Nu "Saskaņas centrs" ("SC") ar abiem U – Urbanoviču un Ušakovu – priekšgalā ņēmies šantažēt t. s. latviskās partijas: ja Saeima piekritīs tam, ka tur, kur krievvalodīgo daudz, tie varētu komunicēt ar valsts iestādēm krieviski, tad "SC" deputāti nelauzīs zvērestu un nebalsos par krievu valodu kā otru valsts valodu.
Bet ko šis piedāvātais kompromiss nozīmētu? Ka krievu mēle iegūs reģionālas valodas statusu. Bet kur tad šī "lingvistiskā kopiena" dzīvo kompakti? Būs jāveido reģions "Purčik" (Purvciems) vai reģions "Dvinsk" (Daugavpils), jo šos vietvārdus latviski tik grūti izrunāt, vai ne?
Taču – jokus pie malas. Pati par sevi Lindermana, Osipova un Gapoņenko iniciatīva ir vistīrākā provokācija; ar divām valsts valodām Latvija kļūtu par Latkrieviju, un starptautisko tiesību aspektā šāds nosaukums būtu pilnīgi leģitīms – atcerieties Austroungāriju un Čehoslovākiju! Ņemsim vērā, ka tiem 40% Latvijas krievvalodīgo kaimiņos atrodas Krievijas Federācija ar vismaz 110 miljoniem etnisko krievu. Samērs, kas salīdzināms ar 1938. gada situāciju, kad Sudetijas vāciešus pret čehiem musināja Lielvācija ar tās 70 miljoniem "Herrenvolk'am" (kungu tautai) piederīgajiem.
Latkrievijas entuziasti neskopojas ar argumentiem par labu oficiālai divvalodībai Dievzemītē. Tos viegli atspēkot.
Nenogurdināmais Nikolajs Kabanovs avīzē "Vesti segodņa" raksta, ka Savienotajās Valstīs spāņu valoda izplatības ziņā ir otrā pēc angļu valodas un tur bieži vien lasāmi publiski norādījumi abās valodās. Taču tā ir tīri praktiska padarīšana, īpaši ASV dienvidrietumu pavalstīs, un nevienam nav ne mazāko šaubu par to, ka angļu valoda tur no krasta līdz krastam ir vienīgā oficiālā. Šī lielvalsts "pauž sevi" angliski. Punkts.
Tai pašā avīzē liek galdā argumentus kāds Aleksandrs Olbiks. Viņš vaicā, kāpēc zviedru valoda, kas ir dzimtā tikai sešiem procentiem Somijas iedzīvotāju, tur ir valsts valoda? "Latvijas Avīzes" 6. decembra numurā Juka Rislaki paskaidro: "Likumā noteikts, ka zviedri iemācās somu valodu, bet somi – zviedru valodu (..) Zviedriski runājošie somi vienmēr ir dzīvojuši Somijā, ir patrioti, visi ir pilsoņi un visos karos cīnījās par Somiju." Tātad – īpašs gadījums!
Olbiks mums stāsta, ka Indijas kaklakungu un kolonizatoru valodai – angļu mēlei – tur ir valsts valodas statuss. Tāpēc ka Indija tautību un valodu ziņā ir raiba valsts, un to efektīvi pārvaldīt no viena centra bez angļu valodas būtu grūti. Līdzās "otrajai darba valodai" hindi tur atsevišķās pavalstīs atzītas 22 vietējās valodas. Atkal īpašs gadījums!
Olbiks, protams, mums degunā bāž Šveici – šo turīgo paraugvalsti, kur valsts valodas statuss ir vācu, franču, itāliešu un retoromāņu valodai, kaut gan attiecīgajā valodā runājošo īpatsvars ir 65,7%, 20,4%, 6,5% un 0,5%. Arī tas ir īpašs, pat ļoti īpašs gadījums: šveicieši jau vairākus gadsimtus apzinās sevi par vēsturiski izveidojušos kopību, vāciski Eidgenossenschaft. Sākās ar to, ka dažu novadu (kantonu) zemnieki deva zvērestu: būt vienotiem un pretoties Habsburgu dinastijas kundzībai. Pakāpeniski izveidojās Confederatio Helvetica – CH (tas ir šīs valsts oficiālais nosaukums, turklāt latīņu valodā...).
Tātad, Latkrievijas entuziasti, nejauciet ļaudīm galvu.
Ak tā, paliek vēl Beļģija. Tā ir divvalodīga, tā ir divkopienu valsts, taču tur valoņi un flāmi mīt kompakti katrs savā reģionā, un tikai tas, ka galvaspilsēta Brisele šajā ziņā ir jaukta un tur mājo ne tikai karaļnams, bet arī Eiropas Savienības vadība un parlaments, attur Beļģiju no pilnīgas sadalīšanas divās suverēnās valstīs. Vārdu sakot, Latkrievijai nebūt, jo citādi vairs nebūs Latvijas.
