Saliedētai, sevi izprotošai un vienotai sabiedrībai ir svarīgi, lai padomju totalitāro represiju avoti būtu pieejami ne vien šauram vēstures, socioloģijas vai jurisprudences pētnieku lokam, bet sabiedrībai kopumā, lai pētnieki veiktu patiesi zinātnisku darbu, nevis kalpotu kā hermētisku zinību virspriesteri, kas izpauž patiesību, gūstot to plašam lokam nepieejamos rakstos. Zinātnieka tiesības nav izšķirt, kurš ir lemjams gaismai, kurš krēslai, bet meklēt sakarības. Šādi zinātniskā interese un sabiedrības ideoloģiskā interese par vienu Latvijas sociālās atmiņas politiku par padomju stagnācijas periodu rod kopsaucēju Latvijas Nacionālā arhīva fondu pārvēršanā ciparu formātā.
Digitalizētas lietas, no vienas puses, ļaus veikt plašus statistiskus aprēķinus, verificēt korelācijas un secinājumus par represīvo struktūru, cenzūras un kompartijas sadarbību, atklājot cilvēka individuālo kolaboracionisma motivāciju. No otras puses, ļautu sabiedrībai atbrīvoties no mītiem, savā ziņā individuāli īstenot Satversmes preambulā ietverto nosodījumu totalitārajam režīmam, stiprinot arī jaunajā paaudzē izpratni par cieņu, godu, indivīda rīcības nozīmi attiecībā pret līdzcilvēkiem, savu zemi, tautu un valsti.
Ministru kabineta LPSR Valsts drošības komitejas zinātniskās izpētes komisija ir dibināta šā gada 5.augustā, tās rīcība izriet no likuma, tās virsmērķis ir saliedēta sociālā atmiņa. Komisijai dotā uzdevuma izpilde saistīta arī ar nepieciešamību digitalizēt Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts arhīva ar Valsts drošības komitejas darbību, kā arī pret Latvijas tautu vērstajiem totalitārajiem noziegumiem saistītos fondus: iedzīvotāju filtrācijas un izsūtīšanas lietas, krimināllietas, PSKP un VDK nomenklatūras lietas, iznīcinātāju bataljonu kaujinieku lietas.
Ievērojot, ka esam apņēmušies, ka komisijas priekšsēdētāja vietniece savu darbu tajā veiks pro bono publico, proti, sabiedrības labā un bez atalgojuma, atļaušos minēt pāris piemērus par Latvijas Nacionālā arhīva represiju lietu digitalizācijas apjomu un eventuālo finansiālo ieguldījumu, kas sabiedrībai būtu jāsedz.
Lai nebūtu pārpratumu, čekas represiju upuri nav tie vairāk nekā 5000 slepeno ārštata aģentu, kuru kartītes atrodas Satversmes aizsardzības birojā. Plašākā dokumentu kolekcija pieejama Latvijas Nacionālajā arhīvā, kas ir nepieejama nevis slepenības režīma, bet gan apjoma dēļ. Kopējais ar čekas represijām saistīto fondu lietu apjoms ir 152 842 lietas un 1 257 miljoni kartīšu.
Spilgts ir aprēķins, ka, nemainoties tagad šim nolūkam paredzētajam finansējumam, čekas dokumentu digitalizācija tiktu pabeigta un kļūtu brīvi pieejama ikvienam Latvijas pilsonim, kurš, piemēram, cietis staļiniskajās zvērībās vai ticis ierobežots, sodīts vai citādi represēts brežņeviskās stagnācijas laikā,... 2097.gadā - aptuveni Latvijas Republikas simt astoņdesmitās gadadienas priekšvakarā.
Būsim godīgi - Latvijas tautas ciešanu atspoguļošanas un iemūžināšanas nodrošināšanā ciparu formātā nākamajām paaudzēm divdesmit piecus gadus ir darīts vairāk nekā nekas, bet ne stipri vairāk nekā nekas.Konkrēti piemēri: Latvijas Valsts arhīva fonds Nr. 1821 „PSRS IeTK Pārbaudes filtrācijas punktos un nometnēs ieslodzīto Latvijas iedzīvotāju personas lietas" ietver 58 tūkstošus 451 lietas, kuras atrodas uz 642 961 lapām. Varbūt neuzsvērta, bet šī ir viena no lielākajām represēto kategorijām. Šīs vairāk nekā pusmiljonu lapas nav vis nekāda periodika, kurā ir konkrēts katra numura lappušu skaits, kurā ir konkrēts tipogrāfijas formāts, kuru var ielikt skanēšanas automātā un nospiest podziņu. Lietas ir atšķirīgas, lietās esošo dokumentu skaits pašsaprotami ir atšķirīgs, lietās lietotais papīrs ir atšķirīgs, tāpat tinte, rakstāmmašīnas, zīmuļi, lietas ir dziestošas, ir lietas uz balējoša, dziestoša papīra.
Šis vairāk nekā pusmiljons ir jāsakārto ar zinoša, lietpratīga cilvēka rokām. Ievērojot iepriekš minēto, lietu aprakstīšanas un ievades izmaksas 22 tūkstošu eiro apmērā, skanēšanas 49 tūkstošu eiro, kā arī kartotēkas ievadīšanas datu bāzē 72 tūkstoši eiro nešķiet pārspīlētas. Kopējās izmaksas, lai saglabātu pieejamus sabiedrībai, zinātnei un patiesībai likteņus filtrācijā pēc Otrā pasaules kara, ir 148 tūkstoši eiro.
No vienas puses, summa ir nopietna, par to varētu iegādāties trīs apvidus auto ostas policijai, no otras puses - ja parēķinām, ka šo darbu varēja arī neatlikt uz 23 gadiem, bet veikt pakāpeniski - izmaksas būtu vien 536 eiro mēnesī.Citi piemēri ir LVA fonds Nr. 1822 „Latvijas PSR VDM iznīcinātāju bataljoni (1944. - 1954.). Pavēles un komandējošā sastāva kaujinieku personas lietas. LPSR VDM iznīcinātāju kaujinieku kartotēka", kas ir viens no viennozīmīgākajiem avotiem par cilvēkiem, kas atalgojuma vai citu motīvu vilināti cīnījās pret nacionālajiem partizāniem, kas PSRS okupācijas varai nepakļāvīgos pakļāva nāvei purvos un meža bunkuros, ir 3082 lietas, kā arī 44 tūkstoši uzskaites kartītes, kuru atklāšana digitālai apstrādei nodokļu maksātājiem izmaksātu 13 464 eiro, savukārt kartotēkas pārveidošana datu bāzes formātā - 38 820 eiro.
Valsts drošības komitejas zinātniskās izpētes komisijas vadības ieskatā digitalizējami būtu arī citi fondi kā LVA fonds Nr. 1824 „Baltijas Kara apgabala Kara prokuratūra (1941. - 1964.). Reabilitēto personu uzraudzības lietas. Kartotēka", kas ietver 4012 lietas uz 253 tūkstošiem lapu, fonds Nr. 1825 „Latvijas PSR Valsts drošības komitejas (VDK) dokumentu kolekcija", kas apkopo 502 lietas 100 tūkstošos lapu, fonds Nr. 1894 „1949.gada 25.martā no Latvijas izsūtīto iedzīvotāju personas lietas", kurā 13 429 lietās ir miljons un simts divi tūkstoši 550 lapas, kā arī atbilstošs skaits uzskaites kartīšu, fonds Nr. 1987 „1941.gada 14.jūnijā no Latvijas izsūtīto iedzīvotāju personas lietas", kurā ir 5167 lietas uz 444 190 lapām, fonds Nr. 1986 „Latvijas PSR Valsts drošības komitejas (VDK) par sevišķi bīstamiem pretvalstiskiem noziegumiem apsūdzēto personu krimināllietas", kas aptver ziņas par 52 924 čekistu upuriem, pēdējā fonda digitalizācijas izmaksas ir vislielākās un varētu sasniegt 1 159 miljonus latu.
Uzsvēršu - ar esošajiem cilvēkresursiem digitalizāciju var veikt 83 gados. Lai šos darbus pabeigtu desmit gados, ir nepieciešami papildus apmēram 20 apmācīti darbinieki.Tas ir mūsu parāds tiem cilvēkiem, kuri savas pārliecības par neatkarīgu Latvijas valsti, savas nostājas dēļ vai gluži vienkārši tādēļ, ka bija apolitiski līdzcilvēku nežēlības, atriebības, patoloģiskas godkāres, ļaunuma un terora upuri, ir kļuvuši nevis par kolaborantiem, par aktīviem okupācijas atbalstītājiem, bet par salauztiem mūžiem, zaudētām cerībām un nenotikušiem sapņiem. Parāds tiem cilvēkiem, kuru dēļ mūsu Satversmē tagad stāv vārdi par padomju totalitārā režīma nosodīšanu.
Diezin vai mēs varam uztvert šo nosodījumu kā aizmiršanu un noklusēšanu - sak' „nu nosodīja 2014.gada vasarā Saeima, papīrs parakstīts un nolikts plauktā, miers ar viņu". Satversmes priekšvārds ietver arī kādu vienkāršu, cilvēcisku vērtību, kas būtu dabiska godprātīgam sabiedrības pilsonim dabiska arī bez ietveršanas likumā: „Ikviens rūpējas par sevi, saviem tuviniekiem un sabiedrības kopējo labumu, izturoties atbildīgi pret citiem, nākamajām paaudzēm."
Parūpēsimies tad nu, lai mūsu nesenā vēsture būtu konkrēta - ar skaitļiem, uzvārdiem, ar kopīgu izpratni par ļaunuma cēloņiem, ar konkrētu patiesību un konkrētu piedošanu. Ar ticību nākotnē, kas ir skaidra skatiena balstīta, bez kolektīvā atmiņas zuduma.
Autore ir Ministru kabineta Valsts drošības komitejas zinātniskās izpētes komisijas priekšsēdētāja vietniece, juridiskās zinātnes doktore
Āboltiņas auto brauc 150km stundā
http://www.pietiek.com/raksti/mala,_kungi_brauc!
http://www.ogrenet.lv/ogre/aktualitates/29643/
16.09.2014.
23. augusts. Pulkstenis - dažas minūtes pēc astoņiem vakarā. Rīdzinieces Ievas (vārds mainīts) automašīnai, kas pa Rīgas - Bauskas šoseju aiz Iecavas brauc ar ātrumu ap simt kilometriem stundā, pēkšņi garām kā stāvošai burtiski aizlido melns mersedess, kam seko tumšas krāsas Audi Q7 apvidus luksus auto.
Potenciālie slepkavas
Pārsteigumā Ieva salecas, nedaudz parauj stūri pa labi. Nedaudz asāka reakcija, un no traģēdijas neizbēgt - automašīnā atrodas arī divi viņas bērni. Paldies Dievam, sausajam ceļam, labajām riepām un vadītājas stāžam - mašīnas gaitu izdodas izlīdzināt, Ieva tiek cauri ar izbīli, bērni notikušo pat lāga nepamana.
Ceļu satiksmes noteikumu sastādītāji ir padomājuši, lai šādas situācijas nepieļautu. Ja, piemēram, operatīvie transportlīdzekļi pavada kādu īpaši svarīgu valsts amatpersonu (tautas valodā - eskorts), noteikumi skaidri nosaka: "Pirms pavadāmā transportlīdzekļa (kolonnas) braucošajam operatīvajam transportlīdzeklim jābrauc ar iedegtu mirgojošu zilu un sarkanu bākuguni un ieslēgtu speciālu skaņas signālu."
Tas nozīmē, ka citiem satiksmes dalībniekiem tiek dota iespēja laikus pamanīt "īpašos" braucējus un sagatavoties tam, ka tie ar likumā atļautu ātrumu - ne vairāk kā 20 kilometru virs pieļautā ārpus apdzīvotām vietām un 10 kilometru apdzīvotās vietās - pašausies garām vai pretējā braukšanas virzienā.
"Noteikumos ir rakstīts, ka katrs vadītājs ir tiesīgs paļauties, ka citi satiksmes dalībnieki ievēro satiksmes noteikumus. Ja viņš lido ar 150, tad ir klāt piecas reizes ātrāk, un tas ir neparedzams moments. Protams, ka šādus cilvēkus, kas brauc ar tādu ātrumu, var uzskatīt par potenciāliem slepkavām, jo risks, ka var notikt satiksmes negadījums, pieaug vismaz desmitkārtīgi," saka Ceļu satiksmes drošības padomes loceklis Juris Zvirbulis.
23. augusta pievakarē ar Ievas automašīnu gandrīz grāvī iemetušo mersedesu un tam sekojušo Audi nebrauc ne bandīti, ne slepkavas - vismaz no formālā viedokļa ne. Tieši pretēji - automašīnās atrodas cilvēki, kas likumus pieņem, un cilvēki, kam valsts uzticējusi īpašas tiesības un pienākumus šo likumu ievērošanā.
Kungi joņo
Automašīnā Mercedes Benz ar valsts reģistrācijas numuru AA 6622 sēž ļoti svarīga pasažiere - Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa, savukārt pavadošais Audi Q7 ar reģistrācijas numuru JL 6733, kā rāda Ceļu satiksmes drošības direkcijas dati, ir viens no skandalozajiem, par "valsts noslēpuma" piesegtu cenu iegādātajiem Drošības policijas jaunajiem automobiļiem.
Pēc brīža joņotājiem nepaveicas: pēc Iecavas viņi palido garām kādam jau krietni apņēmīgākam un drošākam autobraucējam, kurš nolemj pamēģināt valstiski svarīgo kolonnu panākt, turklāt viņam ir arī līdzbraucējs, kas improvizēto pakaļdzīšanos filmē viedtelefonā.
Vairāki videofaili, kas ir Pietiek rīcībā (publicējam dažus īsus fragmentus no tiem), skaidri rāda: tikai tad, kad spidometra bultiņa rāda aptuveni 150 kilometru ātrumu stundā - tātad 50 kilometru virs pat atsevišķos šoseju posmos atļautajiem 100 kilometriem -, sekotāja un Āboltiņas auto ātrumi izlīdzinās.
Videoieraksti arī skaidri rāda - nekādas operatīvās automašīnas, kas brauktu pa priekšu Āboltiņas auto un ar ieslēgtiem gaismas un skaņas signāliem brīdinātu citus satiksmes dalībniekus, nav. Savukārt mersedesam sekojošajam Audi Q7 ieslēgtas tikai zilās bākugunis, un, iebraucot Bauskā, kad ātrums tiek "nomests" līdz "tikai" 100 kilometriem stundā, tiek izslēgtas pat tās.
"Brauca vienkārši plānprātīgi, kā uz pasaules galu. Deviņdesmito gadu sākumā krievu bandīti tā brauca. Brutāli visus dzina malā. Vienu nabagu acu priekšā gandrīz sanesa. Kad tuvojās Bauskai, "nometa" līdz simtam, iebrauca iekšā, bet menti, kas turpat ceļa malā stāvēja, šos mierā nenometa (un mani arī), pilnīgi izlikās nemanām, kaut gan ātrums tika baisi pārsniegts. Policijas ekipāžas auto numurs arī ir redzams video - JK 7074," Pietiek stāsta Saeimas priekšsēdētājas "kungu brauciena" iemūžinātājs.
Bet jūs pierādiet!
Vēl savdabīgāka par ceļu policistu reakciju - precīzāk, tās neesamību - ir Valsts policijas Satiksmes drošības pārvaldes Satiksmes uzraudzības un koordinācijas biroja priekšnieces Vinetas Mistres atbilde uz jautājumu - kādu tieši iemeslu dēļ Valsts policijas darbinieki nekādi nereaģēja uz šo iedzīvotāju un satiksmes dalībnieku drošību apdraudošo satiksmes noteikumu pārkāpumu.
V. Mistre apgalvo, ka "Valsts policijas darbinieki, kas pārvietojās trafarētajā automašīnā ar valsts reģistrācijas numura zīmi JK 7074" (patiesībā videoieraksts rāda, ka automašīna stāv ceļa malā) esot novērojuši "transporta līdzekļu kolonnu", kas, "vizuāli novērtējot, atļauto braukšanas ātrumu nepārkāpa". Tāpēc arī, kā izriet no sākotnējā skaidrojuma, nekādas darbības neesot veiktas.
Satiksmes uzraudzības un koordinācijas biroja priekšnieces skatījumā nozīmīgi esot arī tas, ka "kolonna brauca ar ieslēgtām zilām bākugunīm", kaut gan Pietiek rīcībā esošais videoieraksts rāda, ka, iebraucot pilsētā, bākugunis ir tikušas izslēgtas. Turklāt Ceļu satiksmes noteikumi - kurus V. Mistre izliekas "piemirsusi" arī pēc atkārtota jautājuma - skaidri noteic:
"Iedegtai mirgojošai zilai bākugunij bez ieslēgta speciāla skaņas signāla ir tikai brīdinoša nozīme. Transportlīdzekļu vadītāji, kuru transportlīdzekļiem ir iedegta mirgojoša zila bākuguns bez ieslēgta speciāla skaņas signāla, nedrīkst pārkāpt šo noteikumu prasības, izņemot apstāšanās un stāvēšanas noteikumus."
Drošības policijas priekšnieks Jānis Reiniks, kura vadītās iestādes valdījumā ir Audi Q7 apsardzes automašīna un kura vadītās iestādes darbinieki šo auto ir vadījuši arī 23. augusta pievakarē, uz visiem jautājumiem par fiksētajiem pārkāpumiem atbild īsi - jūs vispirms pamēģiniet kādam pierādīt, ka šādi pārkāpumi vispār ir bijuši!
"Drošības policijas rīcībā šobrīd nav objektīvu faktu, kas apstiprinātu apgalvojumu par vēstulē minētā transportlīdzekļa pārvietošanos ar ātrumu 150 km/h ārpus apdzīvotas vietas un 100 km/h – apdzīvotā vietā. Jāatzīmē, ka atļautā braukšanas ātruma pārkāpumu var konstatēt tikai normatīvajos aktos paredzētajā kārtībā un to var izdarīt tikai iestādes, kam likumā ir noteiktas šādas funkcijas. Šī iemesla dēļ apgalvojums par braukšanu ar minēto ātrumu ir spekulatīvs," skan Drošības policijas oficiālā atbilde.
Piesegšanās ar valsts noslēpumu
Vai tiešām spekulatīvs? Pietiek rīcībā ir drošas ziņas, ka ceļu policijas ekipāža, kas izlikās nemanot "zemu lidojošo" un citus satiksmes dalībniekus apdraudošo "kolonnu", tās ātrumu ir fiksējusi "videoradarā".
"Vai Valsts policijas trafarētās automašīnas ar valsts reģistrācijas numura zīmi JK 7074 ekipāža par šo fiksēto pārkāpumu iesniedza dienesta ziņojumu? Ja nē, kāpēc ne? Ja jā, kam un kad?" - uz šo jautājumu V. Mistre neatbild, taču nenoliedz, ka ieraksts patiešām ir eksistējis. Tomēr šo ierakstu augstā policijas amatpersona uzrādīt atsakās, aizbildinoties - un tā ir tikai pirmā reize saistībā ar šo notikumu - ar valsts noslēpumu.
Taču daudz būtiskāka ir cits augstās policijas amatpersonas nejauša atklāsme, sniedzot atbildes uz sākotnēji ignorētu jautājumu - izrādās, lai kādus satiksmes noteikumu pārkāpumus Latvijā arī neveiktu jebkurš operatīvais transportlīdzeklis un lai cik rupji tas arī neapdraudētu citus braucējus un gājējus, Valsts policijai nemaz nav tiesību to aizturēt citādi kā vienīgi gadījumos, ja ir aizdomas par šī auto nolaupīšanu, izmantošanu noziedzīga nodarījuma veikšanā vai vadīšanu apreibinošu vielu ietekmē.
Šāda kārtība ir noteikta Valsts policijas noteikumos Nr. 5. “Dienesta pienākumu izpildes organizācija un kontrole sabiedriskās kārtības nodrošināšanas un satiksmes uzraudzības jomā”, kurus 2010. gada 22. februārī apstiprinājis toreizējais Valsts policijas priekšnieks, tagad siltā amatā Rīgas ostas policijā iekārtojies Valdis Voins.
Reālajā dzīvē tas nozīmē - ja arī kādam principiālam ceļu policistam ienāktu prātā apstādināt visu dzīvo uz ceļa apdraudošu, atļauto ātrumu kaut dubulti pārkāpjošu operatīvo transportlīdzekli, viņam tas vienkārši ir aizliegts. Līdz ar to, 23. augusta pievakarē "lidojot" no Rīgas pa Bauskas šoseju, gan S. Āboltiņas auto, gan pavadošā Audi vadītājiem ir pilnīgi skaidrs, ka par Ceļu satiksmes noteikumu ievērošanu viņi var neuztraukties.
Meli melu galā
Jautājums gan paliek - vai Drošības policijas priekšniekam viņa nesodāmības apziņā tiešām ir taisnība un pārkāpums tiešām ir tik nepierādāms? Kā arī - vai tiešām Drošības policijas darbinieki paši uz savu galvu ir vēlējušies "izbraukt ar vējiņu", vai arī tā ir bijusi viņu augstās pasažieres prasība?
Saeimas priekšsēdētājas Solvitas Āboltiņas preses sekretāre (oficiāli - padomniece sabiedrisko attiecību jautājumos) Gita Valtenberga apgalvo - viņas priekšniece bijusi nogurusi, automašīnā saldi gulējusi un tāpēc par iespējamiem rupjajiem pārkāpumiem neko neesot varējusi pat nojaust. Taču G. Valtenberga melo - un jau melošanas brīdī, visticamākais, pati labi apzinās, ka šos melus vienkārši var pierādīt.
Lieta tā, ka "kolonnas" galamērķis un vēlamais ierašanās laiks ir zināms: Saeimas priekšsēdētāja "lido" uz kopīgo Baltijas valstu parlamentu svinīgā ceremonija uz Latvijas - Lietuvas robežas (Grenctāle - Saloči), kurā jāpiedalās visu trīs Baltijas valstu parlamentu priekšsēdētājiem un kurai jāsākas pulksten 20.15.
Saskaņā ar OpenStreetMap datiem precīzais attālums no Rīgas centra līdz Lietuvas robežai Grenctālē - Saločos ir 85,6 kilometri. Atliktu precīzi uzzināt "kolonnas" izbraukšanas laiku un vietu, lai vienkārši izrēķinātu - kāds ir minimālais ātrums, ar kādu tai jābrauc, lai laikus nokļūtu galā.
Te sākas īstās dīvainības. Lūk, sarunas atreferējums ar S. Āboltiņas preses sekretāri pēc tam, kad tai - un viņas augstajai priekšniecei - ir jau kļuvis skaidrs, kādas var būt "izpļāpāšanās" konsekvences:
- Gribēju noskaidrot, cikos Āboltiņas kundze izbrauca uz Lietuvu un cikos viņai bija jābūt galā?
- To nu gan es nevarēšu pateikt. Es nekontrolēju šoferus.
- Kā to būtu iespējams noskaidrot?
- Tas neietilpst manos darba pienākumos.
- Vai tad jūs neesat Saeimas priekšsēdētājas preses pārstāve?
- Tas neietilpst manos darba pienākumos.
- Bet ir taču kāds, kas to zina.
- Mums katram ir savi darba pienākumi, un šoferu darba kontrole neietilpst manos darba pienākumos. Es jums nekādi nevarēšu palīdzēt.
- Bet brauca jau tomēr Āboltiņas kundze, kurai jūs esat preses pārstāve. Jautājums nav par šoferi, bet par to, cikos Āboltiņas kundze devās uz Saločiem.
- Es jau jums pateicu visu, kas man par šo jautājumu ir sakāms!
Pēc šīs sarunas izrādās, ka ziņas par žurnālistus interesējošo jautājumu ir zibenīgi "novadītas" līdz atbildīgajām amatpersonām un jaunizveidotā Saeimas iekšējās drošības struktūra ir kategoriski noliegusi šādu informāciju izpaust.
Vairāki Saeimas kancelejas darbinieki neoficiāli atklāj, ka šādas ziņas viņiem sniegt esot aizliegts. Saeimas Sabiedrisko attiecību biroja vadītāja Lelde Rāfelde veselu nedēļu dažādos veidos izlokās, līdz beidzot paziņo, ka šis esot jautājums par Saeimas priekšsēdētājas apsardzi, kas līdz ar to esot jāuzdod Drošības policijai.
Izdzirdējusi jautājumu - kāds sakars jautājumam par S. Āboltiņas izbraukšanas laiku no Rīgas ar apsardzes tēmām, L. Rāfelde apjūk, telefonsarunu pārtrauc un uz turpmākiem zvaniem un elektroniskā pasta vēstulēm vairs neatbild.
Savukārt Drošības policijā, kur iepriekš strādājis Saeimas iekšējās drošības vadītājs Jānis Gulītis, atbilde jau acīmredzami ir saskaņota - "svarīgu valsts amatpersonu apsardzes un drošības pasākumu organizācija ir valsts noslēpuma objekts, līdz ar to nevaram sniegt atbildi uz jūsu jautājumu".
Āboltiņa un Kozlovskis klusē
Kā zināms, valsts noslēpums pēdējos gados ir kļuvis par ērtu aizsegu, aiz kā noslēpt gan apšaubāmus, gan, iespējams, arī noziedzīgus nodarījumus. Tomēr šajā gadījumā no drošiem avotiem Saeimā Pietiek tomēr izdodas noskaidrot, ka "kolonna" no Rīgas izbraukusi aptuveni pulksten 19.35.
Tas nozīmē, ka, lai nenokavētu svarīgo pasākumu, Saeimas priekšsēdētājas auto ar pavadoņiem 85,6 kilometrus, no kuriem daļa jāizbrauc caur apdzīvotām vietām, bija jānobrauc aptuveni 40-45 minūtēs. Nepieciešamais vidējais ātrums, ieskaitot apdzīvotās vietas, tātad būtu 128,4 kilometri stundā.
To nevarēja nezināt arī Saeimas priekšsēdētāja - taču tieši pēc viņas personiska rīkojuma kolonna nesās ar šo slepkavīgo ātrumu. Pati S. Āboltiņa gan atsakās atbildēt uz jautājumu - vai rīkojumu paspēt par katru cenu devusi viņa.
Savukārt ne Valsts policijas priekšnieks Ints Ķuzis, ne iekšlietu ministrs Rihards Kozlovskis tā arī nespēj sniegt atbildi uz jautājumu - tad kā Latvijā Valsts policijas darbiniekiem jārīkojas gadījumos, ja viņi konstatē, ka automašīna, ko viņi uzskata par operatīvo transportlīdzekli, pārkāpj šādam transportlīdzeklim pieļaujamos ātruma pārsniegšanas "griestus" un līdz ar to nopietni apdraud iedzīvotāju dzīvību un drošību.
Neizteiktā atbilde savukārt ir viena - viņiem vienkārši jānoskatās, kā garām aizlido automobilis ar bākuguni. Jo brauc kungi - tie, kam likumi un noteikumi nav rakstīti. Izsakoties V. Mistres nedaudz ciniskajiem vārdiem, "ir jāpieņem, ka tas brauc novērst notikumu, kam var būt smagākas sekas, nekā tam, ja operatīvā transportlīdzekļa vadītājs, iespējams, pārsniedz atļauto braukšanas ātrumu".
Ceļu satiksmes noteikumi: ko drīkst un ko nedrīkst operatīvais transportlīdzeklis
Pavadot transportlīdzekli (kolonnu), braukšanas ātrums apdzīvotās vietās nedrīkst pārsniegt maksimālo atļauto braukšanas ātrumu vairāk par 10 km/h, bet ārpus apdzīvotām vietām - vairāk par 20 km/h.
Iedegtai mirgojošai zilai bākugunij bez ieslēgta speciāla skaņas signāla ir tikai brīdinoša nozīme. To var izmantot, brīdinot par nelaimes gadījumu (piemēram, ceļu satiksmes negadījumu), kā arī pavadot transportlīdzekli (kolonnu).
Transportlīdzekļu vadītāji, kuru transportlīdzekļiem ir iedegta mirgojoša zila bākuguns bez ieslēgta speciāla skaņas signāla, nedrīkst pārkāpt šo noteikumu prasības, izņemot apstāšanās un stāvēšanas noteikumus, kā arī šo noteikumu 111.punktā minēto aizliegumu mehāniskajiem transportlīdzekļiem braukt pa ietvēm, gājēju ceļiem, velosipēdu ceļiem, kā arī gājēju un velosipēdu ceļiem.
Kā aizbraukt no Rīgas līdz Grenctālei 40-45 minūtēs?
Riga Taxi šoferis Zigurds Lideks:
"No Rīgas centra līdz pilsētas robežai būs kādas 10-15 minūtes, jo tur ir tilti pa vidu ar remontiem. Līdz Iecavai kādas 45 minūtes. Tad līdz Bauskai 15 minūtes, cauri Bauskai 5-7 minūtes. Un vēl līdz Grenctālei kādas 10-12 minūtes. Nu, kādu pusotru stundu tur vajag. Bet tas ir ar nosacījumu, ka nekur nav kavēšanās, Bauskā remontu dēļ nav jāstāv korķos.
Ja brauktu, pārsniedzot atļauto ātrumu par 20 kilometriem stundā, varbūt kādas 10-12 minūtes var ieekonomēt. Lai aizbrauktu 45 minūtēs, ir jālido vismaz uz 150 un vietām arī 170. Tur gan ceļš ir labs, trīs joslas, tā ka apdzīt nav problēmu, bet nu vienalga tas ir uz augsta riska robežas. Par drošību tur vispār nevar būt ne runas. Tur ir vietām signalizējot jāpadzen lēnāk braucošie malā, arī cauri apdzīvotām vietām jābrauc krietni ātrāk, nekā atļauts.
Es noteikti pa stundu nevarētu aizbraukt, man vajadzētu vismaz pusotru stundu, par 45 minūtēm pat nevar būt runas, jo tas ir līdz pirmajam radaram. Un tad jau vairs nekādas 45 minūtes nesanāk, tad ir policija ar protokolu."
Baltic Taxi šoferis Andris Cinītis:
"Tur vidējam ātrumam jābūt kādiem 130 kilometriem stundā, vietām, kur var, jāuzspiež arī vairāk. Teorētiski ir iespējams, bet tikai ar bākugunīm, lai visas mašīnas pamūk no ceļa malā."
Jautājumi, uz kuriem nevēlējās atbildēt Saeimas priekšsēdētāja
23. augustā aptuveni pulksten 19.35 Jūs dienesta automašīnā Mercedes Benz, ko pavadīja automašīna Audi Q7, izbraucāt no Rīgas centra, lai nokļūtu uz svinīgo pasākumu Saloču robežkontroles punktā, kura sākums bija paredzēts 20.15. Tātad Jūsu automašīnai šos 85 kilometrus (no kuriem daļa atradās apdzīvotu vietu teritorijā) vajadzēja nobraukt ar vidējo ātrumu 128 km/h.
- Vai Jūs devāt rīkojumu autovadītājiem braukt iespējami ātri un rupji pārkāpt satiksmes noteikumus, tā apdraudot satiksmes dalībnieku un gājēju dzīvību un drošību, lai noteiktajā laikā nokļūtu galapunktā?
- Ja to nedevāt Jūs, tad kura amatpersona šādu rīkojumu deva Jūsu vietā?
- Vai Jūsu aritmētikas zināšanas un elementāra dzīves pieredze Jūs nebrīdināja, ka šādā laikā nokļūt galapunktā ir iespējams, tikai ārkārtīgi rupji pārkāpjot ceļu satiksmes noteikumus?
- Cik bieži pēc Jūsu rīkojuma līdzīgās situācijās iepriekš ir rupji pārkāpti satiksmes noteikumi, apdraudot cilvēku veselību un dzīvību?
"Valsts drošības apsvērumu" un "valsts noslēpuma" aizsegā
* 2013. gada sākumā portāls pietiek.com informē, ka, atsaucoties uz valsts drošības apsvērumiem, Saeimas priekšsēdētājai S. Āboltiņai ar Drošības policijas palīdzību izdevies atbrīvoties no kaitinošajām kaimiņu automašīnām, kas līdz tam tika novietotas pie viņas dzīvesbiedram Jānim Āboltiņam piederošās ēkas Rīgā, Ieroču ielā 8. Rīgas domes Satiksmes departaments paskaidro, ka "ceļa zīmes Nr.326 „Apstāties aizliegts” ar papildzīmi Nr.808 „Darbības zona” (bulta uz leju) Ieroču ielā pie nama Nr.8 tika uzstādītas pēc Drošības policijas pieprasījuma, kas rīkojas saskaņā ar Valsts drošības iestāžu likumu".
* 2013. gada pavasarī pietiek.com atstāsta kāda lasītāja rakstīto: "S. Āboltiņa uz iepirkšanos tirdzniecības centrā Sky&More Duntes ielā ieradusies ne tikai ar vairāk nekā 100 tūkstošus eiro vērto dienesta automašīnu (valsts numurs AA6622), bet arī ar džipa apsardzi pilnā ekipējumā - tātad divi apsargi un šoferis, kā arī dienesta mersedesa šoferis - tātad četri cilvēki, lai kundze varētu iepirkties." Drošības policija atsaucas uz nepieciešamību garantēt augstās amatpersonas drošību no novietotām automašīnām, saniknotiem pārdevējiem utml., kaut gan "apdraudējuma analīzes rezultāti" esot valsts noslēpums.
* 2014. gada janvārī mediji ziņo, ka Drošības policijas apsargiem, kas pavada Ministru prezidentu un Saeimas priekšsēdētāju, iegādātas luksus klases Audi Q7 automašīnas, un iepirkumu veikusī Drošības policija noslepenojusi ne tikai pašu iepirkumu un tā detaļas, bet pat iegādāto automašīnu cenas. Kaut gan Ministru prezidente Laimdota Straujuma paziņo, ka šos datus vajadzētu atklāt, uzvar Drošības policijas priekšnieka Jāņa Reinika uzskats - šādi dati sabiedrībai neesot jāzina. Tikmēr neoficiālā informācija liecina, ka automašīna nopirktas par cenu, kas ievērojami pārsniegusi kataloga cenu.
* 2014. gada pavasarī portālā Delfi tiek publicēts šāds aculiecinieka stāstījums: "Vai mūsu Ministru prezidentes vai Saeimas priekšsēdētājas apsargi drīkst izmantot attēlos redzamo automašīnu ar valsts numura zīmi JL 6260, kā arī valsts degvielu, lai sestdienas dienā, 26.aprīlī ap plkst.15:30, tērpušies civildrēbēs, vizinātos uz Spici pēc iepirkumiem?" Izrādās, ka luksus klases Audi Q7 pieder Drošības policijai, kura, atsaucoties uz valsts noslēpumu, paziņo, ka neatklāšot ne tās šīs struktūras amatpersonas, kas izmantoja auto "šopingam", ne arī to "valsts aizsargājamo amatpersonu", ko šī automašīna it kā esot pavadījusi.
* 2014. gada maija beigās pietiek.com pie veļas mazgātavas Irve Rīgā, Satekles ielā maija beigās fiksē Drošības policijai piederošu automašīnu Audi ar valsts reģistrācijas numuru HO 5632, kuras pasažieris - Drošības policijas priekšnieks J. Reiniks devies nodot savu netīro veļu un, pamanot, ka tiek fotografēts, aizbēg, pametot veļas kaudzi un automašīnu stāvvietā. Pēc ilgākiem izvairīgiem skaidrojumiem J. Reiniks paziņo - brauciens uz veļas mazgātavu tomēr varētu būt bijis slepenas operācijas sastāvdaļa un tāpēc esot valsts noslēpums.
Publikācijas autoru rīcībā ir gan videoieraksti, gan diktofonā ierakstītas un rakstveida liecības par notikušo. Publikācijas autori labprāt tiksies ar S. Āboltiņu un J. Reiniku tiesas zālē, ja kādai no rakstā minētajām personām rastos vēlme nākt klajā ar apgalvojumiem par publiskotu nepatiesu informāciju.
http://www.ogrenet.lv/ogre/aktualitates/29643/
Malā, kungi brauc!
Lato Lapsa, Kristīne Jančevska16.09.2014.
23. augusts. Pulkstenis - dažas minūtes pēc astoņiem vakarā. Rīdzinieces Ievas (vārds mainīts) automašīnai, kas pa Rīgas - Bauskas šoseju aiz Iecavas brauc ar ātrumu ap simt kilometriem stundā, pēkšņi garām kā stāvošai burtiski aizlido melns mersedess, kam seko tumšas krāsas Audi Q7 apvidus luksus auto.
Potenciālie slepkavas
Pārsteigumā Ieva salecas, nedaudz parauj stūri pa labi. Nedaudz asāka reakcija, un no traģēdijas neizbēgt - automašīnā atrodas arī divi viņas bērni. Paldies Dievam, sausajam ceļam, labajām riepām un vadītājas stāžam - mašīnas gaitu izdodas izlīdzināt, Ieva tiek cauri ar izbīli, bērni notikušo pat lāga nepamana.
Ceļu satiksmes noteikumu sastādītāji ir padomājuši, lai šādas situācijas nepieļautu. Ja, piemēram, operatīvie transportlīdzekļi pavada kādu īpaši svarīgu valsts amatpersonu (tautas valodā - eskorts), noteikumi skaidri nosaka: "Pirms pavadāmā transportlīdzekļa (kolonnas) braucošajam operatīvajam transportlīdzeklim jābrauc ar iedegtu mirgojošu zilu un sarkanu bākuguni un ieslēgtu speciālu skaņas signālu."
Tas nozīmē, ka citiem satiksmes dalībniekiem tiek dota iespēja laikus pamanīt "īpašos" braucējus un sagatavoties tam, ka tie ar likumā atļautu ātrumu - ne vairāk kā 20 kilometru virs pieļautā ārpus apdzīvotām vietām un 10 kilometru apdzīvotās vietās - pašausies garām vai pretējā braukšanas virzienā.
"Noteikumos ir rakstīts, ka katrs vadītājs ir tiesīgs paļauties, ka citi satiksmes dalībnieki ievēro satiksmes noteikumus. Ja viņš lido ar 150, tad ir klāt piecas reizes ātrāk, un tas ir neparedzams moments. Protams, ka šādus cilvēkus, kas brauc ar tādu ātrumu, var uzskatīt par potenciāliem slepkavām, jo risks, ka var notikt satiksmes negadījums, pieaug vismaz desmitkārtīgi," saka Ceļu satiksmes drošības padomes loceklis Juris Zvirbulis.
23. augusta pievakarē ar Ievas automašīnu gandrīz grāvī iemetušo mersedesu un tam sekojušo Audi nebrauc ne bandīti, ne slepkavas - vismaz no formālā viedokļa ne. Tieši pretēji - automašīnās atrodas cilvēki, kas likumus pieņem, un cilvēki, kam valsts uzticējusi īpašas tiesības un pienākumus šo likumu ievērošanā.
Kungi joņo
Automašīnā Mercedes Benz ar valsts reģistrācijas numuru AA 6622 sēž ļoti svarīga pasažiere - Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa, savukārt pavadošais Audi Q7 ar reģistrācijas numuru JL 6733, kā rāda Ceļu satiksmes drošības direkcijas dati, ir viens no skandalozajiem, par "valsts noslēpuma" piesegtu cenu iegādātajiem Drošības policijas jaunajiem automobiļiem.
Pēc brīža joņotājiem nepaveicas: pēc Iecavas viņi palido garām kādam jau krietni apņēmīgākam un drošākam autobraucējam, kurš nolemj pamēģināt valstiski svarīgo kolonnu panākt, turklāt viņam ir arī līdzbraucējs, kas improvizēto pakaļdzīšanos filmē viedtelefonā.
Vairāki videofaili, kas ir Pietiek rīcībā (publicējam dažus īsus fragmentus no tiem), skaidri rāda: tikai tad, kad spidometra bultiņa rāda aptuveni 150 kilometru ātrumu stundā - tātad 50 kilometru virs pat atsevišķos šoseju posmos atļautajiem 100 kilometriem -, sekotāja un Āboltiņas auto ātrumi izlīdzinās.
Videoieraksti arī skaidri rāda - nekādas operatīvās automašīnas, kas brauktu pa priekšu Āboltiņas auto un ar ieslēgtiem gaismas un skaņas signāliem brīdinātu citus satiksmes dalībniekus, nav. Savukārt mersedesam sekojošajam Audi Q7 ieslēgtas tikai zilās bākugunis, un, iebraucot Bauskā, kad ātrums tiek "nomests" līdz "tikai" 100 kilometriem stundā, tiek izslēgtas pat tās.
"Brauca vienkārši plānprātīgi, kā uz pasaules galu. Deviņdesmito gadu sākumā krievu bandīti tā brauca. Brutāli visus dzina malā. Vienu nabagu acu priekšā gandrīz sanesa. Kad tuvojās Bauskai, "nometa" līdz simtam, iebrauca iekšā, bet menti, kas turpat ceļa malā stāvēja, šos mierā nenometa (un mani arī), pilnīgi izlikās nemanām, kaut gan ātrums tika baisi pārsniegts. Policijas ekipāžas auto numurs arī ir redzams video - JK 7074," Pietiek stāsta Saeimas priekšsēdētājas "kungu brauciena" iemūžinātājs.
Bet jūs pierādiet!
Vēl savdabīgāka par ceļu policistu reakciju - precīzāk, tās neesamību - ir Valsts policijas Satiksmes drošības pārvaldes Satiksmes uzraudzības un koordinācijas biroja priekšnieces Vinetas Mistres atbilde uz jautājumu - kādu tieši iemeslu dēļ Valsts policijas darbinieki nekādi nereaģēja uz šo iedzīvotāju un satiksmes dalībnieku drošību apdraudošo satiksmes noteikumu pārkāpumu.
V. Mistre apgalvo, ka "Valsts policijas darbinieki, kas pārvietojās trafarētajā automašīnā ar valsts reģistrācijas numura zīmi JK 7074" (patiesībā videoieraksts rāda, ka automašīna stāv ceļa malā) esot novērojuši "transporta līdzekļu kolonnu", kas, "vizuāli novērtējot, atļauto braukšanas ātrumu nepārkāpa". Tāpēc arī, kā izriet no sākotnējā skaidrojuma, nekādas darbības neesot veiktas.
Satiksmes uzraudzības un koordinācijas biroja priekšnieces skatījumā nozīmīgi esot arī tas, ka "kolonna brauca ar ieslēgtām zilām bākugunīm", kaut gan Pietiek rīcībā esošais videoieraksts rāda, ka, iebraucot pilsētā, bākugunis ir tikušas izslēgtas. Turklāt Ceļu satiksmes noteikumi - kurus V. Mistre izliekas "piemirsusi" arī pēc atkārtota jautājuma - skaidri noteic:
"Iedegtai mirgojošai zilai bākugunij bez ieslēgta speciāla skaņas signāla ir tikai brīdinoša nozīme. Transportlīdzekļu vadītāji, kuru transportlīdzekļiem ir iedegta mirgojoša zila bākuguns bez ieslēgta speciāla skaņas signāla, nedrīkst pārkāpt šo noteikumu prasības, izņemot apstāšanās un stāvēšanas noteikumus."
Drošības policijas priekšnieks Jānis Reiniks, kura vadītās iestādes valdījumā ir Audi Q7 apsardzes automašīna un kura vadītās iestādes darbinieki šo auto ir vadījuši arī 23. augusta pievakarē, uz visiem jautājumiem par fiksētajiem pārkāpumiem atbild īsi - jūs vispirms pamēģiniet kādam pierādīt, ka šādi pārkāpumi vispār ir bijuši!
"Drošības policijas rīcībā šobrīd nav objektīvu faktu, kas apstiprinātu apgalvojumu par vēstulē minētā transportlīdzekļa pārvietošanos ar ātrumu 150 km/h ārpus apdzīvotas vietas un 100 km/h – apdzīvotā vietā. Jāatzīmē, ka atļautā braukšanas ātruma pārkāpumu var konstatēt tikai normatīvajos aktos paredzētajā kārtībā un to var izdarīt tikai iestādes, kam likumā ir noteiktas šādas funkcijas. Šī iemesla dēļ apgalvojums par braukšanu ar minēto ātrumu ir spekulatīvs," skan Drošības policijas oficiālā atbilde.
Piesegšanās ar valsts noslēpumu
Vai tiešām spekulatīvs? Pietiek rīcībā ir drošas ziņas, ka ceļu policijas ekipāža, kas izlikās nemanot "zemu lidojošo" un citus satiksmes dalībniekus apdraudošo "kolonnu", tās ātrumu ir fiksējusi "videoradarā".
"Vai Valsts policijas trafarētās automašīnas ar valsts reģistrācijas numura zīmi JK 7074 ekipāža par šo fiksēto pārkāpumu iesniedza dienesta ziņojumu? Ja nē, kāpēc ne? Ja jā, kam un kad?" - uz šo jautājumu V. Mistre neatbild, taču nenoliedz, ka ieraksts patiešām ir eksistējis. Tomēr šo ierakstu augstā policijas amatpersona uzrādīt atsakās, aizbildinoties - un tā ir tikai pirmā reize saistībā ar šo notikumu - ar valsts noslēpumu.
Taču daudz būtiskāka ir cits augstās policijas amatpersonas nejauša atklāsme, sniedzot atbildes uz sākotnēji ignorētu jautājumu - izrādās, lai kādus satiksmes noteikumu pārkāpumus Latvijā arī neveiktu jebkurš operatīvais transportlīdzeklis un lai cik rupji tas arī neapdraudētu citus braucējus un gājējus, Valsts policijai nemaz nav tiesību to aizturēt citādi kā vienīgi gadījumos, ja ir aizdomas par šī auto nolaupīšanu, izmantošanu noziedzīga nodarījuma veikšanā vai vadīšanu apreibinošu vielu ietekmē.
Šāda kārtība ir noteikta Valsts policijas noteikumos Nr. 5. “Dienesta pienākumu izpildes organizācija un kontrole sabiedriskās kārtības nodrošināšanas un satiksmes uzraudzības jomā”, kurus 2010. gada 22. februārī apstiprinājis toreizējais Valsts policijas priekšnieks, tagad siltā amatā Rīgas ostas policijā iekārtojies Valdis Voins.
Reālajā dzīvē tas nozīmē - ja arī kādam principiālam ceļu policistam ienāktu prātā apstādināt visu dzīvo uz ceļa apdraudošu, atļauto ātrumu kaut dubulti pārkāpjošu operatīvo transportlīdzekli, viņam tas vienkārši ir aizliegts. Līdz ar to, 23. augusta pievakarē "lidojot" no Rīgas pa Bauskas šoseju, gan S. Āboltiņas auto, gan pavadošā Audi vadītājiem ir pilnīgi skaidrs, ka par Ceļu satiksmes noteikumu ievērošanu viņi var neuztraukties.
Meli melu galā
Jautājums gan paliek - vai Drošības policijas priekšniekam viņa nesodāmības apziņā tiešām ir taisnība un pārkāpums tiešām ir tik nepierādāms? Kā arī - vai tiešām Drošības policijas darbinieki paši uz savu galvu ir vēlējušies "izbraukt ar vējiņu", vai arī tā ir bijusi viņu augstās pasažieres prasība?
Saeimas priekšsēdētājas Solvitas Āboltiņas preses sekretāre (oficiāli - padomniece sabiedrisko attiecību jautājumos) Gita Valtenberga apgalvo - viņas priekšniece bijusi nogurusi, automašīnā saldi gulējusi un tāpēc par iespējamiem rupjajiem pārkāpumiem neko neesot varējusi pat nojaust. Taču G. Valtenberga melo - un jau melošanas brīdī, visticamākais, pati labi apzinās, ka šos melus vienkārši var pierādīt.
Lieta tā, ka "kolonnas" galamērķis un vēlamais ierašanās laiks ir zināms: Saeimas priekšsēdētāja "lido" uz kopīgo Baltijas valstu parlamentu svinīgā ceremonija uz Latvijas - Lietuvas robežas (Grenctāle - Saloči), kurā jāpiedalās visu trīs Baltijas valstu parlamentu priekšsēdētājiem un kurai jāsākas pulksten 20.15.
Saskaņā ar OpenStreetMap datiem precīzais attālums no Rīgas centra līdz Lietuvas robežai Grenctālē - Saločos ir 85,6 kilometri. Atliktu precīzi uzzināt "kolonnas" izbraukšanas laiku un vietu, lai vienkārši izrēķinātu - kāds ir minimālais ātrums, ar kādu tai jābrauc, lai laikus nokļūtu galā.
Te sākas īstās dīvainības. Lūk, sarunas atreferējums ar S. Āboltiņas preses sekretāri pēc tam, kad tai - un viņas augstajai priekšniecei - ir jau kļuvis skaidrs, kādas var būt "izpļāpāšanās" konsekvences:
- Gribēju noskaidrot, cikos Āboltiņas kundze izbrauca uz Lietuvu un cikos viņai bija jābūt galā?
- To nu gan es nevarēšu pateikt. Es nekontrolēju šoferus.
- Kā to būtu iespējams noskaidrot?
- Tas neietilpst manos darba pienākumos.
- Vai tad jūs neesat Saeimas priekšsēdētājas preses pārstāve?
- Tas neietilpst manos darba pienākumos.
- Bet ir taču kāds, kas to zina.
- Mums katram ir savi darba pienākumi, un šoferu darba kontrole neietilpst manos darba pienākumos. Es jums nekādi nevarēšu palīdzēt.
- Bet brauca jau tomēr Āboltiņas kundze, kurai jūs esat preses pārstāve. Jautājums nav par šoferi, bet par to, cikos Āboltiņas kundze devās uz Saločiem.
- Es jau jums pateicu visu, kas man par šo jautājumu ir sakāms!
Pēc šīs sarunas izrādās, ka ziņas par žurnālistus interesējošo jautājumu ir zibenīgi "novadītas" līdz atbildīgajām amatpersonām un jaunizveidotā Saeimas iekšējās drošības struktūra ir kategoriski noliegusi šādu informāciju izpaust.
Vairāki Saeimas kancelejas darbinieki neoficiāli atklāj, ka šādas ziņas viņiem sniegt esot aizliegts. Saeimas Sabiedrisko attiecību biroja vadītāja Lelde Rāfelde veselu nedēļu dažādos veidos izlokās, līdz beidzot paziņo, ka šis esot jautājums par Saeimas priekšsēdētājas apsardzi, kas līdz ar to esot jāuzdod Drošības policijai.
Izdzirdējusi jautājumu - kāds sakars jautājumam par S. Āboltiņas izbraukšanas laiku no Rīgas ar apsardzes tēmām, L. Rāfelde apjūk, telefonsarunu pārtrauc un uz turpmākiem zvaniem un elektroniskā pasta vēstulēm vairs neatbild.
Savukārt Drošības policijā, kur iepriekš strādājis Saeimas iekšējās drošības vadītājs Jānis Gulītis, atbilde jau acīmredzami ir saskaņota - "svarīgu valsts amatpersonu apsardzes un drošības pasākumu organizācija ir valsts noslēpuma objekts, līdz ar to nevaram sniegt atbildi uz jūsu jautājumu".
Āboltiņa un Kozlovskis klusē
Kā zināms, valsts noslēpums pēdējos gados ir kļuvis par ērtu aizsegu, aiz kā noslēpt gan apšaubāmus, gan, iespējams, arī noziedzīgus nodarījumus. Tomēr šajā gadījumā no drošiem avotiem Saeimā Pietiek tomēr izdodas noskaidrot, ka "kolonna" no Rīgas izbraukusi aptuveni pulksten 19.35.
Tas nozīmē, ka, lai nenokavētu svarīgo pasākumu, Saeimas priekšsēdētājas auto ar pavadoņiem 85,6 kilometrus, no kuriem daļa jāizbrauc caur apdzīvotām vietām, bija jānobrauc aptuveni 40-45 minūtēs. Nepieciešamais vidējais ātrums, ieskaitot apdzīvotās vietas, tātad būtu 128,4 kilometri stundā.
To nevarēja nezināt arī Saeimas priekšsēdētāja - taču tieši pēc viņas personiska rīkojuma kolonna nesās ar šo slepkavīgo ātrumu. Pati S. Āboltiņa gan atsakās atbildēt uz jautājumu - vai rīkojumu paspēt par katru cenu devusi viņa.
Savukārt ne Valsts policijas priekšnieks Ints Ķuzis, ne iekšlietu ministrs Rihards Kozlovskis tā arī nespēj sniegt atbildi uz jautājumu - tad kā Latvijā Valsts policijas darbiniekiem jārīkojas gadījumos, ja viņi konstatē, ka automašīna, ko viņi uzskata par operatīvo transportlīdzekli, pārkāpj šādam transportlīdzeklim pieļaujamos ātruma pārsniegšanas "griestus" un līdz ar to nopietni apdraud iedzīvotāju dzīvību un drošību.
Neizteiktā atbilde savukārt ir viena - viņiem vienkārši jānoskatās, kā garām aizlido automobilis ar bākuguni. Jo brauc kungi - tie, kam likumi un noteikumi nav rakstīti. Izsakoties V. Mistres nedaudz ciniskajiem vārdiem, "ir jāpieņem, ka tas brauc novērst notikumu, kam var būt smagākas sekas, nekā tam, ja operatīvā transportlīdzekļa vadītājs, iespējams, pārsniedz atļauto braukšanas ātrumu".
Ceļu satiksmes noteikumi: ko drīkst un ko nedrīkst operatīvais transportlīdzeklis
Pavadot transportlīdzekli (kolonnu), braukšanas ātrums apdzīvotās vietās nedrīkst pārsniegt maksimālo atļauto braukšanas ātrumu vairāk par 10 km/h, bet ārpus apdzīvotām vietām - vairāk par 20 km/h.
Iedegtai mirgojošai zilai bākugunij bez ieslēgta speciāla skaņas signāla ir tikai brīdinoša nozīme. To var izmantot, brīdinot par nelaimes gadījumu (piemēram, ceļu satiksmes negadījumu), kā arī pavadot transportlīdzekli (kolonnu).
Transportlīdzekļu vadītāji, kuru transportlīdzekļiem ir iedegta mirgojoša zila bākuguns bez ieslēgta speciāla skaņas signāla, nedrīkst pārkāpt šo noteikumu prasības, izņemot apstāšanās un stāvēšanas noteikumus, kā arī šo noteikumu 111.punktā minēto aizliegumu mehāniskajiem transportlīdzekļiem braukt pa ietvēm, gājēju ceļiem, velosipēdu ceļiem, kā arī gājēju un velosipēdu ceļiem.
Kā aizbraukt no Rīgas līdz Grenctālei 40-45 minūtēs?
Riga Taxi šoferis Zigurds Lideks:
"No Rīgas centra līdz pilsētas robežai būs kādas 10-15 minūtes, jo tur ir tilti pa vidu ar remontiem. Līdz Iecavai kādas 45 minūtes. Tad līdz Bauskai 15 minūtes, cauri Bauskai 5-7 minūtes. Un vēl līdz Grenctālei kādas 10-12 minūtes. Nu, kādu pusotru stundu tur vajag. Bet tas ir ar nosacījumu, ka nekur nav kavēšanās, Bauskā remontu dēļ nav jāstāv korķos.
Ja brauktu, pārsniedzot atļauto ātrumu par 20 kilometriem stundā, varbūt kādas 10-12 minūtes var ieekonomēt. Lai aizbrauktu 45 minūtēs, ir jālido vismaz uz 150 un vietām arī 170. Tur gan ceļš ir labs, trīs joslas, tā ka apdzīt nav problēmu, bet nu vienalga tas ir uz augsta riska robežas. Par drošību tur vispār nevar būt ne runas. Tur ir vietām signalizējot jāpadzen lēnāk braucošie malā, arī cauri apdzīvotām vietām jābrauc krietni ātrāk, nekā atļauts.
Es noteikti pa stundu nevarētu aizbraukt, man vajadzētu vismaz pusotru stundu, par 45 minūtēm pat nevar būt runas, jo tas ir līdz pirmajam radaram. Un tad jau vairs nekādas 45 minūtes nesanāk, tad ir policija ar protokolu."
Baltic Taxi šoferis Andris Cinītis:
"Tur vidējam ātrumam jābūt kādiem 130 kilometriem stundā, vietām, kur var, jāuzspiež arī vairāk. Teorētiski ir iespējams, bet tikai ar bākugunīm, lai visas mašīnas pamūk no ceļa malā."
Jautājumi, uz kuriem nevēlējās atbildēt Saeimas priekšsēdētāja
23. augustā aptuveni pulksten 19.35 Jūs dienesta automašīnā Mercedes Benz, ko pavadīja automašīna Audi Q7, izbraucāt no Rīgas centra, lai nokļūtu uz svinīgo pasākumu Saloču robežkontroles punktā, kura sākums bija paredzēts 20.15. Tātad Jūsu automašīnai šos 85 kilometrus (no kuriem daļa atradās apdzīvotu vietu teritorijā) vajadzēja nobraukt ar vidējo ātrumu 128 km/h.
- Vai Jūs devāt rīkojumu autovadītājiem braukt iespējami ātri un rupji pārkāpt satiksmes noteikumus, tā apdraudot satiksmes dalībnieku un gājēju dzīvību un drošību, lai noteiktajā laikā nokļūtu galapunktā?
- Ja to nedevāt Jūs, tad kura amatpersona šādu rīkojumu deva Jūsu vietā?
- Vai Jūsu aritmētikas zināšanas un elementāra dzīves pieredze Jūs nebrīdināja, ka šādā laikā nokļūt galapunktā ir iespējams, tikai ārkārtīgi rupji pārkāpjot ceļu satiksmes noteikumus?
- Cik bieži pēc Jūsu rīkojuma līdzīgās situācijās iepriekš ir rupji pārkāpti satiksmes noteikumi, apdraudot cilvēku veselību un dzīvību?
"Valsts drošības apsvērumu" un "valsts noslēpuma" aizsegā
* 2013. gada sākumā portāls pietiek.com informē, ka, atsaucoties uz valsts drošības apsvērumiem, Saeimas priekšsēdētājai S. Āboltiņai ar Drošības policijas palīdzību izdevies atbrīvoties no kaitinošajām kaimiņu automašīnām, kas līdz tam tika novietotas pie viņas dzīvesbiedram Jānim Āboltiņam piederošās ēkas Rīgā, Ieroču ielā 8. Rīgas domes Satiksmes departaments paskaidro, ka "ceļa zīmes Nr.326 „Apstāties aizliegts” ar papildzīmi Nr.808 „Darbības zona” (bulta uz leju) Ieroču ielā pie nama Nr.8 tika uzstādītas pēc Drošības policijas pieprasījuma, kas rīkojas saskaņā ar Valsts drošības iestāžu likumu".
* 2013. gada pavasarī pietiek.com atstāsta kāda lasītāja rakstīto: "S. Āboltiņa uz iepirkšanos tirdzniecības centrā Sky&More Duntes ielā ieradusies ne tikai ar vairāk nekā 100 tūkstošus eiro vērto dienesta automašīnu (valsts numurs AA6622), bet arī ar džipa apsardzi pilnā ekipējumā - tātad divi apsargi un šoferis, kā arī dienesta mersedesa šoferis - tātad četri cilvēki, lai kundze varētu iepirkties." Drošības policija atsaucas uz nepieciešamību garantēt augstās amatpersonas drošību no novietotām automašīnām, saniknotiem pārdevējiem utml., kaut gan "apdraudējuma analīzes rezultāti" esot valsts noslēpums.
* 2014. gada janvārī mediji ziņo, ka Drošības policijas apsargiem, kas pavada Ministru prezidentu un Saeimas priekšsēdētāju, iegādātas luksus klases Audi Q7 automašīnas, un iepirkumu veikusī Drošības policija noslepenojusi ne tikai pašu iepirkumu un tā detaļas, bet pat iegādāto automašīnu cenas. Kaut gan Ministru prezidente Laimdota Straujuma paziņo, ka šos datus vajadzētu atklāt, uzvar Drošības policijas priekšnieka Jāņa Reinika uzskats - šādi dati sabiedrībai neesot jāzina. Tikmēr neoficiālā informācija liecina, ka automašīna nopirktas par cenu, kas ievērojami pārsniegusi kataloga cenu.
* 2014. gada pavasarī portālā Delfi tiek publicēts šāds aculiecinieka stāstījums: "Vai mūsu Ministru prezidentes vai Saeimas priekšsēdētājas apsargi drīkst izmantot attēlos redzamo automašīnu ar valsts numura zīmi JL 6260, kā arī valsts degvielu, lai sestdienas dienā, 26.aprīlī ap plkst.15:30, tērpušies civildrēbēs, vizinātos uz Spici pēc iepirkumiem?" Izrādās, ka luksus klases Audi Q7 pieder Drošības policijai, kura, atsaucoties uz valsts noslēpumu, paziņo, ka neatklāšot ne tās šīs struktūras amatpersonas, kas izmantoja auto "šopingam", ne arī to "valsts aizsargājamo amatpersonu", ko šī automašīna it kā esot pavadījusi.
* 2014. gada maija beigās pietiek.com pie veļas mazgātavas Irve Rīgā, Satekles ielā maija beigās fiksē Drošības policijai piederošu automašīnu Audi ar valsts reģistrācijas numuru HO 5632, kuras pasažieris - Drošības policijas priekšnieks J. Reiniks devies nodot savu netīro veļu un, pamanot, ka tiek fotografēts, aizbēg, pametot veļas kaudzi un automašīnu stāvvietā. Pēc ilgākiem izvairīgiem skaidrojumiem J. Reiniks paziņo - brauciens uz veļas mazgātavu tomēr varētu būt bijis slepenas operācijas sastāvdaļa un tāpēc esot valsts noslēpums.
Publikācijas autoru rīcībā ir gan videoieraksti, gan diktofonā ierakstītas un rakstveida liecības par notikušo. Publikācijas autori labprāt tiksies ar S. Āboltiņu un J. Reiniku tiesas zālē, ja kādai no rakstā minētajām personām rastos vēlme nākt klajā ar apgalvojumiem par publiskotu nepatiesu informāciju.
Abonēt:
Ziņas (Atom)